“Pretkrievisms” dzen Latviju strupceļā
Sandris Točs, Latvija pirmajā vietā18.07.2024.
Komentāri (238)
Iesaki rakstu: 
Atceros kādu savu sarunu ar advokātu Andri Grūtupu, kurš kādreiz bija reāli ietekmīgs cilvēks un ir ietekmējis daudz tajā, kāda un kāpēc tāda ir Latvija pēdējos 30 gados. Viņa tagad vairs nav starp dzīvajiem, bet savulaik viņš bija viens no galvenajiem latviešu elites ideologiem, kas aizkulisēs veidoja arī ideoloģiju un stratēģiju, ko īstenoja latviešu politiķi un valdības.
Es viņam jautāju, kāpēc latviešu nacionālisms nav pozitīvs, nav vērsts uz valsts uzplaukumu, bet ir negatīvs - galvenokārt vērsts pret krieviem? Es viņam jautāju - vai tad, ja apvienotu Latvijas latviešus un krievus uz pozitīva kopēja patriotisma pamata, mēs nevarētu sasniegt labākus rezultātus?
Viņš atbildēja: “Redzi, Sandri, cilvēki ir tādi, kādi ir. Viņus ir grūti apvienot par kaut ko. Daudz vieglāk ir apvienot PRET kaut ko. Un visvienkāršākais ir apvienot pret krieviem. Tas visiem ir skaidrs. Saliedēt pret krieviem, tas ir visefektīvākais veids, kā kaut kā saturēt latviešus kopā. Jo nav jau vienu interešu. Bagātajiem latviešiem tās ir vienas, nabagajiem citas. Vieni labēji, otri kreisi. Okupācija tikko ir beigusies, visiem ir skaidrs pret ko jāturās kopā.”
Lai gan pats Grūtups nebija rusofobs, bet drīzāk simpatizēja Krievijai un krievu kultūrai, viņš uzskatīja, ka pretkrievisms politikā ir pareizs kā vienkārša ideja. Un tā, neskatoties uz to, ka Latviju okupēja Staļina komunisti, kas, protams, represēja arī bagātos krievus, par ienaidniekiem tika izvēlēti nevis komunisti, bet krievi.
Protams, tajā laikā turējās civilizētos rāmjos, neviens nerunāja par krievu skolu slēgšanu un “atkrievošanu”. Šādas formas tas ir ieguvis tagad. Un jāsaka, tagad ar to Latvija ir iedzīta pamatīgā strupceļā. Jo, redziet, pretkrievisms ir viegla, bet Latvijai galēji neizdevīga un potenciāli pat nāvējoša ideja.
Ekonomiski Latvijas labklājībai vislabākais ir, ja attiecības ar Krieviju ir labas. Ekonomiski sliktas attiecības ar Krieviju ir ļoti neizdevīgas Latvijai. Kamēr politika ir retorika, sliktas attiecības ar Krieviju varbūt pat ir izdevīgas tiem, kurus Krievijā var apsūdzēt par ekonomiskajiem noziegumiem, bet kuri bez sadarbības ar Krieviju kriminālās izdošanas jomā var mierīgi slēpties Rīgā un Jūrmalā.
Citādi, ja attiecības kļūst tik sliktas, ka ir uz kara robežas. Deviņdesmitajos gados
Krievija bija vāja, un tas nevienu neuztrauca. Tagad ar pretkrievismu var aizspēlēties par tālu. ASV jau parādās viedoklis, ka NATO nevajag pārāk pievērsties Eiropai, lai eiropieši paši sevi sargā. Un ar ko tad paliek kopā pretkrievismu sadzinusī Latvija? Ar Lietuvu un Igauniju un vēl pāris ne pārāk lielām valstīm?
Pretkrievisms dzen Latviju liktenīgā strupceļā, un, kā redzams, tas vairs nav ne “praktisks”, ne “izdevīgs”, bet totāli bīstams. Iespējams, ir pēdējais laiks attapties. Daudzas lietas, uz kurām kā uz drošām salika likmes latviešu elite, ir izrādījušās ļoti nedrošas. Politiskās konstrukcijas mainās, bet kaimiņi paliek.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
