Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods
Romāns Meļņiks, la.lv03.03.2024.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā gadījumā stāsts ir par iespējamu kaitējumu potenciālajiem tautas priekšstāvjiem un par to piemērojamu bargu sodu, bet otrā – jau notikušiem kaitējumiem, tā teikt, vienkāršajiem cilvēkiem un nesodāmību par to.
Viens virsraksts – “Virza kriminālsoda noteikšanu par dziļviltojumu izmantošanu vēlēšanu ietekmēšanai”. Otrs – “Finanšu krāpniecības apmērs Latvijā mēnesī sasniedz 3 miljonus eiro”. Skaidrs, ka ne visi ir izlasījuši šīs ziņas, tāpēc vispirms došu nelielu ieskatu par katru no tām.
Dziļviltojumi pēc būtības ir ar mākslīgā intelekta palīdzību radīti foto, video un audio materiāli, kuros ticami atdarināta kāda reāla cilvēka runa vai darbības, lai maldinātu sabiedrību par attiecīgās personas rīcību vai nodomiem. Piemēram, ASV ar balss klonēšanas programmatūras palīdzību pavisam nesen tika radīts un it kā pašreizējā prezidenta Baidena vārdā izplatīts viltus vēstījums.
Mazāk kaitīgā veidā mākslīgais intelekts izmantots vēlēšanu kampaņā Indijā, kur vienā valodā ierakstītu video uzrunu automatizēti pārtulkoja un atskaņoja vēl divās, turklāt attiecīgajai valodai pielāgojot arī runātāja mīmiku. Protams, tas paver milzu iespējas gan pretinieku degradēšanai (piemēram, radot un izplatot internetā viltus pierādījumus par kāda amata kandidāta pārkāpumiem), gan sevis popularizēšanai.
Tad, lūk, virkne Saeimas varas partiju deputātu rosina veikt grozījumus Krimināllikumā, kas paredzēs sodu par dziļviltojumu tehnoloģiju izmantošanu vēlēšanu procesa ietekmēšanai. Iespējamais sods – līdz pat brīvības atņemšanai uz laiku līdz četriem gadiem.
Savukārt otra ziņa ir par jau notikušu krāpniecību un reāliem upuriem. Finanšu nozares asociācija šajās dienās vēstīja, ka šī gada janvārī vien fiksēti 888 tefonkrāpniecības gadījumi, izkrāpto līdzekļu apmērs – 824 tūkstoši eiro. Vienlaikus novērst izdevies 594 krāpšanas gadījumus 462 tūkstošu eiro apmērā.
Aktīvi janvārī bijuši arī tā saucamie investīciju krāpnieki, kuriem izdevies īstenot 330 gadījumus, izkrāpjot 500 tūkstošus eiro, bet bankām novērst izdevies 885 krāpšanas mēģinājumus 869 tūkstošu eiro apmērā.
Var, protams, ilgi un gari moralizēt par cilvēku nesaprātīgumu, uzticoties krāpniekiem, var runāt par medijpratību utt., taču tas nemazina problēmu, jo krāpnieki mācās no savas pieredzes, izmanto aizvien viltīgākas metodes, bet cilvēki par visiem riskiem pat iedomāties nespēj.
Līdz ar to var paredzēt, ka apdraudējumu nākotnē būs aizvien vairāk, kad tiks plašāk izmantotas mākslīgā intelekta iespējas. Pirmie piemēri jau ir, par vienu tādu šajās dienās varējām lasīt portālā la.lv – Spānijā ar mākslīgā intelekta palīdzību, imitējot plaši pazīstama bīskapa balsi, krāpnieks mēģināja izkrāpt naudu no mūķenēm.
Kas šajā kontekstā pārsteidz? Pie varas esošo prioritātes. Cilvēki jau reāli cieš no krāpniekiem, būtu tikai loģiski, ja varas struktūras maksimāli fokusētos uz to, lai šādu krāpniecības veidu nelaistu plašumā. Taču nē – jautāti par naudas izkrāpšanu, labākajā gadījumā vien noplāta rokas, kaut ko atrunājas, ka pašiem upuriem bija jābūt piesardzīgākiem un saprātīgākiem. Kas izrādās svarīgāks? Pašu pārvēlēšana amatos – pret to gan gatavi vērsties ar vislielāko bardzību un gan jau pie reizes sodīt arī nekaitīgu parodiju un joku video radītājus vai tālākizplatītājus.
Kāpēc vispār vajag izdalīt vēlēšanas vai kādu citu norisi kā svarīgāko, runājot par krāpniecību? Vai nebūtu loģiski, ja pret krāpniecību vērstos kā tādu?
Kāds teiks, ka demokrātija ir svarīgāka par katra atsevišķa cilvēka maciņa saturu? Tas skan augstprātīgi, jo der atcerēties, ka demokrātiskā sabiedrībā ikviens cilvēks arī ir svarīgs un vismaz ne upurējams kādu amatpersonu pašlabuma vārdā. Demokrātijā ir svarīgi, lai sabiedrība gūtu pārliecību, ka vara kalpo kopīgam labumam nevis tikai domā par sevi. Svarīga ir sabiedrības uzticēšanās varai. Un te būtiski – uzticēšanās ir jānopelna.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
