Iesaki rakstu: 
Kādudien septiņdesmito gadu vidū mūsu mājas pastkastītē bija iekritis konverts ar gaidīto fotožurnālu no Polijas (tolaik Polijas Tautas Republikas), kuru abonēja mans brālis Jānis mūsu savstarpējo norēķinu ietvaros, jau itin iejuties savā jaunajā dzīves vietā. Pirms mana vārda uz etiķetes bija lasāms kriptisks “WP”. Tikšanās reizē brālis paskaidroja, ka pie poļiem ir palikusi spēkā tradīcija uzrunā vēstulēs un sūtījumos lietot formu “Wielmożny Pan”, saīsināti WP. Tai pat reizē es tiku pie īstām džinsām, tiesa, ne tobrīd dievinātajām Levi’s vai Wrangler, bet tomēr īsta indigo denim US Top. Krāsa pēc mērcēšanas etiķūdenī kļuva pat tā kā spilgtāka, lai arī mana ņemšanās ap tām slimnīcas uzņemšanas nodaļas vannā raisīja krietnu jautrību palātas biedros.
Tā nu “WP Mariusz Bendiks” reizi mēnesī varēja rādīt draugiem svaigu rakstisku pierādījumu, ka es esmu cienījams kungs, un tajos laikos papīram mēdza būt liela nozīme. Mūsu “biedru” pasaulē bija nesaprotami, ka tepat netālu, tās pašas Austrumbloka sistēmas ietvaros, var reizē būt gan biedri, gan kungi.
Jautri kundziskā izskatā mani 1983. gada rudenī piefiksēja Gvicis, no šodienas viedokļa gandrīz absurdā situācijā. Tajos laikos es diezgan bieži pa jaunuzcelto Vanšu tiltu no muzeja laboratorijas kājoju pāri uz Ķīpsalu, uz Āzenes ielas RPI “radistiem”, kur Daudzkanālu elektrosakaru laboratorijā (vai varbūt katedrā? – kas to lai tagad atceras) bija krietna fotogrāfu kopa. Tā nu reiz atkal biju aizdevies satikt draugus, bet mani bez vārda runas nosēdināja uz krēsla telpas vidū, vēlēja sataisīt nopietnu ģīmi, un Gvicis nospieda kameras slēdzi. Ko, kas? Izrādās, bija sākusies arodbiedrības biedru pārreģistrācijas kampaņa un jaunajiem dokumentiem fotogrāfiju taisīšana noorganizēta centralizēti, turpat uz vietas. Tā kā lieku darbu neviens sev negādāja, tehnoloģija bija vienkārša un lēta: uzņemšana uz 35mm filmas fiksētā mērogā, kontaktkopēšana no visas filmas uz vienas papīra loksnes, un bildīšu izgriešana vajadzīgajā formātā.
Kadrs, no kura skenējumu šeit piedāvāju apskatei, oriģinālā ir 22 mm x 29 mm, tāds naga lieluma sīkums, bet tajā tomēr var redzēt, ka man mugurā ir kažokam līdzīgs izstrādājums. Arī brāļa gādāts, tiesa, netipisku iemeslu dēļ. Apģērba gabals bija prastāks par prastu, kažoks sintētisks lētucis, virsaudums – kaut kāda krēslu pārvelkamā auduma parodija. Noliktavā, kur brālītis tai laikā ganījās, labākas preces meklēdams, kažociņš bija nomētājies un divas reizes nocenots, līdz uzspiests paņemt par pēdējo cenu. Pārrēķinot pret tā laika poļu zlota kursu, pašizmaksa tam iznāca nepilni divi amerikāņu dolāri, un brālis man to vienkārši atsūtīja kā nelikvīdu krāmu.
Nobružātā, nosmulētā mazbildīte nomētājās pa somām un portfeļiem, simboliski atgādinot to laiku, kad klausījāmies Varšavas radio garajos viļņos, sekojot notikumiem 80. gadā ap Solidarność veidošanos un ap militāro apvērsumu aukstajā 81. gada janvārī, kad, starp citu, kažociņš lieti noderēja. Karols Vojtila jau bija kļuvis par Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, un kaut kāda pārmaiņu nojauta pa iekšu skrāpējās. Bet mēs tai laikā tomēr vēl bijām biedri – gan fotoklubos, gan arodbiedrībās, gan klausoties oficiālās divkosības un garlaicīgas vervelēšanas pilnās runas. Uzruna kungs bija kas sirreāls, sabiedriski neiespējams un svešs.
Mans izbrīns par uzrunu “Wielmożny Pan” sajūtu atmiņās saslēdzies ar kādu detaļu 1988. gada Radošo savienību plēnumā. Protams, visa šī sanākšana bija milzu sprādziens Trešās Atmodas procesu uzjundīšanā un kā tāds arī paliks laikabiedru atmiņā, bet tā nav mana tēma, ar to lai noņemas kvalificēti ļaudis.
Cik atceros, tiešraides toreiz nebija, fragmentus rādīja TV. Un man uz palikšanu iespiedās atmiņā situācija, kad Arnolds Klotiņš kā Komponistu savienības pārstāvis savu runu sāka ar vārdiem:
“Godājamie kolēģi, dāmas un kungi. (Zālē dzirdamas nelielu apjukumu raksturojošas skaņas, tad aplausi). Jā, paldies, bet tas bija nopietni domāts. (Zālē mazi smiekliņi, aplausi).”
Biju tiešām izbrīnīts, ka šī runa ir atrodama internetā it labā kvalitātē, un mana atmiņa tieši šai punktā ir bijusi pilnīgi precīza. Jāpatur prātā, ka notikums, ko vēlāk sāka dēvēt par Radošo savienību plēnumu (formāli tas bija Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos), tika organizēts kā sagatavošanās kompartijas konferencei, un zāles pašā vidū sēdēja visa Latvijas kompartijas vadība, tas tika teikts viņiem sejā. Sak, jūs savā starpā varbūt vēl esat biedri un biedru biedri, bet es, Arnolds Klotiņš, uzrunāju visus kopā civilizētā pasaulē pieņemtā formā, mēs un jūs, mēs turpmāk būsim dāmas un kungi.
Tas bija šoks. Vismaz man. Šis bija brīdis, kad man kļuva skaidrs pārmaiņu vektors un ka turpmāk daļa paliks biedri, daļa kļūs par kungiem, un saprotamā kārtā bija lēvenis tādu, kas bija gan vieni, gan otri.
Kopš joka ar WP uzlīmi ir pagājuši gadi piecdesmit, kopš 1988. gada 1. un 2. jūnija – 37, pusotras paaudzes. Varu droši ieteikt noklausīties 20 minūšu garo Arnolda Klotiņa uzrunu “Par nelabvēlīgajām nacionālajām attiecībām PSRS”, tā viegli atrodama diva.lv resursā.[1]
Tur ir argumentācija, ilustrācijas, secinājumi – viss precīzi, izsvērti, korekti. Kas pats trakākais, joprojām aumež aktuāli. Kas no tā visa ir palicis? Salīdzinājums ar šībrīža sabiedriski politisku jautājumu apspriešanas paradumiem ir graujoši ne par labu mūsdienām. Paviršība kā galvenā iezīme, trulenība kā pašvērtība, ignorance pret stilu un saturu, kas nomainītu biedrus pret dāmām un kungiem.
Es neaicinu atpakaļ dziedošajā pagātnē, neplānoju staigāt pa tiltiem divdolāru praķītī un ceru vairs nemazgāt džinsas psihoneiroloģiskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Es ticu uz to, ka mēs kā sabiedrība tiksim atpakaļ plauktā, kurā ne tikai viens otru uzrunāsim, bet arī jutīsimies kā dāmas un kungi. Savā zemē, savā tautā, savā laikā.
Varšavas radio LW vairs neskan (atkāpe: filmā Četri balti krekli ir epizode, kurā Ulža Pūcīša varonis Cēzars Kalniņš labo telefonu mākslinieka Jāzepa Pīgožņa darbnīcā, kurā visu laiku skan poļu radio, un tāda bija arī mana laboratorijas ikdiena), pseidokažociņa likteni neatminu, bet džinsas nokalpoja līdz pēdējai iespējai un vēl drusku aiz tās kā laboratorijas apģērbs, kuru pirms aiziešanas pēdējā gaitā iemūžinājām uz 13x18cm filmas loksnes.
Un svarīgākais, lai šo visu liktu mierā: uzruna “Wielmożny Pan” kļuvusi par ironisku vai pat sarkastisku, mūsdienās drošāk lietot “Szanowny Pan”. Biedru – kungu divvaldības beigas manā saprašanā tā reāli sāka iezīmēties tikai 2022. gada augustā, ar okupekļa nogāšanu, 34 gadus pēc 1988. gada Klotiņa uzrunas. Bet tās nav procesa beigas, lai tiktu galā ar biedru mantojumu, šādā gaitā tas paņems vēl veselu mūžu. Ja gribam ko iespēt, jākustas straujāk un apņēmīgāk.
[1] http://www.diva.lv/audio/radoso-savienibu-plenums-1988-g-1-un-2-junija/arnolds-klotins-par-nelabveligajam-nacionalajamattiecibam-psrs
Pārpublicēts no telos.lv
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
