Privatizācijas ēna pār Jelgavas slimnīcu: Muciņš priekšgalā
Dainis Deigelis, dzejnieks un sabiedriskais aktīvists08.10.2025.
Komentāri (22)
Iesaki rakstu: 
Šis nav akadēmisks ziņojums. Tas ir iedzīvotāja rūgts stāsts. Izlasīju Delfos publikāciju “Rinalds Muciņš sanervozējis jelgavniekus”. Tas ir stāsts par slimnīcu. Par naudu. Par Jelgavu. Un par vienu uzvārdu, kas te šodien spiež kā akmens kurpē – Muciņš.
Jelgavas slimnīca slīd. 2023. gads: -312 865 €. 2024. gads: -316 921 €. Šī gada pirmais pusgads: jau -678 121 €. Apgrozījums liels, bet bedre aug. Nauda plūst, rezultāts – mīnuss. Un to nesaku tikai es. Sociālo lietu un veselības aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Kaspars Vaivods (JV) pilsētas slimnīcas finansiālo stāvokli pirms mēneša intervijā novērtēja kā “kritienu dziļā akā”. Kāpēc?
Pilsētā melš. Daži saka skaļi. “Gatavo privatizācijai.” Negribas ticēt, bet viss notiek kā pēc mācību grāmatas. Vispirms parādi. Tad “glābšanas plāns”. Beigās – jauns saimnieks. Vai tā sauktais partneris. Vai “PPP”. Vārdi tie paši, beigas skaidras.
Pa vidu – Rinalds Muciņš. Iecelts pagaidu valdes priekšsēdētājs 14. jūlijā. Uz gadu. Varbūt līdz 2026. gada 13. jūlijam. “Lai nodrošinātu nepārtrauktību,” raksta dome. Mums te drīzāk izklausās: “Lai ātri pievilktu skrūves.” Cilvēks ar “krāsainu” CV. Vārdi “rotācijas”, “tiesa”, “kompensācijas” joprojām dūc ausīs.
Jelgavā viņš ir kā sarkanā lupata. Un ne bez iemesla. Viņu sauc par privatizācijas sludinātāju. Vēl Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka amatā Muciņš publiski skaļi un skaidri pauda pārliecību, ka veselības aprūpes iestādes Latvijā nepieciešams privatizēt. Tiesa toreiz bija runa par ambulatorās veselības aprūpes iestādēm. Vai tiešām pašlaik notiekošais ir nejaušība?
Ja jau viss ir tik labi, kāpēc jūti aukstu caurvēju? Dome saka: audits nav vajadzīgs. “Katru gadu jau tāpat auditē.” Labi. Bet vispārēja audita, kas pasaka – kur tek, kur zūd, – nav. Nav arī skaidras valodas par mērķi. Tikai optimisms televīzijā. Un klusas būvniecības bildes sociālajos tīklos. Uzņemšanas nodaļas pārbūve, ERAF procenti. Skaisti. Bet bedri ar flīzēm neaizbērs.
Kā tas parasti notiek? Pirmkārt, administrācija uzbriest, darbinieki izdeg, virsstundas sit pa kasi. Otrkārt, izdevumi kāpj – zāles, materiāli, viss dārgāks. Treškārt, stāsts par “neefektivitāti” kļūst par legālu attaisnojumu lielajam solim. Apvienošana. Partnerība. Kapitāldaļas. Zināt, kā tautā saka – kam karš, kam miesīga māte. “Nekas drastisks nav nepieciešams,” saka jaunais sirmās Jelgavas mērs. Bet jelgavniekam ausīs tas skan kā: “Mierīgi, mēs visu nokārtosim.” Tikai – ko tieši?
Mēs prasām vienkārši. Kam piederēs slimnīca pēc gada? Kas pelnīs no jelgavnieku slimībām – pilsēta vai privātais? Mums saka: “Valsts kontrole tagad skatās sistēmu, ne Jelgavu.” Labi. Bet vai sistēma redz, ka tepat reģionālas slimnīcas pa vienai tiek “kārtotas” pēc viena parauga? Vispirms destabilizācija, tad reorganizācija, pēc tam investors. Ļoti pazīstams scenārijs. Jēkabpils to jau sajuta. Mēs – tūlīt?
Jelgavai vajag skaidrību. Lielu gaismu mazā istabā. Pilnu, neatkarīgu auditu – ne tikai cipariem, bet lēmumiem. Pilnīgu caurspīdību līgumiem. Skaidru politisku paziņojumu: vai privatizēs, vai nē. Bez vārdu spēlēm.
Un Muciņa kungam – vienkāršs jautājums. Vai Jūs esat šeit, lai glābtu vai pārdotu? Bez metaforām. Bez PR. Ar konkrētu plānu datumos, summās un atbildīgajos. Jelgavnieks nav muļķis. Jelgavnieks vienkārši grib būt drošs, ka slimnīca paliek jelgavniekiem.
Šobrīd sajūta ir kā tilts miglā. Ejam uz priekšu, bet neredzam, vai ir otrais krasts. Un turpinām maksāt. Ar nodokļiem. Ar nerviem. Reizēm – ar veselību. Starp citu, to ir “izbaudījuši” ne vien Jelgavas slimnīcas, bet arī Stradiņu darbinieki, kuri ir pat tiesājušies ar šo vadītāju (vai vadoni) par prettiesisku lēmumu atcelšanu.
Pietiek. Caurspīdīgumu uz galda. Lēmumus – gaismā. Privatizāciju – ja plānojat, tad pasakiet. Ja ne – parakstiet, ka nē. Pārējo izdarīs skaitļi. Tie vienmēr runā īsi. Un skarbi. Kā šis teksts.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
