Premjere no baptistu aprindām – "Dieva dāvana tautai"?
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK16.05.2025.
Komentāri (93)
Iesaki rakstu: 
Rakstu par Latvijas politiku jau trīs ar pusi desmitgades, bet ir lieta, kas mani tajā (un citur) joprojām mulsina. Neatlaidība, kādā reizēm pat izcili valsts darbinieki – it kā viņi tiešām būtu čigānu lāsta nolādēti – sevi iznīcina ar pašu aklo lepnību.
Protams, cilvēki politikā galvenokārt dodas apmierināt savu ego, lielummāniju un varaskāri. Tāpēc arī vēlēšanu kampaņas arvien vairāk izskatās nevis pēc centieniem iepārdot sevi balsotājiem, bet pēc narciskas tīksmināšanās – teju līdz (pārsvarā – pašpārliecinātības) ekshibicionismam. Tomēr kopumā politiķu vidū, šķiet, vēl pastāv tik daudz saprāta, lai pašsaglabātos un pašatražotos varas kārtejās nomaiņas brīdī.
Ir gan pavisam klīniski gadījumi, pie kuriem droši pieskaitu Eviku Siliņu. Kādos saprāta dziļumos mīt šādas paškaitēšanas tieksmes? Man tā ir tumša bilde, kaut sen esmu sapratis, ka cilvēks nebūt nav racionāla, bet emocionāla būtne. Pats es tāds: tā vietā, lai mēģinātu rakstīt un (ja būtu gali) iepārdot valstsvaras komunikācijas uzlabošanas projektus, ļoti nepraktiski apreju karavānu, kas patlaban vēl ir pie varas kloķiem un resursiem, kaut virzās uz iznīcību.
Tomēr gribas šim neprātam atrast kādu racionālu – kaut varbūt arī viegli maldīgu – skaidrojumu. Piemēram, izbijusī igauņu premjere Kaja Kallasa savas izredzētības apziņu, iespējams, smēlās (veci sovjetu stagnāti teiktu – mažorīgā) pārliecībā par sevi kā «politiķu dinastijai» piederīgu, no bērna kājas augušu valdīt pār tumsonīgo tautu. Tāpat varbūt tādās domās bija arī nesenais leišu ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis, kurš nu pametis politiku.
Aigaram Kalvītim un Krišjānim Kariņam – abos kungos, kaut vizuāli dažādos, ir daudz kas līdzīgs – par klupšanas akmeni pakalpoja premjerēšanas panākumu reibulis. Vienam – par «treknajiem gadiem» un stabilitātes sajūtu. Otram – par viņa vadībā cauri kovidlaika nezināmības un Krievijas agresijas radītam izbīlim «sausumā izvesto» Latviju.
(Mīļie antivakseri un citi Kariņa gānītāji, jūsu domas man ir pie..., khm, pilnīgi vienaldzīgas! Šis viedoklis ir godīgi nopirkts par vienu tūkstoti eiro – mājsēdes drūmā brīdī es uz pāris mēnešiem kvalificējos dīkstāves pabalstam. Kā smejies, tagad to uzcītīgi atstrādāju...)
Siliņai nav ne viena, ne otra iegansta. Kompetentajai juristei bijis tik vien politiskās gudrības kā netraucēti ļaut gādīgajiem onkuļiem Edgaram, Rihardam un Krišjānim sevi aiz rociņas aizvest līdz katapultai uz 14.Saeimu (iepriekšējās trīs kandidēšanas viņai bija neveiksmīgas). Tādēļ mani prātuļojumi politnekorekti aizķeras pie vienas premjeres biogrāfijas detaļas – viņas piederības baptistu baznīcai.
Šai konfesijai piederīgajiem nereti, bet, protams, stereotipiski tiek piedēvēta sakāpināta paštaisnība un savas izredzētības apziņa. Ir gan dzīvē nācies tiešām sastapt šim stereotipam ideāli atbilstošus baptistus vai citus/citam ticīgos, bet esmu vairījies no tā izdarīt vispārinājumus. (Šķiet, ar disklaimeri būšu nodrošinājies?)
Ja premjere tiešām savas tiesības īstenot varu saskata nevis (vai ne tikai) tautas dotā uzticības mandātā, bet gan Augstāka spēka dotā pilnvarojumā, tad... Nu tad lai D#vs un Laimes māte stāv visiem mums klāt! Tādā gadījumā – līdz šīs valdības krišanai vai 15.Saeimas ievēlēšanai – nelīdzēs nekādi atgādinājumi par "Vox populi – vox D#i". Savā paštaisnībā nelokāmam cilvēkam tie būs vien seni un, visticamāk, pagāniski māņi.
Tavuprāt, godāto lasītāj, šie ir slima suņa murgi vai vērā ņemama versija?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
