Progresīvais Andris nav pie vainas, – Andris ir “bijušo” čekistu radītas sistēmas upuris

Aizsardzības ministra Andra Sprūda vadībā ministrija, kas būtu jāuztver kā valsts drošības stūrakmens, arvien vairāk izskatās pēc rūpīgi izveidota teātra, kurā galvenā izrāde ir darbības imitācija, kamēr galvenie lēmumi tiek pieņemti kaut kur Dailes teātrī vai Rietumu bankā.

Nav noslēpums, ka milzīgi līdzekļi, kas piešķirti no valsts budžeta – 1,56 miljardi eiro, kas veido 3,65% no IKP 2025. gadā –, tiek tērēti ar apšaubāmu efektivitāti, kamēr ministrs un viņa komanda, šķiet, vairāk rūpējas par personisko tēlu un partijas “Progresīvie” interešu nostiprināšanu, nevis Latvijas nacionālo drošību.

Aiz spožās fasādes slēpjas drūma realitāte: darbības imitācija, kurā milzīgi līdzekļi izplūst bez redzama rezultāta, bet ministrs, iespējams, nav tas, kurš patiesībā vada parādi. Vai Sprūds ir marionete, kuru, izmantojot viņa naivumu un politiskās ambīcijas, meistarīgi stūrē pagātnes rēgi – cilvēki ar šaubīgām saitēm un apslēptiem motīviem? Kamēr zemessargi un karavīri turpina savu kluso cīņu par tēvzemi, Sprūda birojs, piesātināts ar “Progresīvo” biedriem un bijušajiem LSDSP atbalstītājiem, rada aizdomas, ka Latvijas drošība tiek grauta nevis ar skaļiem skandāliem, bet ar klusu, pasīvu izlikšanos.

Sprūda birojs, kurā sapulcēti 13 darbinieki, ir kā spogulis, kas atspoguļo šīs problēmas dziļumu. Tik liels štats – parlamentārā sekretāre, biroja vadītājs, septiņi štata padomnieki, trīs ārštata padomnieki un vecākā referente – ir ne vien neparasti apjomīgs mazas valsts ministram, bet arī rada jautājumus par tā nepieciešamību. Trīs padomnieki, kas atbild par komunikāciju vien – stratēģisko, publisko un digitālo, tie visi strādā paralēli Aizsardzības ministrijas preses nodaļai un Militāri publiskās informācijas nodaļai.

Šāda funkciju dublēšanās smaržo nevis pēc efektivitātes, bet gan pēc apzinātas amatu radīšanas savējiem, kuri, kā rāda fakti, bieži vien ir saistīti ar partiju “Progresīvie” vai pat ar bēdīgi slavenā VDK leitnanta Jura Bojāra kabatas partiju – LSDSP. Šeit mēs nonākam pie dziļākas problēmas – Sprūda biroja darbinieku šaubīgās pagātnes un motīviem. Liene Gātere, Imants Lieģis, Ervins Labanovskis un Mārtiņš Kossovičs ir cieši saistīti ar “Progresīvajiem”, partiju, kas pozicionē sevi kā modernu un progresīvu, bet kuras biedru izvēle amatiem liek uzdot jautājumus par kompetenci.

Kossovičs, kurš pārstāvējis LSDSP jauniešu spārnu, un Valdis Savickis, kurš kandidēja no LSDSP 2009. gadā, nes sev līdzi pagātni, kas saistīta ar partiju, kuras vēsture ir apvīta ar padomju ēras ēnām. Jevgēnijs Rjaščenko-Šaraks, biroja vadītājs, ar savu pagātni “Saskaņā” un apgalvojumiem par kontaktiem ar prokremliskām personām, vēl vairāk pastiprina šaubas, ka progresīvais Sprūds ir tur, kur tas ir tagad, ar kāda “rēga” gudru ziņu. Vai šie cilvēki patiešām strādā Latvijas interesēs, vai arī viņu galvenais mērķis ir izmantot valsts līdzekļus personiskajam labumam? Tiek norādīts uz šaubīgiem iepirkumiem, piemēram, miljoniem, kas it kā novirzīti Rjaščenko-Šaraka sievas uzņēmumam “Frankenburg Technologies” par “pētniecību”, taču bez konkrētiem pierādījumiem šie apgalvojumi paliek ēnā, tāpat kā patiesība par to, kur nonāk nodokļu maksātāju nauda.

Pētot visu šo laiku Sprūda aktivitātes un uzvedību, brīžiem sāk šķist, ka Sprūds patiesībā ir paša arogances upuris, kurš, pašam nezinot, ir ar kādas neredzamas rokas palīdzību iecelts par aizsardzības ministru, jo Sprūda mentalitāte perfekti der Latvijas valstiskuma nelabvēļiem. Ar Sprūdu tiek veikli un viegli manipulēts, un to dara cilvēki, kas izliekas par viņa draugiem, piemēram, mūžam viltīgais advokāts Valdis Savickis, pat vecais labais pašpuika Lieģis, tas nekas, ka pie komunisma nav dzīvojis necik, bet, cik zinu,  čekistiem nekad nav bijušas problēmas tikties ar latviešu puikām Anglijā.

Kāpēc tā ir sanācis? Varbūt tāpēc, ka Andrim ir svarīgi labi izskatīties un atrasties uzmanības centrā, Andrim patīk komplimenti un nauda un Andrim patīk izrādīt spalvas, - tās ir Andra vājās vietas, tāpēc Andrim brīžiem uznāk paranojas lēkmes, neviens viņu nemīl un visi viņu ienīstot... bet vai tu pats sevi, Andri mīli?

Starp šiem politiskajiem manevriem un apšaubāmajām saiknēm izceļas Zemessardzes kapteinis Māris Bruža, ārštata konsultants bezpilota sistēmu attīstības jautājumos. Viņš, šķiet, ir vienīgais, kurš šajā pulkā nonācis nejauši, ar militāru pieredzi un patriotismu, kas kontrastē ar pārējo biroja darbinieku politisko bagāžu. Vai Bružas klātbūtne ir vienīgā cerība uz kaut ko patiesu šajā vidē, kur valda izlikšanās un interešu konflikts? Diemžēl pat viņa klātbūtne nevar maskēt faktu, ka biroja galvenā motivācija, šķiet, ir nevis Latvijas drošības stiprināšana, bet gan personiskā izdevīguma meklēšana.

Latvijas armijas realitāte ir skarba – tās kaujas spējas, neskatoties uz pieaugošo budžetu, joprojām ir atkarīgas no karavīru un zemessargu pašaizliedzības, nevis no modernām tehnoloģijām vai efektīvas vadības. Sprūda solījumi par “dronu armiju” un grandiozās runas par aizsardzības industrijas attīstību izskatās kā tukši saukļi, kamēr reāli rezultāti izpaliek. Piedodiet, bet vēlreiz atkārtošu, ka dronu koalīcija piegādājusi Ukrainai vien dažus tūkstošus dronu, neskatoties uz iztērētajiem miljoniem, un ka Sprūda apgalvojumi par “Shahed” drona nenotriekšanu ir meli, kas grauj uzticību ministrijai un Latvijas armijai kopumā.

Protams,  šie apgalvojumi prasa papildu pārbaudi, jo iespējams šī informācija ir slepena, bet tie sasaucas ar plašāku sabiedrības neuzticību, ne velti viens otrs drosmīgāks Ukrainas Bruņoto spēku pārstāvis nepakautrējās publiski pajautāja Latvijas dronu koalīcijai, kur tad ir tie solītie droni, vai nevarētu kaut kā ātrāk lietas sakārtot, jo Andris Sprūds 2024.gada februārī jau bija paspējis apsolīt piegādāt miljonu dronu Ukrainas armijai. Izskatās, ka nauda tiek tērēta, bet drošība netiek stiprināta.

Sprūda birojs, kurā sapulcēti “savējie” ar šaubīgu pagātni, izskatās nevis kā komanda, kas kalpo Latvijai, bet gan kā politisks projekts, kas apkalpo šauru interešu grupu. LSDSP ēna, kas vijas ap Kossoviču un Savicki, un Rjaščenko-Šaraka pagātne “Saskaņā” rada jautājumus par to, vai šie cilvēki patiešām ir lojāli neatkarīgai Latvijai vai arī turpina kalpot veco čekistu un komjauniešu grupējumam Latvijā zem jauna “progresīva” karoga. Vai tiešām šāds birojs, kas izmaksā simtiem tūkstošu eiro gadā, kalpo latviešu tautas interesēm, vai arī tas ir kārtējais pierādījums tam, ka varas gaiteņos valda “roka roku mazgā” princips? Kamēr zemessargi un karavīri turpina savu kluso cīņu par tēvuzemi, Sprūda birojs, šķiet, nodarbojas ar izrādi, kurā galvenais mērķis ir nevis brīva un droša Latvija, bet gan personiskā labuma gūšana uz nodokļu maksātāju rēķina. Vai tiešām mēs varam atļauties šādu izlikšanos, kad valsts drošība ir uz spēles?

Latvijas drošība nav spēle, kurā var atļauties ilūzijas. Andris Sprūds, iespējams, nav apzināts nodevējs, bet gan marionete, kuru vada figūras ar šaubīgu pagātni no LSDSP un “Saskaņas” laikiem, kas, izmantojot viņa vājās vietas, virza ministriju uz stagnāciju. Viņa pārmērīgi lielais birojs, kurā sapulcēti 13 darbinieki, no kuriem daudzi nes līdzi pretrunīgas politiskās saites, ir kļuvis par simbolu neefektivitātei un līdzekļu izšķērdēšanai, kamēr armija gaida reālu atbalstu. Vai Sprūds apzinās, ka viņa lēmumi, iespējams, kalpo nevis Latvijas, bet gan veco rēgu interesēm? Kamēr atbildes ir miglā tītas, skaidrs ir viens – Latvijas tauta un tās karavīri pelnījuši vadību, kas patiesi kalpo brīvai un drošai nākotnei, nevis tādu, kas dejo svešu melodiju taktī, graujot drošību ar tukšiem solījumiem un izlikšanos.

Novērtē šo rakstu: