Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas
Linda Liepiņa13.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu kundzi aicina valsts augstākās amatpersonas un nozīmīgus ļaužus uz koncertu un pieņemšanu Nacionālajā teātrī par godu 18.novembrim. It kā jau glauni, BET… minūtīti… viņš aicina PA VIENAM BEZ OTRĀM PUSĪTĒM! Ērglis atradies.
Iedomājieties tagad. Es sēžu un svinu svētkus ģimenes lokā, te pēkšņi lecu kājās un skrienu pasvinēties pie Egila un Andas, jo tas tak glauni pie prezidenta šampi ieraut.
A tas mans mīļotais vīrietis lai tā arī sēž mājās viens, kā duraciņš bez dāvaniņas. Galu galā pats vainīgs, ka nekandidēja vēlēšanās un netika ievēlēts!
Es jau pati diez vai būtu šādam niekam pievērsusi uzmanību, bet Saeimā baigais “kipišs” sācies. Nu neviens negrib iet pie Egila un Andas vieni! Un neies arī! Visiem taču ir daudz interesantākas lietas, ko darīt, nekā aiziet vienītī tipa uz gada krutāko ballīti.
Nu šogad neies. Kas to lai zina, varbūt tāds ir Egila mērķis. Baudīt visus labumus divatā kopā ar Andu. Arī ir okei. Lai taču tiek.
Katram gadījumam uzzvanīju uz Egila kanceleju. Tur kādu stundu vismaz neatbildēja neviens no diviem norādītajiem RSVP numuriem. Pēc tam laipni aprunājos ar vecāko lietvedi Katrīnu Briedi, izstāstot visu šo garo penteri.
Bažās par to, ka Egils svinībās var attapties viens ar Andu, lūdzu Katrīnai aprunāties ar Egila padomnieku Teikmaņa kungu. Viņš tur sakarīgākais, manuprāt.
Katrīna Briede man nākamajā dienā pārzvanīja. Egils savu neģimenisko lēmumu mainījis nebija.
Zīmīgi, ka 11.novembrī krustojumā, ceļā uz Saktas puķu tirdziņu, Egila limuzīns pueripoja blakus manai necilajai raviņai. Logs man vaļā, laiciņš silts, uzvilku dūmiņu, un ar pilnu jaudu automašīnā dārdēja Raimonda Paula “Vecais zābaciņš”… Es uz Egila pusi neskatījos, tomēr pie sevis kārtējo reizi domāju: „Ak Tu, Egil! Ak, Tu, vecais zābaciņ!”
Lieki droši vien piebilst, ka Egila rīkoto balli neapmeklēšu. Man būs pašai sava. Daudz foršāka. Daudz ģimeniskāka.
Un vēl. Manuprāt, ir diezgan dīvaini atsūtīt 18. novembra apsveikumu 10. novembrī un parakstīt to it kā 18.novembrī. Bet nu tas ir Egils un viņa komanda.
P.S. Lai gan es bieži mēdzu jokot par Egilu, ir jāsaprot viens. Šis ir ļoti nopietni un ilgi tā turpināties nevar. Dažreiz man šķiet – tā ir diagnoze.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
