Privātkantoris gadiem ilgi uztur nelicencētus un neakreditētus viltus “kursus” tiesnešiem — iesaistīti neskaitāmi tiesneši
Imants Liepiņš14.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Privāti “kursi”, kas patiesībā nav ne licencēti, ne akreditēti, ne saistīti ar zinātnisko darbību un kuros advokāti neformālos apstākļos satiekas ar prokuroriem un tiesnešiem, lai vēl pirms došanās tiesu zālēs privātā kārtā iepazītos cits ar citu un nodibinātu neformālas attiecības, — tāda aina atklājusies, izpētot valsts amatpersonu nepubliskās darbības.
Kopš 1995. gada Latvijā darbojas sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Tiesnešu mācību centrs”, kas 2005.g. pārreģistrēts kā privāts nodibinājums ar reģistrācijas numuru 50003253361 un ar juridisko adresi Mārstaļu ielā 19. Pēc dokumentiem tā esot privātā vidusskola: kā darbības veids norādīta “Vidējā tehniskā un profesionālā izglītība”.
No Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas ir zināms, ka šī privātstruktūra nekad savas pastāvēšanas 25 gadu laikā nav akreditējusi nevienu pašu mācību programmu nevienā specialitātē un nekādā līmenī vai apjomā.
No Valsts izglītības informācijas sistēmas (VIIS) redzams, ka “Tiesnešu mācību centrs” vienu reizi pirms desmit gadiem mēģinājis saņemt akreditāciju vienai izglītības programmai, taču nav spējis iziet akreditācijas procesu ne šajā, ne citās reizēs (ja tādas vispār ir bijušas).
No Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta informācijas izriet, ka “Tiesnešu mācību centrs” nekad nav izņēmis arī pašvaldības licenci, kādu katra pašvaldība izdod tās administratīvajā teritorijā notiekošajiem pieaugušo tālākizglītības kursiem.
No Zinātnisko institūciju reģistra datiem konstatēts, ka “Tiesnešu mācību centrs” nekad tajā nav bijis iekļauts.
No Uzņēmumu reģistra noskaidrots, ka “Tiesnešu mācību centru” kontrolē “Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS” Alberta ielā 13, iepriekšējais nosaukums — “Sorosa fonds-Latvija”. Arī šī juridiskā persona (gan ar tagadējo nosaukumu, gan iepriekšējo) nekad nav mēģinājusi iegūt akreditāciju vai licenci jebkāda veida izglītības pakalpojumu sniegšanai un nav bijusi iekļauta Zinātnisko institūciju reģistrā.
Līdz ar to visi un jebkādi izglītības pakalpojumi, kas tikuši sniegti un saņemti “Tiesnešu mācību centrā”, ir bijuši (un arī šobrīd ir) nelicencēti un neakreditēti. “Tiesnešu mācību centram” nav tiesību izdot nekādus diplomus, jo īpaši tādus, kuros izmantota valsts simbolika.
Publiski nekad nav bijis pieejams neviens nelicencēto, neakreditēto lekciju saraksts, nav minēti to “pasniedzēji” vai apmeklētāji. Tomēr, aplūkojot valsts amatpersonu deklarācijas, ik pa brīdim var uzdurties informācijai, ka daudzas amatpersonas saņēmušas nelikumīgus maksājumus par nelicencēto un neakreditēto kursu nolasīšanu — attiecīgās amatpersonas ir spiestas saņemto naudu (amplitūdā no dažiem desmitiem līdz dažiem tūkstošiem eiro) uzrādīt savās deklarācijās.
No šīm deklarācijām redzams, ka nelicencētajos un neakreditētajos kursos tiesnešus ilgstoši, atkārtoti un regulāri (daudzu gadu garumā) apmācījuši ne tikai advokāti un prokurori, kuru lietas pēc tam tiesnešiem jāizlemj, bet pat atsevišķi politiķi (!), kuru politiskie oponenti pēc tam, pie kam vairākkārt, tikuši saukti pie kriminālatbildības.
Šobrīd visiem Rīgas apgabaltiesas tiesnešiem jau ir nosūtīti - bet tuvākajā laikā sekos arī pārējiem tiesnešiem - detalizēti jautājumi par to, kādus kursus viņi apmeklējuši, kādi lektori (ieskaitot prokurorus, advokātus, politiķus) viņus tur apmācījuši un kas par to maksājis.
Likuma “Par valsts noslēpumu” 5. panta “Ziņas, kuras nevar būt valsts noslēpums” 4. daļa aizliedz šīs ziņas noslepenot, savukārt Informācijas atklātības likuma 10. pants “Pienākums sniegt informāciju” nosaka — informācija izsniedzama jebkuram prasītājam un nekavējoties.
Pēc atbilžu saņemšanas ziņas par neakreditētajiem kursiem, to organizatoriem un viltus lekciju “pasniedzējiem” tiks publicētas, tā ka turpinājums sekos.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
