“Pret likteni stāvēdami”: nu tad beidzot - solītie jaunumi par strēlnieku grāmatu. Laiks lepoties

Publicējam šo ierakstu arī šeit: https://www.youtube.com/watch?v=PpKVoEdggu0.

Lato Lapsa par topošo strēlnieku grāmatu stāsta:

"Visā savā vēsturē latvieši vienu vienīgu reizi ir grozījuši pasaules likteņus. Tie bija latviešu strēlnieki, kas to izdarīja. Bez viņiem pasaule būtu bijusi citāda, un, vai tajā būtu Latvijas valsts, - kas to lai zina. Tas ir fakts, kaut grūti tam noticēt, raugoties uz pašreizējo realitāti, - mūsdienu Latvijas pilsoņi nespēj saņemties pat tik daudz, lai apstādinātu kaut vai savas valsts varas kursu uz Latvijas iznīcību.

Tāpēc vēl jo svarīgāk ir nevis sausos, akadēmiskos pētījumos, bet dzīvā, uzskatāmā formā iemūžināt un parādīt ikvienam 21. gadsimta Latvijas cilvēkam: kas bija, ko domāja, ko juta, kā savu bieži vien ārkārtīgi īso dzīvi nodzīvoja šie desmiti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju - lielākoties parasti latviešu lauku un pilsētu puiši, bet tāpat arī šeit dzīvojošie igauņi, lietuvieši, poļi, krievi, ukraiņi, ebreji -, kuri nostājās pret it kā granītā iekalto, nenovēršamo un neapstrīdamo likteni.

Personas brīvības mūsdienu Latvijas varas acīs ir kaut kas neērts, ierobežojams, apkarojams, un arī tāpēc latviešu strēlnieki tai ir neērti. Viņi zināja, ka cīņā iet ir brīvu vīru daļa - un arī cīņā krist ir brīvu vīru daļa. Viņi neliecās un stāvēja, kamēr krita.

Visdažādākajās nāvēs - gan cildenās un varonīgās, gan nožēlojamās un stulbās. Bet šīs nāves pārtapa par Nāvi, kura pagrieza pasauli citādās sliedēs.

Visu sugu un pasugu valstiskie propagandoni, kuri vienmēr labāk zina, ko citiem domāt un ko just, mēģina iestāstīt, ka šīm nāvēm neesot bijis nekādas īpašas jēgas, Latvijas valsti esot izkarojuši pilnīgi citi cilvēki ar citiem vadoņiem. Viņi melo, kā viņiem ierasts.

Uz labu vai uz sliktu bija šī pasaules likteņu grozīšana, - kas to lai zina. Latviešu strēlnieki nezināja, kā viss iegriezīsies, un arī mēs to nezinām. Bet viņi gāja un kāvās. Traki un melni, kā čugunā lieti cieti. Kā jau mūžības skartajiem pienākas.

Kāvās vēl un vēl - gan tepat, Ložmetējkalnā, Nāves salā un pie Mazās Juglas, gan tālu svešumā, Kromos, Kazaņā, Orlā un Perekopā, līdz, izsakoties Dzejnieces vārdiem, zobi sakostie kļuva par pelnu pīšļiem sūriem.

Līdz ar hernhūtiešu draudzēm, jaunlatviešiem un Piektā gada kaujiniekiem latviešu strēlnieki lika pamatus Latvijas valstij. Mēs visi stāvam uz viņu pleciem. Mēs visi esam viņiem parādā.

Tiklīdz mēs neklausāmies oficiālās propagandas, oficiālās ideoloģijas un oficiālās vēstures nesējos, mums nākas kaunēties par saviem senčiem. Par viņu neuzņēmību, gļēvumu, neizdarību, piesardzību, tumsonību, - visu to, ko mēs redzam arī šodien. Latviešu strēlnieki ir tie retie, ar kuriem mēs varam lepoties. Protams, viņi bija tieši tādi paši kā tie pārējie. Bet to visu izpirka tas, ka viņiem bija viņu Lielā Lieta.

Viņi necentās par katru cenu visur atstāt piemiņu tieši par sevi - un arī citiem par viņiem bija lielos vilcienos nospļauties. Pat latviešu strēlnieku bataljonu vadības atskaitēs vārdā un uzvārdā ir minēti gandrīz tikai un vienīgi kritušie un ievainotie virsnieki un pusvirsnieki, kam seko standarta frāze - krituši tik un tik strēlnieki. Ne vārdu, ne uzvārdu.

Grāmata „Pret likteni stāvēdami” būs veltīta viņiem - gan identificējamajiem, gan nezināmajiem. Un pirmām kārtām tieši nezināmajiem - tiem, no kuriem pāri palicis tikai salona foto cara armijas unifrormā ar strēlnieku zobenoto saulīti pie krūtīm.

Tas būs vairāk nekā fotoalbums, - trīs milzīga formāta sējumi ar 3000 lappusēm, kurās ietilps vairāk nekā 4500 fotoattēlu, atklātņu, vēstuļu, apbalvojumu un tranšejās tapušu priekšmetu fotogrāfiju, tad vēl strēlnieku atmiņas, stāsti, nešpetni joki un vēl viss kas. Un vēl kāda unikāla lieta: tā kā dzīve notiek krāsās, vairāk nekā 120 vēsturisku fotogrāfiju būs pārtapušas krāsās, pateicoties vienam no pasaules vislabākajiem fotottēlu kolorizēšanas meistariem."

Novērtē šo rakstu: