Privileģēto loks: vai “4. maija kluba” goda statuss kļuvis par privātu transporta servisu?
Vilors Eihmanis08.12.2025.
Komentāri (28)
Iesaki rakstu: 
Kāda Saeimas autobāzes darbinieka anonīmā vēstule atkal izgaismo senu un sistemātisku problēmu Latvijas publiskajā pārvaldē — privilēģijas, kas paredzētas valstij un demokrātijai, nereti pārtop par privātu komfortu atsevišķām personām.
Vēstules autors skaidro: “Rakstām anonīmi, jo zinām, ka minētai kundzei liela ietekme Saeimā un valdībā, kur viņas meita ir Tieslietu ministrijas augsta amatpersona.”
Runa ir par bijušo Augstākās padomes deputāti un “4. maija Deklarācijas kluba” prezidenti Veltu Čebotarenoku, ap kuru — kā liecina fakti — valsts nodrošinātie labumi grozās daudz biežāk nekā ap citiem neatkarības balsojumā piedalījušajiem 138 deputātiem.
Likuma burts un privilēģijas gars
Saeima apgalvo, ka dienesta transports pienākas visiem, kuri balsojuši par neatkarību. Formāli tas ir pareizi. Taču realitāte uzdod citus jautājumus.
Vai šī privilēģija tiek izmantota taisnīgi?
Vai tā tiešām kalpo valstij, nevis konkrētu personu privātām vajadzībām?
Kāpēc “4. maija kluba” pakalpojumi nereti pārvēršas par ekskluzīvu servisu tikai tā prezidentei?
Saeimas preses dienests atbild vispārīgi. Taču autobāzes darbinieku liecības skaidri norāda: transporta sistēma funkcionē nevis kā demokrātiska pateicība visiem balsojuma dalībniekiem, bet kā personalizēts pakalpojums vienai konkrētai kundzei.
Ietekmes tīkls — nejaušība vai sistēma?
Svarīgs aspekts, ko uzsver anonīmais autors: Čebotarenokas meita ieņem augstu amatu Tieslietu ministrijā.
Interešu konflikts?
Politiskā ietekme?
Sistēmiska ciešanu attiecību ķēde?
Šie jautājumi nav tikai teorētiski — tie tieši skar uzticību valsts varai.
Ja valsts privilēģijas tiek izmantotas kā ģimenes statussimbols, nevis kā vēsturisks nopelns, tas signalizē uz bīstamu virzienu: privātās attiecības dominē pār publisko pienākumu.
Aizmirstie balsojuma varoņi
Daudzi no 138 deputātiem, kas balsoja par neatkarību, ir jau devušies mūžībā. Daudzi citi dzīvo ļoti pieticīgi, nereti bez īpašas valsts uzmanības. Taču valsts resursi un uzmanība sakoncentrējas ap nelielu personu loku.
Tieši tas ir satraucoši: vēsturiska privilēģija pārvērsta par privātu ekskluzivitāti.
Kas būtu jādara?
1. Caurskatāmība: Saeimai jāpublicē dati par to, kurš, cik bieži un kādos nolūkos izmanto “4. maija kluba” transportu.
2. Vienlīdzība: ja privilēģija paredzēta visiem, tai jābūt pieejamai visiem — nevis vienai personai.
3. Ētikas izvērtējums: iespējamās ietekmes attiecības starp amatpersonu un viņas ģimenes locekļiem jāvērtē atklāti.
4. Privilēģiju reforma: jautājums, vai šāda privilēģija vispār ir pamatota, jāizskata no jauna.
Nobeiguma vietā
Šī epizode nav tikai par vienu automašīnu, vienu kundzi vai vienu dienesta maršrutu.
Tā ir ilustrācija tam, kā valsts labumi — kas domāti visiem — realitātē var kļūt par šauras elites dienesta privilēģiju.
Un tieši šādas situācijas grauj uzticību valstij daudz vairāk nekā jebkuri skaļi politiskie solījumi.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
