Privatizācijas ēna pār Jelgavas slimnīcu: Muciņš priekšgalā
Dainis Deigelis, dzejnieks un sabiedriskais aktīvists08.10.2025.
Komentāri (22)
Iesaki rakstu: 
Šis nav akadēmisks ziņojums. Tas ir iedzīvotāja rūgts stāsts. Izlasīju Delfos publikāciju “Rinalds Muciņš sanervozējis jelgavniekus”. Tas ir stāsts par slimnīcu. Par naudu. Par Jelgavu. Un par vienu uzvārdu, kas te šodien spiež kā akmens kurpē – Muciņš.
Jelgavas slimnīca slīd. 2023. gads: -312 865 €. 2024. gads: -316 921 €. Šī gada pirmais pusgads: jau -678 121 €. Apgrozījums liels, bet bedre aug. Nauda plūst, rezultāts – mīnuss. Un to nesaku tikai es. Sociālo lietu un veselības aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Kaspars Vaivods (JV) pilsētas slimnīcas finansiālo stāvokli pirms mēneša intervijā novērtēja kā “kritienu dziļā akā”. Kāpēc?
Pilsētā melš. Daži saka skaļi. “Gatavo privatizācijai.” Negribas ticēt, bet viss notiek kā pēc mācību grāmatas. Vispirms parādi. Tad “glābšanas plāns”. Beigās – jauns saimnieks. Vai tā sauktais partneris. Vai “PPP”. Vārdi tie paši, beigas skaidras.
Pa vidu – Rinalds Muciņš. Iecelts pagaidu valdes priekšsēdētājs 14. jūlijā. Uz gadu. Varbūt līdz 2026. gada 13. jūlijam. “Lai nodrošinātu nepārtrauktību,” raksta dome. Mums te drīzāk izklausās: “Lai ātri pievilktu skrūves.” Cilvēks ar “krāsainu” CV. Vārdi “rotācijas”, “tiesa”, “kompensācijas” joprojām dūc ausīs.
Jelgavā viņš ir kā sarkanā lupata. Un ne bez iemesla. Viņu sauc par privatizācijas sludinātāju. Vēl Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka amatā Muciņš publiski skaļi un skaidri pauda pārliecību, ka veselības aprūpes iestādes Latvijā nepieciešams privatizēt. Tiesa toreiz bija runa par ambulatorās veselības aprūpes iestādēm. Vai tiešām pašlaik notiekošais ir nejaušība?
Ja jau viss ir tik labi, kāpēc jūti aukstu caurvēju? Dome saka: audits nav vajadzīgs. “Katru gadu jau tāpat auditē.” Labi. Bet vispārēja audita, kas pasaka – kur tek, kur zūd, – nav. Nav arī skaidras valodas par mērķi. Tikai optimisms televīzijā. Un klusas būvniecības bildes sociālajos tīklos. Uzņemšanas nodaļas pārbūve, ERAF procenti. Skaisti. Bet bedri ar flīzēm neaizbērs.
Kā tas parasti notiek? Pirmkārt, administrācija uzbriest, darbinieki izdeg, virsstundas sit pa kasi. Otrkārt, izdevumi kāpj – zāles, materiāli, viss dārgāks. Treškārt, stāsts par “neefektivitāti” kļūst par legālu attaisnojumu lielajam solim. Apvienošana. Partnerība. Kapitāldaļas. Zināt, kā tautā saka – kam karš, kam miesīga māte. “Nekas drastisks nav nepieciešams,” saka jaunais sirmās Jelgavas mērs. Bet jelgavniekam ausīs tas skan kā: “Mierīgi, mēs visu nokārtosim.” Tikai – ko tieši?
Mēs prasām vienkārši. Kam piederēs slimnīca pēc gada? Kas pelnīs no jelgavnieku slimībām – pilsēta vai privātais? Mums saka: “Valsts kontrole tagad skatās sistēmu, ne Jelgavu.” Labi. Bet vai sistēma redz, ka tepat reģionālas slimnīcas pa vienai tiek “kārtotas” pēc viena parauga? Vispirms destabilizācija, tad reorganizācija, pēc tam investors. Ļoti pazīstams scenārijs. Jēkabpils to jau sajuta. Mēs – tūlīt?
Jelgavai vajag skaidrību. Lielu gaismu mazā istabā. Pilnu, neatkarīgu auditu – ne tikai cipariem, bet lēmumiem. Pilnīgu caurspīdību līgumiem. Skaidru politisku paziņojumu: vai privatizēs, vai nē. Bez vārdu spēlēm.
Un Muciņa kungam – vienkāršs jautājums. Vai Jūs esat šeit, lai glābtu vai pārdotu? Bez metaforām. Bez PR. Ar konkrētu plānu datumos, summās un atbildīgajos. Jelgavnieks nav muļķis. Jelgavnieks vienkārši grib būt drošs, ka slimnīca paliek jelgavniekiem.
Šobrīd sajūta ir kā tilts miglā. Ejam uz priekšu, bet neredzam, vai ir otrais krasts. Un turpinām maksāt. Ar nodokļiem. Ar nerviem. Reizēm – ar veselību. Starp citu, to ir “izbaudījuši” ne vien Jelgavas slimnīcas, bet arī Stradiņu darbinieki, kuri ir pat tiesājušies ar šo vadītāju (vai vadoni) par prettiesisku lēmumu atcelšanu.
Pietiek. Caurspīdīgumu uz galda. Lēmumus – gaismā. Privatizāciju – ja plānojat, tad pasakiet. Ja ne – parakstiet, ka nē. Pārējo izdarīs skaitļi. Tie vienmēr runā īsi. Un skarbi. Kā šis teksts.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
