Iesaki rakstu: 
Ar 3,7 miljoniem eiro, ko valdība viltus žēlsirdībā izkratīja no jauno vilcienu iepirkuma krājkasītes, vēl uz gadu tiks tīšuprāt paildzināta Latvijas drukāto mediju neizbēgamā agonija.
Naudas nav žēl, to jau tāpat kaut kur izplederētu. Žēl kolēģu, kuri uz blaumaniskā "ledus gabala" turpinās dzīvot izmisīgās cerībās.
Droši vien ministriem un viņu pārstāvētajām partijām bija milzīgs kārdinājums atstāt lūdzējus bešā, ļaujot "tirgus neredzamajai rokai" ātri un loģiski likvidēt šo sīko un nekaitīgo, bet tik un tā politiķiem netīkamo traucēkli.
Prese šodien ir mazs odiņš, kas valsts varu vairs kaitina tikai ar savu apnīkošu sīkšanu. Tā gan joprojām lepni iedomājas/tēlo sevi dižu un sāpīgi kodīgu dunduru esam – gluži kā jau teiksmainajos un vairs neticamajos Voldemāra Krustiņa "Lauku Avīzes", Sarmītes Ēlertes "Dienas" un Jura Paidera "Dienas Biznesa" visvarenības laikos.
Iespējams, valdības pretimnākšanā dominēja tīri ārpolitiski, valsts reputācijas jautājumi – bailes noslīdēt zemāk kādā mediju brīvības indeksā... Ministru prezidents, būdams nesens eirodeputāts, šajās lietās mēdz būt klaji nervozs. Kādu citu gadu – un varbūt ar citu premjeru priekšgalā – valdība var sajusties drošāk un rīkoties ciniskāk, atminoties par nodokļu maksātāju naudas svētumu...
Pašas latvju "ceturtās varas" skaļām vaimanām un kusliem draudiem vairs nav varas pār tvitterministru un deputātu prātiem. Tikai TV, kā liecina ņemšanās ap NEPLP, tajos vēl saglabā nedaudz no savas "zombijkastes" maģijas.
Galu galā kas tad būs īsa brīža ieguvēji no valdības veiktās finanšu "morfija injekcijas"? Nacionālā mēroga laikraksti pieder un kalpo oligarhiem (vai viņu sāncenšiem – "kontroligarhiem"), kuri tagad ir atstumti no piekļuves varai. Tie cenšas vēl kaut kā ietekmēt notiekošo no šīm ļodzīgajām tribīnēm – vai vismaz gūt sev tādu ilūziju.
Tāpat arī daļa no reģionālās preses ir cieši sasaistīta ar kādu no galvaspilsētas "aizsmakušajiem ruporiem". Gan politiķiem, gan šo izdevumu vēl atlikušajiem lasītājiem par tiem viss ir skaidrs līdz mielēm. Ak jā, vēl ieguvējos būs krievvalodīgs laikraksts un tā atvasinājumi, kas "po žizņi" ir nelojāli latviski labējai valsts varai.
Dažu reģionālo avīzi arī piemeklēja "ēlertisma-ločmelisma" liksta. Tās īpašnieks vai redaktors akli iedomājās izdevuma lasītājus par savu "partiju" (vai dzimtcilvēkiem) un sevi – par novada vai pilsētas domes likteņa lēmēju.
Ieslīgstot "principu karā" ar pašvaldību un vadības ambīciju radītā apsēstībā, šāds laikraksts tikai paātrināja "džihāda" nogurdināto lasītāju aizplūšanu un pats gluži vai uzspieda vietvarai veidot savu oficiozu iedzīvotāju informēšanai.
Pašvaldības un ne tikai tās jau ir izkopušas efektīvas metodes "darbam ar masu medijiem". Ja no laikraksta (raidstacijas, TV programmas) vēl ir kāds labums, to var nedaudz piebarot – gluži kā nesen Nils Ušakovs vai ministrijas ar dāsniem PR budžetiem. Ja kož rokā, var radīt savu "kontrmediju".
Lai kādi Valda Dombrovska vai LŽA zibeņi un pērkoņi netika mesti Andra Rāviņa un viņa atdarinātāju virzienā, pašvaldību izdevumi ir kļuvuši par paliekošu un svarīgu Latvijas informatīvās telpas sastāvdaļu. Šur tur tikai tiem jau pieder klajš monopols uz pašvaldības informāciju vai pat fotoreportāžām no renovētām skolām.
Pat ne pārāk sabiezinot krāsas, patlaban kā drukāto mediju pamata auditoriju mēs varam iztēloties ļoti cienījama vecuma cilvēkus, kuri regulāri apmeklē sava pagasta vai pilsētas bibliotēku. Tur viņi bez maksas var sev ierastā veidā iegūt informāciju no sev ierastiem avotiem.
Viņiem droši vien savā starpā veidojas dzīvas diskusijas, rodas savi viedokļi, par ko tiek informēti radinieki un paziņas. Taču vai šis "kontingents" ir tik daudzskaitlīgs un ietekmīgs, lai politiķi ar to rēķinātos? Nebūsim naivi…
Preses brīvības svētums ir spēkā līdz tam, kamēr mēs – žurnālisti – to varam atļauties sev apmaksāt par mūsu pašu nopelnītu naudu. Ir viegli visās preses nelaimēs vainot internetu, viedtālruņus un klikšķu medijus. Un, ak jā, reģionu un valsts depopulēšanos. Tas ļauj "veiksmīgi" izvairīties no pašu avīžnieku pieļauto fatālo kļūdu atzīšanas – un ar tēlotu "4.varas" paštaisnību grūst valdībai sejā diedelnieka sauju.
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
