Potenciālā koalīcija nevar vienoties, kurp vispār doties un kā pārvarēt briestošās krīzes. Tas ir labi, ka beidzot par to ir vismaz diskusija
Imants Liepiņš19.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas vēlēšanās izvirzījās skaidrs līderis (“Jaunā Vienotība”), un uzrādījās skaidri zaudētāji — visu veidu vatņiki, no kuru vairāk nekā trim partijām ar pūlēm slieksni pārvarēja tikai viena (“Stabilitātei!”). Tā kā jaunajai Saeimai vairs nav jāskatās pār plecu uz austrumpusi, beidzot priekšplānā iznākušas debates par jaunās valdības faktisko kursu.
“Vispirms ir svarīgi vienoties par veicamajiem darbiem” — tā komentēja valsts prezidents Egils Levits, un šī frāze nebūt nav tik pašsaprotama, kā varētu sākumā padomāt. Proti, iepriekš nav bijuši retumi tādi gadījumi, kad darāmie darbi nav bijuši partijām prātā — sarunas bijušas tikai par to, kā sadalīt krēslus un portfeļus. Tādā ziņā šobrīd jau ir progress, ja sarunas tiešām notiek par veicamajiem darbiem.
Uzdevumu saraksts turpretī izriet no partiju biedru uzskatiem, līdzšinējās pieredzes un vērtībām, kas savukārt nosaka to, kā kura partija vērtē Latvijas pašreizējo situāciju (Kremļa draudi, palīdzība Ukrainai, neticams energoresursu sadārdzinājums, divciparu inflācija ik mēnesi, koronavīrusa atgriešanās augstā iespējamība utt.). Attiecīgi, izejot no tā, kā kura partija šos arvien draudīgākos “ziloņus istabā” novērtē, ir redzams, kādi ir tie darbi, par kuriem — izsakoties E. Levita vārdiem — “svarīgi vienoties”.
Pašlaik ir iezīmējies, ka “Jaunā Vienotība” un “Apvienotais saraksts” par veicamajiem darbiem domā diametrāli pretēji, jo nesavienojama ir šo partiju izpratne par to, kas vispār ir risināmo problēmu skaitā.
Ja paskatāmies “Apvienotā saraksta” deputātu intervijas un paziņojumus, tad dominē vārds “krīze”. Latvija aizņēmusies milzīgu naudu koronavīrusa pārvarēšanai, un šo naudu kaut kad būs jāatdod. Tranzīts (viens no tradicionālajiem naudas ienesējiem starptautiskajos tirgos) mērķtiecīgi sagrauts, aviācija stagnē un neatgriežas pie normālajiem apjomiem. Elektrības cenas gada laikā pieckāršojušās un draud kāpt vēl, tāpat gāzes cenas pāris gadu laikā desmitkāršojušās, pat malka vairs nav normāli nopērkama, un tas iedzen gan iedzīvotājus nabadzībā, gan padara nerentablu ražošanu, pakalpojumu sniegšanu, uzņēmējdarbību visplašākā nozīmē.
Pie vismaz 25 gadus neredzēta līmeņa inflācijas ir tā, ka pedagogiem un mediķiem vairs neatmaksājas strādāt — cenas visam aug, viņu algas netiek tām līdzi. Pensijas tāpat būs jāindeksē ar divciparu procentuālo indeksu. Tā kā “Apvienotā saraksta” kodolu veido pašvaldību darbinieki, uzņēmēji un citi reālā darba darītāji, kas tuvu tautai, viņi visu šo apstākļu kombināciju, kam jāpieskaita Krievijas draudi, uzskata par briestošu krīzi.
“Mēs gaidām diskusiju par krīzes pārvarēšanas risinājumiem, par krīzes menedžmenta ieviešanu pie Ministru kabineta, lai visi lēmumi, kuri nāk no valdības, būtu mazāk birokrātiski, ātrāki, efektīvāki. […] Ja nebūtu Ukrainas kara, enerģētiskās krīzes un visa, kas ar to sākās, tad mēs, iespējams, nebūtu apvienojušies [savā sarakstā]. Tāpēc krīzes menedžments ir mūsu prioritārais uzstādījums. […] Galvenais ir pārvarēt krīzi. Lai mūsu eksporta un importa bilance nepasliktinātos. Lai mūsu eksportspējīgajiem uzņēmumiem nebūtu jāaizveras ciet. Ja viņi kritīs, tad nebūs naudas ne pedagogiem, ne mediķiem, ne arī citiem,” tā Edgars Tavars svaigākajā intervijā, publicētā nra.lv.
Uldis Pīlēns nolasījis iespējamajam valdības kodolam lekciju par krīžu menedžmentu. Viņam kā 180 miljonu būvniecības biznesa radītājam smagas krīzes nācies risināt ik pēc dažiem gadiem, tāpēc viņam ir, ko pastāstīt.
Kā tad uz to reaģējis Krišjānis Kariņš?
Izrādījies — pašreizējais valdības vadītājs attiecībā uz sev priekšā liktajiem krīzes pārvarēšanas virzieniem un plāniem paudis uzskatu, ka krīze… neeksistējot.
“Mums šeit diezgan jūtami atšķiras uzskats, kas tad īsti ir krīze, kas konstatē krīzi. Un gandrīz, no mana viedokļa raugoties, no diskusijas iznāca, ka tas, ko es definētu kā ikdienas valdības darbu, viņu uztverē – vismaz manā sapratnē par viņu uztveri – bija tā, ka tā jau visa ir viena liela, gara un nepārtraukta krīze,” tā LTV raidījumam “de facto” sacījis Kariņš.
Valsts prezidentam, kā izskatās, nebūs tik vienkārši izdarīt izvēli, ko aicināt par nākamo premjeru. “Jaunā Vienotība” uzvarējusi vēlēšanās, taču Latvijas vēsturē ne vienmēr bijis garantēts, ka uzvarētājpartija tikusi pie premjera krēsla.
“Apvienotā saraksta” iekļūšana Saeimā izrādījusies noderīga ar to, ka pirmo reizi Saeimā ir ievēlēts politiskais spēks, kurš spējis pacelt diskusijas līmeni par to, kādi būs priekšā stāvošie darbi un kādā virzienā mūsu valsts kopīgajam organismam būtu jāvirzās. Krišjānis Kariņš ir izrādījies negatavs šādam pavērsienam. Tāpat negatava izrādījusies viņa partija, kas pamatā sastāv no “biroja planktona”. Diez vai, svinot uzvaru pēcvēlēšanu naktī, kāds iedomājās — koalīcijas sastādīšanas sarunās nevis dalīs krēslus, bet debatēs par veicamajiem uzdevumiem tādā līmenī!
Šādas nesavienojamas pretrunas attiecībā uz to, ko uzskatīt par krīzes situāciju un kā no tādām virzīties ārā, patiesībā ir laba zīme. Agrāk šāda līmeņa debates netika novērotas. Bija strīdi pamatā par krēslu dalīšanām, bet ne par būtiskākām vai kaut interesantākām lietām.
Nu, piemēram: “Ko vispār darīt un kāpēc?”
Lasāmviela:
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
