Premjere no baptistu aprindām – "Dieva dāvana tautai"?
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK16.05.2025.
Komentāri (93)
Iesaki rakstu: 
Rakstu par Latvijas politiku jau trīs ar pusi desmitgades, bet ir lieta, kas mani tajā (un citur) joprojām mulsina. Neatlaidība, kādā reizēm pat izcili valsts darbinieki – it kā viņi tiešām būtu čigānu lāsta nolādēti – sevi iznīcina ar pašu aklo lepnību.
Protams, cilvēki politikā galvenokārt dodas apmierināt savu ego, lielummāniju un varaskāri. Tāpēc arī vēlēšanu kampaņas arvien vairāk izskatās nevis pēc centieniem iepārdot sevi balsotājiem, bet pēc narciskas tīksmināšanās – teju līdz (pārsvarā – pašpārliecinātības) ekshibicionismam. Tomēr kopumā politiķu vidū, šķiet, vēl pastāv tik daudz saprāta, lai pašsaglabātos un pašatražotos varas kārtejās nomaiņas brīdī.
Ir gan pavisam klīniski gadījumi, pie kuriem droši pieskaitu Eviku Siliņu. Kādos saprāta dziļumos mīt šādas paškaitēšanas tieksmes? Man tā ir tumša bilde, kaut sen esmu sapratis, ka cilvēks nebūt nav racionāla, bet emocionāla būtne. Pats es tāds: tā vietā, lai mēģinātu rakstīt un (ja būtu gali) iepārdot valstsvaras komunikācijas uzlabošanas projektus, ļoti nepraktiski apreju karavānu, kas patlaban vēl ir pie varas kloķiem un resursiem, kaut virzās uz iznīcību.
Tomēr gribas šim neprātam atrast kādu racionālu – kaut varbūt arī viegli maldīgu – skaidrojumu. Piemēram, izbijusī igauņu premjere Kaja Kallasa savas izredzētības apziņu, iespējams, smēlās (veci sovjetu stagnāti teiktu – mažorīgā) pārliecībā par sevi kā «politiķu dinastijai» piederīgu, no bērna kājas augušu valdīt pār tumsonīgo tautu. Tāpat varbūt tādās domās bija arī nesenais leišu ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis, kurš nu pametis politiku.
Aigaram Kalvītim un Krišjānim Kariņam – abos kungos, kaut vizuāli dažādos, ir daudz kas līdzīgs – par klupšanas akmeni pakalpoja premjerēšanas panākumu reibulis. Vienam – par «treknajiem gadiem» un stabilitātes sajūtu. Otram – par viņa vadībā cauri kovidlaika nezināmības un Krievijas agresijas radītam izbīlim «sausumā izvesto» Latviju.
(Mīļie antivakseri un citi Kariņa gānītāji, jūsu domas man ir pie..., khm, pilnīgi vienaldzīgas! Šis viedoklis ir godīgi nopirkts par vienu tūkstoti eiro – mājsēdes drūmā brīdī es uz pāris mēnešiem kvalificējos dīkstāves pabalstam. Kā smejies, tagad to uzcītīgi atstrādāju...)
Siliņai nav ne viena, ne otra iegansta. Kompetentajai juristei bijis tik vien politiskās gudrības kā netraucēti ļaut gādīgajiem onkuļiem Edgaram, Rihardam un Krišjānim sevi aiz rociņas aizvest līdz katapultai uz 14.Saeimu (iepriekšējās trīs kandidēšanas viņai bija neveiksmīgas). Tādēļ mani prātuļojumi politnekorekti aizķeras pie vienas premjeres biogrāfijas detaļas – viņas piederības baptistu baznīcai.
Šai konfesijai piederīgajiem nereti, bet, protams, stereotipiski tiek piedēvēta sakāpināta paštaisnība un savas izredzētības apziņa. Ir gan dzīvē nācies tiešām sastapt šim stereotipam ideāli atbilstošus baptistus vai citus/citam ticīgos, bet esmu vairījies no tā izdarīt vispārinājumus. (Šķiet, ar disklaimeri būšu nodrošinājies?)
Ja premjere tiešām savas tiesības īstenot varu saskata nevis (vai ne tikai) tautas dotā uzticības mandātā, bet gan Augstāka spēka dotā pilnvarojumā, tad... Nu tad lai D#vs un Laimes māte stāv visiem mums klāt! Tādā gadījumā – līdz šīs valdības krišanai vai 15.Saeimas ievēlēšanai – nelīdzēs nekādi atgādinājumi par "Vox populi – vox D#i". Savā paštaisnībā nelokāmam cilvēkam tie būs vien seni un, visticamāk, pagāniski māņi.
Tavuprāt, godāto lasītāj, šie ir slima suņa murgi vai vērā ņemama versija?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
