Premjers Kariņš – valdības pārmaiņu sarunu prasmīgs stratēģis vai tomēr uz apli riņķojošs nejēga?

Aizvadītās Saeimas laikā Krišjānim Kariņam bija iespējas noturēt koalīciju savās rokās, jo lielais populistu un tukšrunātāju skaits Saeimā (KPV, JKP u.c.), kā arī lielā “Saskaņas” frakcija (kuru koalīcijā ņemt tāpat nevar) nodrošināja politiskā līdzsvara iespējas koalīcijas iekšienē. Kādā brīdī, kad KPV frakcija bija beidzot izjukusi un valdības stabilitātei vairs neko nevarēja dot, Kariņš pat izsvieda KPV paliekas no valdības, sev tādā veidā iegūstot zināmu izlēmības auru.

Viss mainījās pēc vēlēšanām. Tikai 25 deputāti no 100 saglabāja savus mandātus, Saeimas sastāvam nomainoties tik pamatīgi kā vēl nekad kopš valsts dibināšanas. “Saskaņai” izkrītot no parlamenta un populistu kopskaitam tajā sarūkot uz pusi, vietā nāca deputāti, kas var uzrādīt reālus darbus iepriekšējās profesijās un biznesos, nevis skaļas un/vai pareizas frāzītes – te jāmin gan Apvienotā Saraksta deputāti, gan pārstāvniecību palielinājušās ZZS cilvēki. Tādi, kurus uz muļķa paķert grūti, atšķirībā no JKP un KPV deputātiem iepriekš.

Krišjānis Kariņš uzreiz pēc vēlēšanām divarpus mēnešus lēni un smagi virzīja koalīcijas sarunas ar Apvienoto Sarakstu (AS) un līdzšinējiem partneriem - Nacionālo Apvienību, mēģinot abus spēkus pierunāt, ka jāņem koalīcijā arī “Progresīvie”. Tolaik tika spriests, ka sarunu vedēji no “Jaunās Vienotības” mēģinot pielauzt un nogurdināt AS un NA, uz ko AS atbildēja ar lekciju lasīšanu par to, kā sarežģītos apstākļos vadāmi procesi un kā pareizi paņemamas idejas no tiem, kam tādas vispār ir. Protams, arī NA neredzēja nekādu vajadzību ņemt koalīcijā “Progresīvos”, kurus uzskata par tādu kā mūsdienu t.s. “kultūrmarksistu” paveidu (lai nelietotu vēl sliktākus terminus).

Lai arī tika daudz spriests par JV “nogurdināšanas taktiku”, iznākums bija tāds, ka nogura pati JV, bet AS un NA panāca sev vajadzīgo rezultātu – “Progresīvie” palika ārpus valdības. Un, tā kā Kariņam bija jāvada ne tikai koalīcijas sarunas, bet arī valdības ikdienas darbs, izskatās, ka nogura arī viņš pats un sadarīja lietas, kas ilgtermiņā nenāk par labu pašam.

Kad JV nevarēja panākt sev vēlamo rezultātu un tomēr nespēja iekļaut “Progresīvos” valdībā, tad Kariņš iespītējās un sāka dalīt ministru amatus speciāli nepiemērotiem cilvēkiem. Ministru portfeļus pa partijām izmētāja tā, ka AS tika tādi amati, kuriem AS trūka spēcīgu kandidātu, savukārt NA iedeva tādus portfeļus, kam būtu labāk derējuši AS vai JV kandidāti.

Iznākumā par aizsardzības ministri kļuva žurnāliste Ināra Mūrniece, kam līdz tam nav bijusi nekāda saistība ar militāro sfēru un par kuru nav zināms, vai viņa maz vispār prot šaut. Iekšlietu ministrs ir Māris Kučinskis, kurš bijis pilsētas mērs, deputāts un premjers, taču nepārzina policijas, VUGD un robežsardzes darbu. Satiksmes nozarē pēc JKP saimniekošanas palikušo katastrofu uzņēmies pārvaldīt Jānis Vitenbergs, kurš pirms ievēlēšanas Saeimā strādājis tirdzniecības un tūrisma firmās, taču viņam nav bijusi nekāda pieredze ar ostām, dzelzceļu, aviāciju utt.

Zemkopības ministra amatā iecelts Didzis Šmits, kurš ir politologs un lobists pēc izglītības, vadījis Zivsaimniecības asociāciju un kura pieredzē nekas neliecina par saistību ar zemniekiem vai mežiniekiem. Par katru cenu spiežot AS uzņemties veselības jomu, AS nācās aicināt talkā bezpartejisko LDDK vadītāju Līgu Menģelsoni, kura gan strādājusi Ventspils tranzītuzņēmumos, kā arī bijusi direktore vairākos marginālos krievvalodīgos medijos, taču kurai nav nekāda darba pieredze veselības nozarē.

Savukārt JV pašai ir veselības ministre Anda Čakša – bērnu ārste pēc profesijas, strādājusi arī farmācijā, pie kam reiz jau bijusi veselības ministre, taču tagad viņai jāpilda… izglītības un zinātnes ministres amats, kurā viņa pieļauj vienīgi kļūdas, jo šajā nozarē strādājusi nav.

Ne tikai Čakša – spiežot koalīcijas partnerus pieņemt viņiem nepiemērotus ministru amatus, JV beigās pati izdarījusi to pašu ar sevi. Klimata un enerģētikas ministra amatā ieceltais JV jurists Raimonds Čudars bijis Salaspils mērs un deputāts, taču nav ne nodarbojies ar klimata zinātni, ne strādājis enerģētikas sfērā. Labklājības ministrei Evikai Siliņai tāpat ir juristes bakalaura grāds un maģistra grāds starptautiskajās tiesības, advokātes prakse un pieredze ar telekomunikāciju sektoru, taču viņai nevar konstatēt darba pieredzi, piemēram, pansionātā vai sociālajos dienestos. Finanšu ministra Arvila Ašeradena iepriekšējā pieredze nav saistīta ar nodokļu iekasēšanu, bet drīzāk ar to apiešanu (konkrēts gadījums no laika, kad viņš vēl vadīja “Dienas” koncernu).

Ministri, kas Kariņa otrajā valdībā izskatās savās vietās, ir mazākumā: par tādiem var nosaukt Ilzi Indriksoni, Nauri Puntuli, Inesi Lībiņu–Egneri, Māri Sprindžuku un, protams, Edgaru Rinkēviču (līdz pagājušajai nedēļai), kam ir ilggadējas zināšanas un prakse tajās nozarēs, ko viņi tagad pārrauga.

Satversme nosaka, ka valdība sastāv no “Ministru prezidenta aicinātiem ministriem”. Tātad galavārds pirms balsojuma Saeimā ir Kariņa rokās – kurus viņš aicina par ministriem, tie nokļūst Saeimā apstiprināšanai. Cita iespēja nepastāv.

Tagad grūti spriest, kāds bijis Kariņa motīvs, nedodot nozaru profesionāļiem ministru amatus, bet izvēloties nepiemērotus kandidātus jo īpaši problemātiskajām nozarēm – vai nu Kariņš tiešām gribējis “ieriebt” AS un NA par “Progresīvo” neņemšanu koalīcijā, vai arī Kariņš mēģinās īstenot “lielāko kretīnu” principu, liekot daudziem saviem pašreizējiem ministriem izskatīties pēc nejēgām, uz kā fona pats varētu izskatīties pozitīvāk vēlētāju acīs.

Lai nu kāds būtu motīvs, iznākumā Kariņa otrās valdības pamatos ir iebūvētas fundamentālas kļūdas – nezinoši cilvēki nozaru vadībā valsts līmenī tikai veicinās pašreizējo atpakaļslīdēšanu, cenu pieaugumu un bezdarbu, kas neizbēgami atsauksies uz valdības darba vērtējumu. Premjerministrs, iespējams, sācis to apzināties un tāpēc runājis par “koalīcijas paplašināšanu” – tomēr te izdarījis gluži vai neiespējamu dīvainību. Proti, viņš grib koalīciju paplašināt ar… “Progresīvajiem”. Tiem pašiem, kurus NA un AS vienreiz jau noraidīja un noraida atkal.

Tā kā nacionālais patriotisms ir un paliek nesavienojams ar pašpasludināto “progresīvumu”, tāpat saimnieciski kompetentajiem Apvienotā Saraksta cilvēkiem nav nekādas intereses sadarboties ar “projektu un grantu” paaudzi pārstāvošajiem “Progresīvajiem”, no kuriem tikai retajam ir bijis īsts darbs par cietu algu (nemaz jau nerunājot par karjeru vai savu biznesu), tad šo abu partiju nostājā pagaidām nekas nav mainījies. Un, kā pierāda periods pēc Saeimas vēlēšanām, AS un NA vienreiz jau panāca savu šajā jautājumā.

Cita lieta ir iespējamā JV koalīcija ar ZZS un “Progresīvajiem”. Starp ZZS un “Progresīvajiem” var atrast kopēju interesi vides aizsardzības labā (kaut arī abas to izprot atšķirīgi), tomēr mērenie un saprātīgie ZZS laucinieki nekad nesekos “Progresīvo” dīvainākajām idejām, kaut gan šīs partijas ir vienīgās, kam saskan makroekonomiskās un fiskālās politikas idejas, kas paredz iepludināt līdzekļus ekonomiskajā apritē (tur gan būs nākamā problēma – tās ir tieši pretējas “griezēju un mazinātāju” principiem, ko vienmēr pārstāvējusi JV un tās priekšteči).

Ir komentāri, ka JV nogaidīšanā, neaicinot ZZS uz pilnvērtīgām koalīcijas sarunām, tā vietā mēģinot atkal ievilkt “Progresīvos” vienā koalīcijā ar NA un AS, var saskatīt mēģinājumus “pazemot ZZS”, lai tos varētu padarīt pēc kāda laika par paklausīgiem koalīcijas biedriem. Taču, no otras puses, ZZS ir politikā stipri ilgāk nekā JV un Kariņš – šī apvienība kaut kādas potenciālo partneru (vai nepartneru) mājienus neuztver kā “pazemojumus”, jo pagstveču un laucinieku partija nedomā šādos apzīmējumos un apvainojumus par tādiem neuzskata. Drīzāk tad viņi pašu Kariņu novērtēs kā nepacietīgu politiķi, kurš koalīcijas veidošanas sarunās esot metis pa gaisu krēslu un vēlāk valdības sēdē tiešraidē izlamāja labklājības ministri, kad tā centās aizstāvēt savu nozari.

Līdz ar to Kariņa rīcībā, no vienas puses, var saskatīt “prasmīgu sarunu vilkšanu garumā, lai nokausētu pārējos un dabūtu sev vēlamo rezultātu” – bet tikpat labi arī var saskatīt neprasmīgu muļļāšanos uz vietas mēnešiem ilgi, lai pēc tam AS un NA beigās tikpat panāktu to, ko visu laiku deklarēja.

Beidzoties NATO sanāksmei Viļņā, Kariņu un Saeimas partijas gaida sarunu turpinājums par koalīcijas nākotni. Nav pilnībā garantēts, ka Kariņš saglabās premjerministra amatu – iespējams, viņš jau gatavo sev rezerves variantu, nozīmējot pats sevi par ārlietu ministra pienākumu izpildītāju. Galu galā viņš pat nevar lepoties ar simtprocentīgu atbalstu partijas iekšienē: Egilam Levitam paziņojot par nekandidēšanu uz otro termiņu, JV izvēlējās prezidenta amatam nominēt Edgaru Rinkēviču, nevis (kas būtu loģiskāk) Krišjāni Kariņu.

Novērtē šo rakstu: