Iesaki rakstu: 
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Kopā šie trīs likumi ir vērsti uz “klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu Latvijā līdz 2030. gadam”.
Ar Transporta enerģijas likumu tiek ieviesti mehānismi un prasības pret degvielas importētājiem, ražotājiem un tirgotājiem, lai, kā teikts pašā likuma anotācijā: “…veicināt cilvēku veselībai un apkārtējai videi drošu transporta enerģijas apriti un nodrošināt alternatīvo degvielu infrastruktūras attīstību un sabiedrības informētību par pieejamiem un izmantojamajiem transporta enerģijas veidiem, lai sekmētu ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību…”. Lai arī mērķis izklausās pēc rūpēm par līdzcilvēkiem un apkārtējo dabu, tā patiesā forma un ietekme ir daudz atšķirīgāka. Likums kalpo kā sankciju instruments pret degvielas importētājiem un tirgotājiem, nosakot obligātus biodegvielu piejaukuma apjomus visām “standarta” degvielām, kā arī prasības izbūvēt elektro uzlādes vai autogāzes ierīces uzpildes stacijās. Papildus uzņēmējiem tiek noteikts ikgadējs ziņošanas pienākums par šo likuma mērķu izpildi un vērā ņemamas soda naudas neizpildes vai nepietiekamas izpildes gadījumā.
Uzspiežot likuma prasību ieviešanu komersantiem, tiek sadārdzināta pakalpojuma un preces cena – degviela kļūs dārgāka, kas padarīs dārgāku arī jebkuru mobilitāti ar auto, resursu iegūšanu un to transportēšanu, lauksaimniecību un ikvienu citu saimniecisko procesu, kur nepieciešama izejvielu vai produktu mehāniska ieguve vai pārvietošana. Tas palielinās ikdienas izdevumus ikvienam valsts iedzīvotājam, ievērojami pasliktinot dzīves kvalitāti.
Ļoti specifiskas prasības ar šo likumu tiek noteiktas valstspilsētām – līdz 2030. gadam šajās teritorijās sabiedriskajam transportam jāizmanto vismaz 50% atjaunojamās enerģijas un “…tajās izmantoto transportlīdzekļu skaitā vismaz 50% ir tādi transportlīdzekļi, kuros izmanto atjaunojamo enerģiju vai elektroenerģiju.”
Šādi mērķi ir ļoti ambiciozi, pat nedaudz utopiski, bet, ja tos vēlas sasniegt nepilnu četru gadu laikā, tos var pilnvērtīgi saukt par nepārdomātiem un kaitnieciskiem. Kā jau iepriekš norādījām saistībā ar Ekonomiskās ilgtspējas likumu, ietekmes izpēte uz sabiedrību un tautsaimniecību ir nepilnīga, un sabiedrībai šie likumprojekti nav skaidroti vispār. Šie likumprojekti ir izstrādāti kopš 2022. gada, un valdība nav centusies pajautāt, un kur nu vēl uzklausīt, sabiedrības viedokli.
Mūsu valdībai ir bijusi brīnišķīga iespēja novērot un izvērtēt citu valstu pieredzi un rezultātus, kas jau pieņēmušas līdzīgus Parīzes līgumā balstītus likumus klimata mērķu sasniegšanai – Franciju, Vāciju, Lielbritāniju un citas. Pašas Klimata un enerģētikas ministrijas 2023. gadā veiktajā pētījumā “Klimatneitralitātes mērķu sasniegšanas izaicinājumi” tiek norādīts, ka vismaz 13 ES valstīm būs problēmas izpildīt nospraustos klimata mērķus līdz 2030. gadam. Šim jau vajadzētu kalpot par nozīmīgu signālu tam, ka šie mērķi un veids, kā tos izvēlēts sasniegt, var nebūt reālistiski izpildāmi.
Ja valdība būtu palūkojusies uz Eiropas, kā arī ASV un Japānas autoražotāju paziņojumiem, tad būtu skaidri saprotams, ka nospraustie mērķi ražot tikai elektroauto un pilnībā atteikties no iekšdedzes dzinēju auto ražošanas nav savietojami ar realitāti. To nu jau sāk apjēgt arī Brisele, negribīgi, bet tomēr atzīstot, ka iekšdedzes dzinēju auto nevar pilnībā aizstāt ar elektroauto. Šie ir nepārprotami signāli, ka fosilo degvielu aizvietošana ar atjaunojamajiem energoresursiem nav iespējama tik īsā laika posmā, un to izmantošanas uzspiešana ar mākslīgu sadārdzinājumu un sankcijām radīs tikai vēl dziļāku krīzi jau tā ar ekonomiskajām grūtībām apkrautajai tautsaimniecībai un iedzīvotājiem.
Uzspiežot uzņēmējiem savā darbībā izmantot tikai atjaunojamos energoresursus un vēršot nesamērīgas sankcijas pret tiem, kas nespēs iekļauties nospraustajos mērķos, tiks grauta Latvijas tautsaimniecība, kas jau šobrīd pārdzīvo grūtības atjaunoties pēc Covid un Krievijas kara Ukrainā radītajiem satricinājumiem.
Klimatneitralitātes likumi un to mērķu sasniegšana četru gadu laikā radīs nesamērojamu slogu iedzīvotājiem. Nav izprotama valdības vēlme Latvijas iedzīvotājus pakļaut nesamērīgiem un nepārdomātiem ierobežojumiem, īpaši tad, kad sabiedriskā transporta nozare jau vairākus gadus atrodas uz sabrukuma robežas. Netiek nodrošināti ne pilsētu, ne starppilsētu sabiedriskā transporta pakalpojumi, jo to izmaksas jau šobrīd nav samērojamas ne ar uzņēmēju iespējām, ne ar cilvēku maksātspēju tos izmantot. Reģionālie reisi tiek likvidēti vai netiek pilnvērtīgi apkalpoti, jau šobrīd padarot cilvēku mobilitāti neiespējamu. Ar plāniem četru gadu laikā apgriezt Latvijas tautsaimniecību kājām gaisā un sankcionēt ikvienu, kurš būs iedomājies izmantot personīgo transportu, – jo sabiedriskā transporta nozare visdrīzāk līdz tam laikam jau būs iznīcināta – valdība būs sasniegusi klimatneitralitātes “mērķi”: cilvēku neesamību. Nebūs vairs cilvēku, kuri brauks ar dīzeļauto, nebūs cilvēku, kas uzdrošināsies turēt mājlopus, nebūs cilvēku, kas izmantos plastmasas iepakojumus…
Novērst klimata piesārņošanu nebūs iespējams, iedzenot iedzīvotājus dziļākā nabadzības riskā un tajā pašā laikā iepērkot preces un pakalpojumus, ko vietējā industrija vairs nebūs spējīga saražot, no Ķīnas un Indijas, kuras ir galvenās klimata piesārņotājas.
Latvijai ir jāizvēlas citāds ceļš, lai uzlabotu dabas resursu saglabāšanu un mazinātu klimata piesārņojumu, vienlaikus uzlabojot Latvijas iedzīvotāju labklājību:
Jāpieņem spēcīgi un pārliecinoši soļi, lai pēc iespējas ātrāk piespiestu Krieviju izbeigt karu Ukrainā. Karadarbība ir radījusi ekoloģisku katastrofu, un ar katru dienu situācija tikai pasliktinās;
• Jāuzlabo cilvēku labklājību, jo tikai ekonomiski pārticis un drošs cilvēks sāks pilnvērtīgi izvērtēt savu ietekmi uz apkārtējo vidi un to, kā to uzlabot;
• Jādod cilvēkiem iespēja izvēlēties pakalpojumus un produktus, kas rada mazāku piesārņojumu, sniedzot informāciju un izglītojot, nevis mākslīgi sadārdzinot visu produktu izmaksas un gala patēriņa cenas;
• Jāļauj ražotājiem un uzņēmējiem izvēlēties ekonomiskākus un zaļākus risinājumus atbilstoši to spējām un reālajām vajadzībām, nevis aizliedzot jebkādu attīstību un investīcijas jaunos risinājumos, ja vien tie neizmanto atjaunojamos energoresursus;
• Jānodrošina labvēlīga augsne inovāciju attīstībai un vietējās ražošanas stiprināšanai, nevis jāfinansē trešo valstu industrijas, tādējādi palielinot klimata piesārņojumu.
Seko mums 
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
