Pret VDK aģentu atrašanos valsts pārvaldes un valsts universitāšu vadībā
Latviešu ārstu un zobārstu apvienība*16.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Esam organizācija, kas izveidota 1947. gadā Vācijas bēgļu nometnēs. To izveidoja no komunisma terora bēgošie Latvijas ārsti un zobārsti, daudzi no viņiem – Latvijas Universitātes mācībspēki. Tagad tās biedru un draugu pulkā ir aptuveni 1600 mediķu gan Latvijā, gan citviet pasaulē.
Kopš 1989. gada mūsu organizācija un tās biedri ir palīdzējuši simtiem Latvijas kolēģu iegūt jaunākās zināšanas medicīnā, arī paši veduši tās atpakaļ uz Latviju un tā palīdzējuši Latvijas pacientiem. Šis atbalsts turpinās vēl šodien, jo mēs no sirds ticam Raiņa vārdiem “Gūt var dodot”.
Atskatoties nesenā pagātnē – uz kādreizējā Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) katedru vadītājiem, profesoriem, jāatceras, ka starp viņiem bija tikai daži, kuri izturēja varas spiedienu un nekļuva par komunistiskās partijas biedriem.
Tāds bija medicīnas profesors, valodnieks un viens no Latvijas atmodas vadītājiem Ilmārs Lazovskis, kura ideālisms un stingra paļaušanās uz savu sirdsapziņu ļāva ne tikai saglabāt politisku neitralitāti, bet arī kļūt par morāli ētisku un profesionālu standartu, kas kalpo kā atskaites punkts ārstiem un medicīnas studentiem arī šodien.
Tieši tāpēc LĀZA katru gadu piešķir profesora Ilmāra Lazovska stipendiju centīgiem medicīnas studentiem, apliecinot, ka nepakļaušanās, godaprāts, izcilība un mērķu sasniegšana, lai gan daudz grūtāk, bet bija iespējama arī padomju okupācijas laikā.
Šajā kontekstā uzskatām, ka “čekas maisu” atvēršana ir novēlots, taču svarīgs solis, lai pārdomātu, kas tika darīts un kā vārdā. Bez pagātnes izvērtēšanas nav iespējams izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē.
Piekrītam Vitas Matīsas kundzes rakstītajam (teksts saīsināts): “Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta.
Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, nav nekā vērta. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien.”
Atšķirībā no Igaunijas un citām Austrumeiropas valstīm, kuras pēc neatkarības atgūšanas spēja savu politisko un izglītības eliti attīrīt no komunistiskajā sistēmā iesaistītiem darbiniekiem, Latvijā joprojām nav radīti vienlīdzīgi spēles noteikumi, lai godīgiem un izglītotiem nākamās paaudzes cilvēkiem nebūtu jāsacenšas par vietu ar komunistiskajā sistēmā iesaistītajiem. Tikai nedaudziem bija drosme un godaprāts kā profesoram Georgam Andrejevam iziet lustrāciju.
Pašreiz “pieredzes trūkums” un “apstākļu nepārzināšana” nedrīkst būt arguments, jo negodīgā padomju sistēmā balstīta pieredze un metodes ir tieši pretējas tām, ko sagaidām no cilvēkiem, kas noteiks valsts politikas, izglītības, tai skaitā, medicīnas izglītības virzību nākotnē.
Pēdējos 30 gados ir sasniegts daudz gan medicīnā, gan sabiedrībā kopumā, taču ne tik daudz, kā visi kopā bijām cerējuši un varējām izdarīt.
Uzskatām, ka tos, kas ir „čekas maisos”, NEDRĪKST virzīt un atbalstīt valsts, tās uzņēmumu un valsts universitāšu vadībā, jo šajās pozīcijās esošajiem cilvēkiem ir jābūt ne vien profesionāli labākajiem, bet arī uzticamiem un krietniem!
* LĀZA valde: Dr. Uģis Gruntmanis (Latvija), Dr. Zaiga Alksne-Phillips (ASV), Dr. Gundars Katlaps (ASV), Dr. Jānis J. Dimants (ASV), Dr. Daina Dreimane (ASV), Dr. Jānis Tupesis (ASV), Dr. Ēriks Niedrītis (ASV), Dr. Kamena Kaidaka (Latvija), Dr. Juris Lazovskis (Kanāda), Dr. Kaspars Tūters (Kanāda), Dr. Alda Urtāne (Norvēģija).
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
