“Pretkrievisms” dzen Latviju strupceļā
Sandris Točs, Latvija pirmajā vietā18.07.2024.
Komentāri (238)
Iesaki rakstu: 
Atceros kādu savu sarunu ar advokātu Andri Grūtupu, kurš kādreiz bija reāli ietekmīgs cilvēks un ir ietekmējis daudz tajā, kāda un kāpēc tāda ir Latvija pēdējos 30 gados. Viņa tagad vairs nav starp dzīvajiem, bet savulaik viņš bija viens no galvenajiem latviešu elites ideologiem, kas aizkulisēs veidoja arī ideoloģiju un stratēģiju, ko īstenoja latviešu politiķi un valdības.
Es viņam jautāju, kāpēc latviešu nacionālisms nav pozitīvs, nav vērsts uz valsts uzplaukumu, bet ir negatīvs - galvenokārt vērsts pret krieviem? Es viņam jautāju - vai tad, ja apvienotu Latvijas latviešus un krievus uz pozitīva kopēja patriotisma pamata, mēs nevarētu sasniegt labākus rezultātus?
Viņš atbildēja: “Redzi, Sandri, cilvēki ir tādi, kādi ir. Viņus ir grūti apvienot par kaut ko. Daudz vieglāk ir apvienot PRET kaut ko. Un visvienkāršākais ir apvienot pret krieviem. Tas visiem ir skaidrs. Saliedēt pret krieviem, tas ir visefektīvākais veids, kā kaut kā saturēt latviešus kopā. Jo nav jau vienu interešu. Bagātajiem latviešiem tās ir vienas, nabagajiem citas. Vieni labēji, otri kreisi. Okupācija tikko ir beigusies, visiem ir skaidrs pret ko jāturās kopā.”
Lai gan pats Grūtups nebija rusofobs, bet drīzāk simpatizēja Krievijai un krievu kultūrai, viņš uzskatīja, ka pretkrievisms politikā ir pareizs kā vienkārša ideja. Un tā, neskatoties uz to, ka Latviju okupēja Staļina komunisti, kas, protams, represēja arī bagātos krievus, par ienaidniekiem tika izvēlēti nevis komunisti, bet krievi.
Protams, tajā laikā turējās civilizētos rāmjos, neviens nerunāja par krievu skolu slēgšanu un “atkrievošanu”. Šādas formas tas ir ieguvis tagad. Un jāsaka, tagad ar to Latvija ir iedzīta pamatīgā strupceļā. Jo, redziet, pretkrievisms ir viegla, bet Latvijai galēji neizdevīga un potenciāli pat nāvējoša ideja.
Ekonomiski Latvijas labklājībai vislabākais ir, ja attiecības ar Krieviju ir labas. Ekonomiski sliktas attiecības ar Krieviju ir ļoti neizdevīgas Latvijai. Kamēr politika ir retorika, sliktas attiecības ar Krieviju varbūt pat ir izdevīgas tiem, kurus Krievijā var apsūdzēt par ekonomiskajiem noziegumiem, bet kuri bez sadarbības ar Krieviju kriminālās izdošanas jomā var mierīgi slēpties Rīgā un Jūrmalā.
Citādi, ja attiecības kļūst tik sliktas, ka ir uz kara robežas. Deviņdesmitajos gados
Krievija bija vāja, un tas nevienu neuztrauca. Tagad ar pretkrievismu var aizspēlēties par tālu. ASV jau parādās viedoklis, ka NATO nevajag pārāk pievērsties Eiropai, lai eiropieši paši sevi sargā. Un ar ko tad paliek kopā pretkrievismu sadzinusī Latvija? Ar Lietuvu un Igauniju un vēl pāris ne pārāk lielām valstīm?
Pretkrievisms dzen Latviju liktenīgā strupceļā, un, kā redzams, tas vairs nav ne “praktisks”, ne “izdevīgs”, bet totāli bīstams. Iespējams, ir pēdējais laiks attapties. Daudzas lietas, uz kurām kā uz drošām salika likmes latviešu elite, ir izrādījušās ļoti nedrošas. Politiskās konstrukcijas mainās, bet kaimiņi paliek.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
