Premjeram izvēle kā pasakā - iesi taisni, zirgs būs pagalam, iesi pa kreisi, pats pazudīsi, iesi pa labi, draugu pazaudēsi
Kasīklis11.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērojot šī brīža valdības darbu, nākas secināt, ka pašlaik ir tikai divi iespējamie scenāriji, nu, vispār jau trīs. Pirmais – valdībā katrs dara, ko un kā vēlas, otrais – premjerministrs ievieš noteiktu kārtību, nebaidoties arī kādu “atstāt aiz borta”, trešais – šī valdība izirst pa visām vīlēm, un ir nepieciešams veidot jaunu.
Pirms sākt pavērtēt šī brīža situāciju, atskatīsimies nedaudz pagātnē, kad politikā ar augsti paceltiem karogiem iesoļoja tā saucamie “jaunie politiskie spēki”, kuru pamatsaukļi – viss iepriekš bija nepareizi, visi vecie politiķi slikti. Visur vajadzīgas pārmaiņas un reformas.
Piekritīsiet, ļoti pateicīgi saukļi, un tamdēļ diemžēl nebija brīnums, ka sabiedrības paliela daļa pavilkās uz saukļiem bez saturiskā piepildījuma un lielākais vairums saucamās “jaunās politikas” partijas iekļuva Saeimā. Kā nenozīmīgs sīkums netika pamanīts, ka pārsvarā visu “jauno politisko” partiju sastāvā bija daži tie paši vecās politikas veidotāji vai vismaz ļoti tuvu tiem stāvošie. Turklāt kuri bija sevi parādījuši, ka emocijas un ambīcijas viņiem dominē pār saprātu.
Ilgi nebija jāgaida, lai saprastu, ka ar šādu Saeimas sasaukumu garlaicīgi nebūs. To apliecināja kā krustu šķērsu savilktās sarkanās līnijas, tā arī nespēja ilglaicīgi izveidot valdību.
Tikai ar trešo piegājienu tika apstiprināts līdzšinējais premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš. Līdz viņam savus spēkus izmēģināja “jaunie politiskie spēki”, bet... kā zināms, ļoti nesekmīgi. Skaļi bļaut, visus kritizēt ir viena lieta, bet piedāvāt risinājumus – pavisam cita. Tur vajag ko vairāk nekā tikai muti.
Faktiski valdība tika sastādīta, ievērojot matemātisko balsu sadalījumu un sabiedrības tā brīža viedokli, ka viss vecais ir slikti, tātad – valdība bez ZZS, uz ko visasāk uzstāja JKP. Kamdēļ – gan jau zinoši cilvēki zinās īstenos iemeslus, kuri visticamāk publiski tā arī nav pausti.
Uzreiz pateikšu – neesmu ZZS atbalstītājs un fans. Nekad tāds arī neesmu bijis, un pagaidām nešķiet, ka tāds arī kļūšu. Diemžēl nereti starp diviem ļaunumiem ir jāspēj izvēlēties mazāko.
Kāds tad bija tā brīža politisko spēku, svaru sadalījums pēc vēlēšanu rezultātiem?
"Saskaņa" — 23 deputāti (19,80% balsu);
"KPV LV" — 16 deputāti (14,25% balsu);
"Jaunā konservatīvā partija" — 16 deputāti (13,59% balsu);
"Attīstībai/Par!" — 13 deputāti (12,05% balsu);
"Nacionālā apvienība" — 13 deputāti (11,02% balsu);
"Zaļo un Zemnieku savienība" — 11 deputāti (9,92% balsu);
"Jaunā Vienotība" — 8 deputāti (6,70% balsu).
Kā redzams, „Saskaņa” bija nemainīgs līderis, bet nākamajās trijās vietās bija “jaunie politiskie spēki” ar kopumā 45 deputātu vietām, bet – saucamā varas pārbaude jau tad parādīja, ka lielākai daļai bija svarīgāk tikt Saeimā nekā domāt par produktīvu darbu. Daža partija jau paspēja nedaudz pašķīst uz visām pusēm.
Nav brīnums, ka mēģināt savākt zem vienas vadības visu šo raibo pūli ir visnotaļ sarežģīts uzdevums.
J.Bordāns mēģināja, mēģināja, bet nesanāca. Tad nāca „KPV LV” lielā iespēja ar tikpat lielu izgāšanos. Ko tik Gobzems nesolīja1 – bet solīts makā nekrīt. Tiesa, izskatās, ka viņš savu solījumu epopeju turpina, vai būs sekotāji – laiks parādīs2, bet tas jau būs cits stāsts, kaut klusībā ceru, ka par to nenāksies runāt.
Beigās nāca atklāsme, ka ar populisma bārstīšanu valdības sastādīšanai būs par maz, tamdēļ jāmeklē kāds, kurš spēj arī ko domāt. Tā nu vēlēšanu faktiska uzvarētāja izrādījās "Jaunā Vienotība" ar 8 deputātiem.
2019.gada 23.janvārī ar jauno valdību balsoja tajā pārstāvēto partiju deputāti: “Jaunās Vienotības”, Nacionālās apvienības (NA), “Attīstībai/Par!”, Jaunās konservatīvās partijas (JKP) parlamentārieši, kā arī daļa no “KPV LV” deputātiem.
Savukārt pret jauno valdību balsoja partija "Saskaņa" un līdzšinējā premjera Māra Kučinska pārstāvētās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputāti. Arī pieci "KPV LV" deputāti balsoja pret Kariņa valdību.3 Kopumā bilance diezgan stabila – 61 balss par, 39 pret.
Kā tas tika panākts, patiesību varam minēt, bet viss valdības veidošanas process jau iezīmēja, nu, kā lai pasaka, - bērnudārzu.
Potenciālajā valdībā pagaidām nav saskatāma liela perspektīva apjomīgām, pozitīvām reformām, jo būs sarežģīti vienoties, pauda politologs, sabiedrisko attiecību aģentūras “Mediju tilts” līdzīpašnieks Filips Rajevskis.
Viņaprāt, koalīcija, kurā strādātu “Jaunā Vienotība” (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), “KPV LV”, “Attīstībai/Par” (AP) un “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK), izskatās plaša un ļoti jocīga. Rajevskis pieļāva, ka nestabilākie partneri šādā koalīcijā varētu būt ne tikai “KPV LV”, bet arī JKP. Tomēr kopumā par nestabilu partneri esot potenciāls kļūt jebkurai partijai, kura Saeimā ieguvusi vairāk nekā desmit, bet mazāk nekā 20 vietas. Savukārt tie spēki, kas ieguvuši maz vietu, gribēs “iekrampēties” un darīt visu, lai saglabātu šādu koalīcijas konstrukciju.4
Jāatzīst, ka līdzīgi F.Rajevskim domāja lielākā daļa sabiedrības, kuru prātus nebija nomākuši “jauno politisko spēku” populisma viļņi, bet nu - kā bija, tā bija.
Jāatzīst, ka prognozes tagad nu ir piepildījušās ar uzviju.
Realitātē saucamā “jaunā politika” izrādījās tā pati vecā, kura ir papildināta ar palielām nekompetences, populisma, neinteliģences un ambīciju devām.
JKP un „KPV LV” pārstāvji un ministri rūpējas, lai skandāli neapklustu. Tajā skaitā – ķīviņi starp ministriem. Ja līdz šim nesaskaņas vairāk bija apslēptas, kaut arī vērotāji spēja tās saskatīt, tad tagad tās jau kļūst pat ļoti publiskas.5 Un nepavisam nav brīnums, ka nesaskaņas visvairāk ir starp JKP un “KPV LV”.
Atzīšu, manā skatījumā abi šie politiskie spēki pašlaik ir tur, kur viņiem nevajadzētu būt, bet tomēr JKP uzņemtais kurss vairāk raisa aizdomas par to, ka viņi mēģina noteikti pārņemt varu vistiešākā mērā. To liecina kā izskanējušās iniciatīvas par valsts drošības iestāžu apvienošanu, tā arī vēlme pa visām varītēm iebīdīt sev izdevīgo ģenerālprokurora amata kandidātu, kā neoficiāli sarunās un pēc dažādām pazīmēm parādās - Juri Jurisu.
Arī “KPV LV” bīdītās lietas savējo iecelšana nav atbalstāmas, bet – mērogi un nekaunība daudz mazāka.
Ja vēl savstarpējo apvainojumu jūra, tad par produktīvu valdības darbu runāt, maigi sakot, ir neprāts. Tā nu premjerministram ir tagad jāizlemj – ļaut, lai katrs dara, ko grib, bet jāapzinās, ka JKP pēc neierobežotiem varas grožiem sliecas nekaunīgi un tieši un tamdēļ, tik laika jautājums, kad viņi savu panāks. Pēc pazīmēm spriežot, tad visu veco partiju sastrādātais būs tik bērnu šļupsti. Bordāns & Co varu turēs stingri un noteikti. Varbūt viņa portrets katrā mājā pie sienas nebūs jākar un pieminekļi centrālajos laukumos jāceļ, bet VDK līdzīga iestāde un savs ģenerālprokurors zināmu stabilitāti gan garantēs. Kā arī to, ka ar pieredzējušu operu rokām visi nevēlamie kandidāti un politiķi tiks savlaicīgi nolikti pie vietām.
Otrais variants, ka premjers beidzot sāk vadīt savu bērnudārzu, ir maz ticams, jo tas neizbēgami novedīs pie tā, ka JKP ar lepnu pompozitāti paziņos, ka atstāj valdību. Pašlaik koalīcijas partijām ir 59 deputāti, no kuriem 16 ir no JKP, bet 10 no “KPV LV”. Kariņam, izslēdzot no valdības JKP vai “KPV LV”, Saeimas deputātu balsu valdības saglabāšanai nepietiek. Tiesa, ir 9 pie frakcijām nepiederoši deputāti, bet ar viņiem kā bitēm – stabilitāti nedabūt. Salīdzinot JKP un “KPV LV” turpmākos soļus, jāsecina, ka pašlaik “KPV LV” kļūst daudz prognozējamāks nekā JKP. Kas par to liecina? Nu kaut vai tas, ka viņi apzinās, ka viņiem iziešana no valdības nozīmēs krahu.
Paliek trešais variants – nepieciešams veidot jaunu valdību, bet vai matemātiski tas sanāks un ko atstāt aiz “borta”?
Pēc visām tautu, uij, deputātu staigāšanām ir šāds spēku sadalījums Saeimā:
1. "Saskaņa" — 22 deputāti;
2. "KPV LV" — 10 deputāti ;
3. "Jaunā konservatīvā partija" — 16 deputāti;
4. "Attīstībai/Par!" — 13 deputāti;
5. "Nacionālā apvienība" — 12 deputāti;
6. "Zaļo un Zemnieku savienība" — 10 deputāti;
7. "Jaunā Vienotība" — 8 deputāti;
8. Pie frakcijām nepiederoši deputāti - 9
“Saskaņas” kursa Kremļa virzienā dēļ viņus no iespējamās koalīcijas sastāva varam izslēgt. Pie frakcijām nepiederošie deputāti arī pārāk nenoteikti, lai ar viņiem rēķinātos. Tādējādi iespējamo koalīciju varētu sastādīt partijas ar 69 balsīm.
JKP ir vairākkārt paziņojusi, ka ar ZZS vienā koalīcijā nedosies. Tātad – jāskata divi varianti – kā ar JKP un bez ZZS, tā arī ar ZZS un bez JKP.
Kaut arī skaidrs, ka JKP pašlaik ir tā partija, kura varas deķīti nepārprotami un brutāli velk savā virzienā un ka tā ir pašlaik visneprognozējamākais koalīcijas partneris, šādas koalīcijas atbalstam būtu 59 balsis.
Savukārt, ja aiz “borta” atstātu JKP, bet valdībā paņemtu ZZS, tad šādai valdības atbalstam būtu 53 deputātu balsis.
Protams, ka nav izslēgts, ka vienā vai otrā gadījumā arī pie frakcijām nepiederošo deputātu balsis nāktu klāt.
Kurš no variantiem būtu labāks – grūti pateikt. Savā ziņā prognozējamāks un mierīgāks valdības darbs būtu bez JKP, domāju – arī drošāks. Neesmu pārliecināts, bet man jau šķiet, ka vairākas partijas šādu notikumu pavērsienu ir apdomājušas.
1 https://www.tvnet.lv/6463505/ko-solijis-gobzems
2 https://www.tvnet.lv/6896030/gobzems-gada-laika-sola-dibinat-jaunu-partiju
3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeima-ar-61-balsi-apstiprina-karina-valdibu.a306979/
4 https://www.la.lv/politologs-prognoze-kas-bus-nestabilakie-partneri-valdiba
5 https://skaties.lv/zinas/latvija/politika/valdosaja-koalicija-izgaismojas-nesaskanas-izskan-pat-ministra-demisijas-pieprasijums/
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
