Premjers Kariņš jūnija beigās patiešām neafišēti ticies ar Vallenbergu klana pārstāvi

„Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir ticies ar visu Latvijas lielāko komercbanku pārstāvjiem un pārrunājis banku sektora attīstību, uzsāktās reformas banku sektora uzraudzībā saistībā ar cīņas pastiprināšanu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Ar Markusu Vallenbergu Ministru prezidents pēc abpusējas iniciatīvas tikās 25.jūnijā,” apliecina Kariņa preses sekretārs Sandris Sabajevs.

Tā kā nekāda plašāka informācija par tikšanās detaļām sniegta netiek, Pietiek šodien atkārtoti publicē fragmentu no Mārča Bendika bloga ieraksta, kurā pirmoreiz bija norādīts uz šādu tikšanos:

„Kamēr bija iespējams jauki pelnīt uz caurplūstošo dolāru miljardiem, banciņās varēja atļauties uzturēt nepieciešamo personālu visu formālo prasību izpildei. Tas varēja sastādīt pat trešo daļu no kvalificēto darbinieku skaita. Auglīgajām Austrumu – Rietumu naudas plūsmām apsīkstot, nekādas pasaciņas par jauniem biznesa plāniem vairs nelīdzēs. Šis stāsts mūsu biznesā ir beidzies.

Līdz ar to jautājums: kura tad būs nākošā, kuras durvis klientiem aizcirtīsies, nav atbildams racionālās kategorijās. Izbeigsies visas, izņemot tās dažas, kurām ir radikāli cits biznesa modelis. Un tādu modeļu ir tikai divi.

Pirmais, kurā paliks trīs vai četras lielām starptautiskām finanšu grupām piederošas universālas, plaša servisa bankas. Iespējams, ka divas būs starptautiskam “amerikāņu” kapitālam piederošas, bet viena – zviedru. Zviedrijas finanšu tirgus vērotāji zina stāstīt, ka arī tur banku konsolidācija rādās neizbēgama, un ticamākais drīzāk ir scenārijs, ka SEB apēdīs Swedbanku.

Kas mums no tā? Nekas, pilnīgi nekas. Svarīgi saprast, ka publiku apkalpot un nodaļu tīklus var veidot tikai tādas struktūras, kuru aizmugurē ir reāli liels kapitāls un ietekme. Mūsu vietējā mēroga bagātnieki, no šī viedokļa raugoties, nav pat vidēji turīgi.

Neliela ilustrācija. Pasaulslavenais šefpavārs Džeimijs Olivers nesen iesvieda savas grimstošās restorānu ķēdes glābšanai privātu naudiņu, 13 miljonus sterliņu mārciņu (nepilnus 15 miljonus EUR). Neizglāba. Noskurinājās un dzīvo tālāk. Viņa “net worth” (īpašuma reālās cenas novērtējums) ir ap 250 mio, un viņš tādēļ ir turīgs. Bet ne bagāts. Tādēļ viņam nepieder pensionārus apkalpojoša banka. Viņš ir veiksmīgs publicists, kas ticis pie turības. Starp citu, no restorāniem neko nav nopelnījis.

Cits piemērs no britu dzīves. Sers Filips Grīns, veikalu impērijas īpašnieks, iekūlās nepatikšanās un cita starpā tika apsūdzēts darbinieku pensiju fonda iztīrīšanā. Lai izvairītos no vēl lielākām nepatikšanām, vienā epizodē viņš atmaksāja pensiju fonda kasē 363 miljonus sterliņu mārciņu, lai atvieglotu 19 000 pensionāru likteni un pats paliktu ar sera titulu, ko viņam grasījās atņemt. Viņš ir bagāts cilvēks.

Kas notiek, kad jahtu nopērk cilvēks, kas tikai iedomājas, ka ir turīgs, labi redzam no Eināra Repšes piemēra. Jaunā sieviņa izmurrāja no bijušā labi atalgotā Latvijas Bankas prezidenta jahtu, ar kuru bija naiva iecere atpelnīt kredītu un vēl nopelnīt. Khe khe. Ar banciņām ir līdzīgi, tās nevar piederēt pasaules kontekstā trūcīgiem, dažmiljoniņus saskrāpējušiem personāžiem.

Savukārt lielai naudai ir attiecīga kalibra labvēļi, aizgādņi un aizbildņi. Jau rakstījām, ka ļoti savlaicīgi, vēl pirms skandāla publiskošanas par zviedru banku lomu Magņicka lietā Zviedrijas premjers aizskrēja uz ASV skaidroties un kā mazu uzmanības zīmi iepirka bruņojumu par apaļām summiņām. Vecrīgā runā, ka šogad pirms Jāņiem mūsu valdību apmeklējis neviens cits kā pats Markuss Vallenbergs. Jā, jā, to pašu leģendāro Vallenbergu klana pašreizējais pārstāvis SEB vadībā, faktiski reālais saimnieks. Gribēja tikai tādu sīkumu, lai fuktuks liek mierā SEB netīrās naudas lietās. Tā runā, ka atteikšanās šo lūgumu izpildīt bez rakstiska aicinājuma arī ir īstenais iemesls Putniņa kga karjeras straujajam pagriezienam.

Šādā leņķī arī jāmeklē atslēga AB LV traģiskajam liktenim: viņu problēma nebija nauda, AB LV bija labi kapitalizēta, labi pārvaldīta, labi pelnoša institūcija. Bet viņu pusē nebija nevienas valsts premjers, un viņi nav Vallenbergi. Lai cik augstas raudzes personāži tiktu iesaistīti padomēs, lai cik profesionāli lobisti tiktu algoti, – tas viss izrādīsies par īsu krasi neveiksmīgas apstākļu sagadīšanās reizē. Nemaz nerunājot par reālām finanšu ķezām kā PNB gadījumā, kad padomē sēdošās starptautiskās zvaigznes galu galā izrādās vien kāzu ģenerāļi. Labi apmaksāti, protams.

Otrais modelis ir iespējams, ja dažas no mazajām bankām varēs turpināt funkcionēt kā lielāka ekonomiska grupējuma vai nozīmīga klana norēķinu centrs. Tas ir dārgi, bet respektabli un ērti, kā privātā lidmašīna. Ja var atļauties, tad kādēļ gan ne. Nebūtu brīnums, ka kādas pāris trīs tādas arī saglabāsies.

Šobrīd FKTK mājas lapā ir uzskaitītas veselas 14 bankas (PNB ieskaitot). Apmēram 7 līdz 10 ir liekas, un to liktenis ir neizbēgams. Kura nākošā? Te sāksies “krievu ruletes” tipa spēlītes. Trāpīties var jebkura. Vecu grēku visām ir daudz, bet lieka kapitāla to īpašniekiem – pamaz. Vai pēkšņi “izšaus” spriedums Rietumu bankas krimināllietā Francijā, vai pēkšņi paraus zem ledus kādu moldāvu miljarda krēslainajos ceļos iesaistīto, – viss var gadīties.”

Novērtē šo rakstu: