Iesaki rakstu: 
Ar 3,7 miljoniem eiro, ko valdība viltus žēlsirdībā izkratīja no jauno vilcienu iepirkuma krājkasītes, vēl uz gadu tiks tīšuprāt paildzināta Latvijas drukāto mediju neizbēgamā agonija.
Naudas nav žēl, to jau tāpat kaut kur izplederētu. Žēl kolēģu, kuri uz blaumaniskā "ledus gabala" turpinās dzīvot izmisīgās cerībās.
Droši vien ministriem un viņu pārstāvētajām partijām bija milzīgs kārdinājums atstāt lūdzējus bešā, ļaujot "tirgus neredzamajai rokai" ātri un loģiski likvidēt šo sīko un nekaitīgo, bet tik un tā politiķiem netīkamo traucēkli.
Prese šodien ir mazs odiņš, kas valsts varu vairs kaitina tikai ar savu apnīkošu sīkšanu. Tā gan joprojām lepni iedomājas/tēlo sevi dižu un sāpīgi kodīgu dunduru esam – gluži kā jau teiksmainajos un vairs neticamajos Voldemāra Krustiņa "Lauku Avīzes", Sarmītes Ēlertes "Dienas" un Jura Paidera "Dienas Biznesa" visvarenības laikos.
Iespējams, valdības pretimnākšanā dominēja tīri ārpolitiski, valsts reputācijas jautājumi – bailes noslīdēt zemāk kādā mediju brīvības indeksā... Ministru prezidents, būdams nesens eirodeputāts, šajās lietās mēdz būt klaji nervozs. Kādu citu gadu – un varbūt ar citu premjeru priekšgalā – valdība var sajusties drošāk un rīkoties ciniskāk, atminoties par nodokļu maksātāju naudas svētumu...
Pašas latvju "ceturtās varas" skaļām vaimanām un kusliem draudiem vairs nav varas pār tvitterministru un deputātu prātiem. Tikai TV, kā liecina ņemšanās ap NEPLP, tajos vēl saglabā nedaudz no savas "zombijkastes" maģijas.
Galu galā kas tad būs īsa brīža ieguvēji no valdības veiktās finanšu "morfija injekcijas"? Nacionālā mēroga laikraksti pieder un kalpo oligarhiem (vai viņu sāncenšiem – "kontroligarhiem"), kuri tagad ir atstumti no piekļuves varai. Tie cenšas vēl kaut kā ietekmēt notiekošo no šīm ļodzīgajām tribīnēm – vai vismaz gūt sev tādu ilūziju.
Tāpat arī daļa no reģionālās preses ir cieši sasaistīta ar kādu no galvaspilsētas "aizsmakušajiem ruporiem". Gan politiķiem, gan šo izdevumu vēl atlikušajiem lasītājiem par tiem viss ir skaidrs līdz mielēm. Ak jā, vēl ieguvējos būs krievvalodīgs laikraksts un tā atvasinājumi, kas "po žizņi" ir nelojāli latviski labējai valsts varai.
Dažu reģionālo avīzi arī piemeklēja "ēlertisma-ločmelisma" liksta. Tās īpašnieks vai redaktors akli iedomājās izdevuma lasītājus par savu "partiju" (vai dzimtcilvēkiem) un sevi – par novada vai pilsētas domes likteņa lēmēju.
Ieslīgstot "principu karā" ar pašvaldību un vadības ambīciju radītā apsēstībā, šāds laikraksts tikai paātrināja "džihāda" nogurdināto lasītāju aizplūšanu un pats gluži vai uzspieda vietvarai veidot savu oficiozu iedzīvotāju informēšanai.
Pašvaldības un ne tikai tās jau ir izkopušas efektīvas metodes "darbam ar masu medijiem". Ja no laikraksta (raidstacijas, TV programmas) vēl ir kāds labums, to var nedaudz piebarot – gluži kā nesen Nils Ušakovs vai ministrijas ar dāsniem PR budžetiem. Ja kož rokā, var radīt savu "kontrmediju".
Lai kādi Valda Dombrovska vai LŽA zibeņi un pērkoņi netika mesti Andra Rāviņa un viņa atdarinātāju virzienā, pašvaldību izdevumi ir kļuvuši par paliekošu un svarīgu Latvijas informatīvās telpas sastāvdaļu. Šur tur tikai tiem jau pieder klajš monopols uz pašvaldības informāciju vai pat fotoreportāžām no renovētām skolām.
Pat ne pārāk sabiezinot krāsas, patlaban kā drukāto mediju pamata auditoriju mēs varam iztēloties ļoti cienījama vecuma cilvēkus, kuri regulāri apmeklē sava pagasta vai pilsētas bibliotēku. Tur viņi bez maksas var sev ierastā veidā iegūt informāciju no sev ierastiem avotiem.
Viņiem droši vien savā starpā veidojas dzīvas diskusijas, rodas savi viedokļi, par ko tiek informēti radinieki un paziņas. Taču vai šis "kontingents" ir tik daudzskaitlīgs un ietekmīgs, lai politiķi ar to rēķinātos? Nebūsim naivi…
Preses brīvības svētums ir spēkā līdz tam, kamēr mēs – žurnālisti – to varam atļauties sev apmaksāt par mūsu pašu nopelnītu naudu. Ir viegli visās preses nelaimēs vainot internetu, viedtālruņus un klikšķu medijus. Un, ak jā, reģionu un valsts depopulēšanos. Tas ļauj "veiksmīgi" izvairīties no pašu avīžnieku pieļauto fatālo kļūdu atzīšanas – un ar tēlotu "4.varas" paštaisnību grūst valdībai sejā diedelnieka sauju.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
