Pret „Rietumu banku” labi palīdz iesniegums Ģenerālprokuratūrai un maksātnespējas pieteikums
PIETIEK14.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Stingra nostāja, iesniegums Ģenerālprokuratūrai un maksātnespējas pieteikums – jau vairāki smagās problēmās nonākušās Rietumu bankas (attēlā - bankas lielākais Latvijas akcionārs Leonīds Esterkins) klienti ir Pietiek atzinuši, ka šāds komplekts ir izrādījies tas, kas licis šīs „nerezidentu bankas” vadībai viņiem atdot bez likumiska pamata iesaldētos finanšu līdzekļus.
Pirms nepilna mēneša Pietiek jau informēja: kamēr ABLV banka tiek likvidēta, Latvijas otra lielākā „nerezidentu banka” – AS Rietumu banka, kuras lielākie vietējie akcionāri ir Esterkinu-Suharenko ģimene, cenšas „uz atvadām” no saviem klientiem, no kuriem tāpat būs jāšķiras, vēl iekasēt dažādas papildu maksas, uz laiku nobloķēt viņu kontus utml. Ik mēnesi šādas darbības bankai ienes vairākus miljonus eiro.
No vairākiem Rietumu bankas klientiem Pietiek ir saņēmis faktiski identisku informāciju par metodēm, ar kādiem kredītiestāde, kurai no tūkstošiem nerezidentu klientu tāpat būs jāšķiras, cenšas pēdējos mēnešos vēl nopelnīt uz to rēķina.
Daudziem no šiem klientiem konti ar apšaubāmu pamatojumu ir iesaldēti jau gandrīz trīs mēnešus, un visu šo laiku banka uz viņu pieprasījumiem atdot naudu atbild gan ar dažādu atrakstīšanos, gan vairākkārtējiem vienu un to pašu dokumentu pieprasījumiem.
Virknei Rietumu bankas klientu – pēc Pietiek rīcībā esošām ziņām, kopumā tādu ir vairāki tūkstoši – notikumi risinājušies pēc viena un tā paša scenārija. Vispirms marta otrajā pusē banka viņiem pieprasījusi apjomīgu informācijas daudzumu, bet vienlaikus klientu konti tikuši nobloķēti.
Jau marta beigās pieprasītā informācija tikusi sniegta, taču 2. aprīlī informācija pieprasīta vēlreiz, bet 5. aprīlī klienti ar izbrīnu pamanījuši, ka par „apkalpošanu” banka no viņu bloķētajiem kontiem noņēmusi 1000 eiro, kaut iepriekš mēneša maksa bijusi tikai 50 eiro.
Tad klienti iesnieguši otrajā informācijas pieprasījumā norādītās ziņas, taču sekojis vēl arī trešais un ceturtais informācijas pieprasījums, turklāt banka no konta noņēmusi naudu arī par informācijas apstrādi – par pirmo informācijas paketi vien apmēram 1000 eiro.
Konti tomēr tā arī nav tikuši atbloķēti, turklāt Rietumu banka saviem vairs nevajadzīgajiem klientiem arī paziņojusi, ka 21. maijā viņu līdzekļi tiks pārskaitīti „uz deponentu”, taču par šo operāciju tiks iekasēta komisijas maksa 5000 eiro apmērā.
Tāpat maijā iekasēti atkal kārtējie 1000 eiro par nobloķētā konta „apkalpošanu”, savukārt vairāki klienti aprīļa beigās šķīrušies no vēl 500 eiro ar formulējumu „par dokumentu neatbilstību prasībām”. Savukārt 21. maijā paziņots par kārtējo termiņu pagarinājumu.
Taču pēdējās pāris nedēļās Pietiek no vairākiem nu jau bijušajiem smagās problēmās nonākušās kredītiestādes klientiem saņēmis identisku informāciju par to, kā viņiem beigu beigās prettiesiski aizturētos līdzekļus izdevies atgūt.
Ar juristu palīdzību viņi Latvijas normatīvajos aktos atraduši punktu, kas dod viņiem tiesības iesniegt bankas maksātnespējas pieteikumu un pietiekami droši cerēt uz to, ka tiesa šo pieteikumu var arī apmierināt.
Papildus pieteikumam sagatavots arī iesniegums Ģenerālprokuratūrai un Valsts policijai, lūdzot sākt kriminālprocesu, un šis komplekts ir licis Rietumu bankas vadībai šajos gadījumos kļūt krietni pretimnākošākai.
Kā jau ziņots, pati Rietumu banka kategoriski atsakās atbildēt uz jautājumiem par to, kādas metodes tā pašlaik izmanto, lai „uz atvadām” vēl iekasētu papildu summas no saviem līdzšinējiem klientiem.
Netiek atklāts ne tas, cik Rietumu bankas klientiem ar dažādiem pamatojumiem pēdējos mēnešos ir tikuši bloķēti konti, ne tas, cik bankas klientiem pēdējos mēnešos maksa par konta apkalpošanu palielināta no 50 uz 1000 eiro mēnesī.
Vai šāda maksas palielināšana attiecināta arī uz tiem klientiem, kuru konti ir bloķēti? Kāda maksa ir noteikta šiem klientiem par to iesniegto dokumentu izskatīšanu? Ar kādu pamatojumu Rietumu banka atliek šo klientu iesniegto dokumentu izskatīšanu? Arī uz šiem jautājumiem atbildes netiek sniegtas.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
