Profāni Kariņš un Pavļuts ir pilnībā izgāzuši uzdoto darbu, tāpēc steidzami jāmeklē grēkāži
Bens Latkovskis07.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar kovidu saslimušo skaits, atnākot rudenim, strauji palielinājies. Gluži kā pērnruden. Gads ir pagājis (jācer, ka intensīvā darbā), un tagad vajadzētu izvērtēt padarīto.
Gads ir pietiekami ilgs laika sprīdis, lai varētu izdarīt daudz. Ķīnā un ne tikai tur burtiski dažās nedēļās tika uzceltas veselas slimnīcas. Arī pie mums pat ne dažu nedēļu laikā, bet vesela gada laikā varēja izdarīt ļoti daudz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “naudas ir bijis vairāk nekā jebkad agrāk”.
Taču, tā kā veselības ministrs Daniels Pavļuts un valdības vadītājs Krišjānis Kariņš ļoti skopi stāsta par paveikto un vairāk nodarbojas ar grēkāžu meklēšanu un norādīšanu, tad mēģināsim izdarīt to viņu vietā.
Iesākumā citāts no Ministru kabineta oficiālās mājaslapas. Ieraksts datēts ar 2021. gada 5. janvāri. Tātad tas fiksē situāciju divas dienas pirms Pavļuta stāšanās veselības ministra amatā 7. janvārī. “5. janvārī slimnīcās ārstējas 1180 Covid-19 pacienti, no kuriem 68 ar smagu slimības gaitu. Vienlaikus vairākās slimnīcās šiem pacientiem paredzētu gultu noslodze pārsniedz pat 90%. Turklāt, ņemot vērā prognozes, stacionēto Covid-19 pacientu skaits turpinās būtiski pieaugt.”
Šajā vietā pārtrauksim citēšanu un apdomāsim izlasīto. Gada sākumā, kad Latvijā pirmais nopietnais pandēmijas vilnis vēl tikai uzņēma apgriezienus, slimnīcās ārstējās 1180 kovida pacientu. Tagad, pēc jaunākajiem pieejamiem datiem (2.10.) - 528. Tātad divas reizes mazāk, bet Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule TV3 rīta pārraidē “900 sekundes” stāsta, ka situācija ir kritiska, un pie slimnīcām veidojoties rindas.
Tā vien gribas jautāt - kā tad tā? Šobrīd divreiz mazāk stacionēto nekā janvārī, bet rindas veidojas tagad. Pagājuši desmit mēneši, un izrādās, ka slimnīcu kapacitāte ir nevis pieaugusi, bet samazinājusies. Var stāstīt ko grib, bet, ja slimnieku ir divas reizes mazāk, bet veidojas rindas, kuras nebija janvārī, tātad situācija ir pasliktinājusies. Par spīti iztērētajai milzu naudai.
Turpinām citēt 5. janvāra ierakstu: “Viens no risinājumiem ir izvērst papildu gultas Covid-19 pacientiem. Lai papildus pārprofilētu 462 gultasvietas Covid-19 pacientu ārstēšanai, kā arī izveidotu 124 jaunas gultas vietas un aprīkotu tās ar nepieciešamajām medicīniskajām iekārtām un aprīkojumam, valdība piešķīra papildus 1,99 miljonus eiro.”
Ievērojiet, ka jau janvārī tiek noteikts galvenais problēmas risināšanas virziens - papildu gultu izveidošana. Turklāt tobrīd neviens skaļi nekliedza, ka par šiem nieka diviem miljoniem mēs varam nopirkt tikai trīs (!!!) gultas, kā mēs to būtu dzirdējuši tagad, kad katras gultas izmaksas uzlidojušas kosmosā un sasniegušas slavenos 666 tūkstošus.
Janvārī, kad princips “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” vēl nebija līdz visiem aizgājis, tika uzskatīts ka ar 1,99 miljoniem pilnīgi pietiks, lai “papildus pārprofilētu 462 gultasvietas Covid-19 pacientu ārstēšanai, kā arī izveidotu 124 jaunas gultas vietas un aprīkotu tās ar nepieciešamajām medicīniskajām iekārtām un aprīkojumu”. Vēršu uzmanību, ka runa ir ne tikai par pašām gultām, bet arī tām klāt nākošām medicīniskām iekārtām un aprīkojumam. Taču tiklīdz, Gobzema vārdiem runājot, pie lietas ķērās “trīs miljardu tērētāji un izzadzēji”, vienas gultas izmaksas izauga astronomiskos apmēros.
Lasām tālāk: “Savukārt papildu medicīnisko iekārtu, medicīnisko ierīču iegādei un to nomaiņai, kā arī dezinfekcijas līdzekļu iegādei papildus piešķirti 9,35 miljoni eiro. 389 tūkstoši eiro piešķirti, lai izveidotu 50 gultas Covid-19 pacientu ārstēšanai Rīgas 1. slimnīcā. Tur plānots pārvest Covid-19 pacientus, kuri sākotnējo ārstēšanu būtu saņēmuši universitātes slimnīcās.”
Tātad dažādas medicīniskās aparatūras iegādei atvēlēti vēl 10 miljoni, kas domāti vispārējās veselības aprūpes sistēmas nostiprināšanai. Ļoti labi. Taču šajā rindkopā svarīgākais skaitlis ir 389 tūkstoši, kas atvēlēti 50 gultu izveidošanai Rīgas 1. slimnīcā. Tieši šo summu, dalītu ar 50, būtu jāuzskata par to saprātīgo, kāda nepieciešama vienas slimnīcas gultas izveidošanai “normālos” apstākļos, kad ar to nedarbojas “3 miljardu izzadzēji” un valdībā nevalda “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” atmosfēra. Proti, 7780 eiro par gultu. Diez vai par šādu summu “3 miljardu izzadzēji” būtu gatavi kaut ķeblīti slimnīcām sagādāt.
Ja tagad pie divreiz mazāka nekā janvārī stacionētu kovida pacientu skaita situācija esot kritiska un “pie slimnīcām veidojas rindas”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka reālais darbs ir pilnībā izgāzts. Fakti ir neapstrīdami. Desmit mēnešu laikā veselības sistēmas kapacitātes stiprināšanā piešķirtās naudas apjoms ir pieaudzis astoņas reizes. No 11,4 miljoniem eiro janvārī līdz 87 miljoniem eiro septembrī. Taču, neskatoties uz šo dāsno finansējuma palielinājumu, kritiska situācija un “rindas pie slimnīcām” veidojas šobrīd, kad stacionētu kovidpacientu skaits ir divas reizes mazāks nekā janvārī.
Tās ir sekas Pavļuta absolūtajai nekompetencei. Viņš, būdams nozares profāns, visu likmi uzlika uz viena lauciņa - vakcinācijas, taču veselības aprūpes sistēma nav ruletes galds, kur bumbiņa krīt uz vienu lauciņu. Tas drīzāk ir kā plašs tīrums, kurš jākopj viss. Taču šis uzdevums Pavļutam izrādījās pārāk sarežģīts.
Tāpēc, ja Pavļuts būtu goda vīrs, tad viņš atvainotos tautai un atkāptos, bet reiz jau bija līdzīga situācija. Pēc Zolitūdes traģēdijas, kad Pavļuts bija par būvniecības nozari atbildīgās Ekonomikas ministrijas priekšgalā, viņam jau bija iespēja apliecināt goda vīra statusu. Toreiz viņš šo iespēju palaida garām, un kaut kā grūti noticēt, ka šoreiz būs citādi. Kā vienmēr, vainīgi būs visi citi, tikai ne viņš pats.
Tieši tas pats un vēl lielākā mērā attiecināms uz viņa idejisko dvīņubrāli - Kariņu, kurš ir sevišķi dedzīgs dažādu grēkāžu uzrādītājs. Kā mēdz teikt, abi vienā maisā bāžami. Tikmēr pie slimnīcām veidojas rindas. Abu šo profānu dēļ.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
