Potenciālā koalīcija nevar vienoties, kurp vispār doties un kā pārvarēt briestošās krīzes. Tas ir labi, ka beidzot par to ir vismaz diskusija
Imants Liepiņš19.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas vēlēšanās izvirzījās skaidrs līderis (“Jaunā Vienotība”), un uzrādījās skaidri zaudētāji — visu veidu vatņiki, no kuru vairāk nekā trim partijām ar pūlēm slieksni pārvarēja tikai viena (“Stabilitātei!”). Tā kā jaunajai Saeimai vairs nav jāskatās pār plecu uz austrumpusi, beidzot priekšplānā iznākušas debates par jaunās valdības faktisko kursu.
“Vispirms ir svarīgi vienoties par veicamajiem darbiem” — tā komentēja valsts prezidents Egils Levits, un šī frāze nebūt nav tik pašsaprotama, kā varētu sākumā padomāt. Proti, iepriekš nav bijuši retumi tādi gadījumi, kad darāmie darbi nav bijuši partijām prātā — sarunas bijušas tikai par to, kā sadalīt krēslus un portfeļus. Tādā ziņā šobrīd jau ir progress, ja sarunas tiešām notiek par veicamajiem darbiem.
Uzdevumu saraksts turpretī izriet no partiju biedru uzskatiem, līdzšinējās pieredzes un vērtībām, kas savukārt nosaka to, kā kura partija vērtē Latvijas pašreizējo situāciju (Kremļa draudi, palīdzība Ukrainai, neticams energoresursu sadārdzinājums, divciparu inflācija ik mēnesi, koronavīrusa atgriešanās augstā iespējamība utt.). Attiecīgi, izejot no tā, kā kura partija šos arvien draudīgākos “ziloņus istabā” novērtē, ir redzams, kādi ir tie darbi, par kuriem — izsakoties E. Levita vārdiem — “svarīgi vienoties”.
Pašlaik ir iezīmējies, ka “Jaunā Vienotība” un “Apvienotais saraksts” par veicamajiem darbiem domā diametrāli pretēji, jo nesavienojama ir šo partiju izpratne par to, kas vispār ir risināmo problēmu skaitā.
Ja paskatāmies “Apvienotā saraksta” deputātu intervijas un paziņojumus, tad dominē vārds “krīze”. Latvija aizņēmusies milzīgu naudu koronavīrusa pārvarēšanai, un šo naudu kaut kad būs jāatdod. Tranzīts (viens no tradicionālajiem naudas ienesējiem starptautiskajos tirgos) mērķtiecīgi sagrauts, aviācija stagnē un neatgriežas pie normālajiem apjomiem. Elektrības cenas gada laikā pieckāršojušās un draud kāpt vēl, tāpat gāzes cenas pāris gadu laikā desmitkāršojušās, pat malka vairs nav normāli nopērkama, un tas iedzen gan iedzīvotājus nabadzībā, gan padara nerentablu ražošanu, pakalpojumu sniegšanu, uzņēmējdarbību visplašākā nozīmē.
Pie vismaz 25 gadus neredzēta līmeņa inflācijas ir tā, ka pedagogiem un mediķiem vairs neatmaksājas strādāt — cenas visam aug, viņu algas netiek tām līdzi. Pensijas tāpat būs jāindeksē ar divciparu procentuālo indeksu. Tā kā “Apvienotā saraksta” kodolu veido pašvaldību darbinieki, uzņēmēji un citi reālā darba darītāji, kas tuvu tautai, viņi visu šo apstākļu kombināciju, kam jāpieskaita Krievijas draudi, uzskata par briestošu krīzi.
“Mēs gaidām diskusiju par krīzes pārvarēšanas risinājumiem, par krīzes menedžmenta ieviešanu pie Ministru kabineta, lai visi lēmumi, kuri nāk no valdības, būtu mazāk birokrātiski, ātrāki, efektīvāki. […] Ja nebūtu Ukrainas kara, enerģētiskās krīzes un visa, kas ar to sākās, tad mēs, iespējams, nebūtu apvienojušies [savā sarakstā]. Tāpēc krīzes menedžments ir mūsu prioritārais uzstādījums. […] Galvenais ir pārvarēt krīzi. Lai mūsu eksporta un importa bilance nepasliktinātos. Lai mūsu eksportspējīgajiem uzņēmumiem nebūtu jāaizveras ciet. Ja viņi kritīs, tad nebūs naudas ne pedagogiem, ne mediķiem, ne arī citiem,” tā Edgars Tavars svaigākajā intervijā, publicētā nra.lv.
Uldis Pīlēns nolasījis iespējamajam valdības kodolam lekciju par krīžu menedžmentu. Viņam kā 180 miljonu būvniecības biznesa radītājam smagas krīzes nācies risināt ik pēc dažiem gadiem, tāpēc viņam ir, ko pastāstīt.
Kā tad uz to reaģējis Krišjānis Kariņš?
Izrādījies — pašreizējais valdības vadītājs attiecībā uz sev priekšā liktajiem krīzes pārvarēšanas virzieniem un plāniem paudis uzskatu, ka krīze… neeksistējot.
“Mums šeit diezgan jūtami atšķiras uzskats, kas tad īsti ir krīze, kas konstatē krīzi. Un gandrīz, no mana viedokļa raugoties, no diskusijas iznāca, ka tas, ko es definētu kā ikdienas valdības darbu, viņu uztverē – vismaz manā sapratnē par viņu uztveri – bija tā, ka tā jau visa ir viena liela, gara un nepārtraukta krīze,” tā LTV raidījumam “de facto” sacījis Kariņš.
Valsts prezidentam, kā izskatās, nebūs tik vienkārši izdarīt izvēli, ko aicināt par nākamo premjeru. “Jaunā Vienotība” uzvarējusi vēlēšanās, taču Latvijas vēsturē ne vienmēr bijis garantēts, ka uzvarētājpartija tikusi pie premjera krēsla.
“Apvienotā saraksta” iekļūšana Saeimā izrādījusies noderīga ar to, ka pirmo reizi Saeimā ir ievēlēts politiskais spēks, kurš spējis pacelt diskusijas līmeni par to, kādi būs priekšā stāvošie darbi un kādā virzienā mūsu valsts kopīgajam organismam būtu jāvirzās. Krišjānis Kariņš ir izrādījies negatavs šādam pavērsienam. Tāpat negatava izrādījusies viņa partija, kas pamatā sastāv no “biroja planktona”. Diez vai, svinot uzvaru pēcvēlēšanu naktī, kāds iedomājās — koalīcijas sastādīšanas sarunās nevis dalīs krēslus, bet debatēs par veicamajiem uzdevumiem tādā līmenī!
Šādas nesavienojamas pretrunas attiecībā uz to, ko uzskatīt par krīzes situāciju un kā no tādām virzīties ārā, patiesībā ir laba zīme. Agrāk šāda līmeņa debates netika novērotas. Bija strīdi pamatā par krēslu dalīšanām, bet ne par būtiskākām vai kaut interesantākām lietām.
Nu, piemēram: “Ko vispār darīt un kāpēc?”
Lasāmviela:
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
