Progresīvais rēgs klīst pa Latviju

Šajos nemierīgajos laikos Latvijas valdībā ir partija Progresīvie, kura sevi pozicionē kā kreisu politisku spēku. To atklāti atzīst partijas līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs.

Šie politisko spēku apzīmējumi nāk no Lielās Franču revolūcijas, kad Nacionālajā sapulcē centrā sēdēja mērenie republikāņi (žirondisti), labajā pusē -  konservatīvie monarhisti (lafjani), kreisajā pusē - revolucionāri radikāļi (jakobīņi - Robespjērs Dantons, Marats).

Vadību sagrāba kreisie, kuri vienmēr ir bijuši izcili skanīgos lozungos - Brīvība, vienlīdzība, brālība, kas rezultējās Lielajā terorā ar balles karalieni Madame Guillotine un Dantona pravietiskajiem vārdiem - Revolūcija aprij savus bērnus… Jo kreisā radikālisma pamatlicējs ir Robespjērs. No tiem laikiem Eiropas parlamentos tā arī sēž: labajā pusē - par tradicionālajām vērtībām, pa kreisi – mēs jaunu pasauli sev celsim.

Ar klasisko marksismu (Markss, Engelss, Ļeņins) latvieši iepazinās PSRS okupācijas laikā: vadošais spēks – proletariāts, mērķis - komunisms, kur no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Ar ko tas viss beidzās, vismaz mana paaudze, kura piedzīvoja PSRS sabrukumu, var liecināt…

Neomarksisma teorijas attīstījās Eiropas un ASV universitāšu liberālajās aprindās. Viena no pazīstamākajām ir Frankfurtes skola (Max Horkheimer, Jürgen Habermas, Oskar Negt) - buržuāziskā šķiru sabiedrība ir pārvērtusies par monolītu, totalitāru sistēmu, kurā proletariāta neesamības dēļ revolucionāra loma sabiedrības pārveidē pāriet uz intelektuāļiem un autsaideriem. Mērķis ir nevis radīt komunistisku sabiedrību, bet uzlabot kapitālistisko/industriālo. Sev par labu, protams. BLM, Me Too, Zaļie (Grēta Tunberga), vispār visas Woke kustības balstās neomarksisma ideoloģijā.

Man (ļoti personīgi man) Progresīvie atstāj sintētiska un sintezēta produkta iespaidu, kurš mākslīgi radīts noteiktiem mērķiem un pēc atstrādātām polittehnoloģijām. Panākumi Rīgas Domes vēlēšanās izskaidrojami ar noteiktu sociālo grupu pieprasījumu pēc partnerattiecību (LGBT) attiecības legalizācijas. Attīstībai/Par sevi pilnībā bija diskreditējusi korupcijas skandālos, kamēr par Progresīvajiem ar līdzīgu piedāvājumu sabiedrība neko nezināja - melnais zirdziņš. Abi politiskie spēki konkurē, jo tiem ir viens vēlētājs. Turklāt šis elektorāts ir koncentrēts Rīgā, bet pārējos vēlēšanu apgabalos ar atbalstu ir vāji. Saeimas vēlēšanās sabiedrība jau par Progresīvajiem zināja daudz vairāk (Rīga nekad nav bijusi tik nolaista), tāpēc rezultāti bija daudz pieticīgāki. Ļoti pieticīgi - ap 6%.

Daži mani secinājumi par Progresīvajiem

1 Progresīvie (ar jaunatnes organizāciju Protests) sastāvs man asociējas ar muzikālajām Fabrikām, The Idol un tamlīdzīgiem realitātes šoviem, kur mākslīgi taisa publiskas personas. Jo pārāk daudz Latvijas sabiedrībā pazīstamu uzvārdu… Justīne Panteļējeva, Marta Bogustova, Jēkabs Kārlis Rasnačs un Edvards Kārlis Vonsovičs… No kolaborantiem līdz rabarberiem… Un cik vēl līdzīgu personāžu no ne tik publiski zināmām, bet ļoti situētām ģimenēm. Šiem jaunajiem censoņiem ir idejas un ideoloģijas, viņiem tikai nav ideālu. Jo no kurienes…

Pilnīgi jaunās krāsās izgaismojas senā sāga par šoferu dēliem, kad mediji uzrīkoja grandiozu skandālu. Varbūt problēma, ka šofera dēls vienkārši nevar pretendēt uz augstu  amatu, jo vecākiem nav pietiekami augsts sociālais statuss? Tas jau ir rādītājs drastiskai sociālai nevienlīdzībai Latvijā, kur sociālie lifti nestrādā, ja kritērijs karjeras attīstībai ir vecāku sociālais un finansiālais stāvoklis. Tad jau krīzes laikā būs kā Ukrainā, kur šoferu dēli cīnīsies frontē, bet kungu bērni uzdzīvos Monako.

2. Daudzi, īpaši vadošajā grupā, savu politisko darbību ir sākuši Saskaņā vai citādi ir bijuši ar to cieši saistīti. Daudziem ir radnieciskas saites Krievijā - kam māsas Čečenijā, Dagestānā, kam citi radi. Bet Krievijas specdienesti nekad nav mocījušies ar pārlieku ētiskumu un morāli, viņiem visi līdzekļi mērķa sasniegšanai ir gana labi…

3. Nekas nav tā, kā izskatās. Spriežot pēc sociālajiem tīkliem, Progresīvie neatstāj nopietnu ļaužu iespaidu. Feministe, kas skrien pakaļ Bolt kurjeram, kurš viņu nosaucis par smuko. Musulmanim. Ar suni. Jauneklis, šauriem pleciņiem, bet t-kreklā, uz kura Ugo Čavesa noģīmis ar sloganu – demokrātija=sociālisms. Un man patiešām žēl, ka viņam to nav izdevies piedzīvot… Rīgas eksaltētās domnieces - koku spīdzinātājas un podu speciālistes. Un, protams, Latvijas enfant terrible - Selma, kurai katrs tvīts ir hīts. Kuba viņu jau sen ir pelnījusi…

Bet, kad notika valdības veidošana, tad dāmas un jaunekļi rātni stāvēja pie ratiem, Koalīcijas sarunas veda kungi labākajos gados. Tā teikt, jokus pie malas, zini, sieviete, savu vietu - lietas nopietnas. Tad parādījās īstie partijas lietu bīdītāji un varas turētāji.

Kāds tad ir šī politiskā projekta mērķis? Valdībā Progresīvo pārziņā ir trīs ministrijas.

Satiksmes ministrija – stratēģiskās komunikācijas un projekti. Kaspars Briškens no 2014. gadā ir strādājis projektā Rail Baltica, sākotnēji par padomes locekli, vēlāk ieņemot stratēģijas un attīstības vadītāja amatu. Pēc kļūšanas par satiksmes ministru Briškens beidzot ir sapratis, ka Latvija nespēs īstenot EK prasības projekta izpildē, kas nozīmē grandiozas finanšu sankcijas un nopietnus riskus, ka Rīgā varbūt būs jaunas dzelzceļu staciju ēkas un termināļi, bet nebūs paša dzelzceļa. Bet šai dzelzceļa līnijai ir nopietna funkcija Latvijas militārās aizsardzības infrastruktūrā. Respektīvi, tiek sabotēti nacionālās drošības uzstādījumi Latvijas integrācijā NATO kolektīvajā aizsardzībā. Līdzīgi kā ar robežas izbūvi. Tāpat Briškens līdz 2020.gadam ieņēmis nacionālās lidsabiedrības AirBaltic padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu. Arī šai akciju sabiedrībai finanšu rādītāji ir visai šaubīgi. Nodokļu maksātāji tā arī nesaprata - apsprieda vai neapsprieda Ministru kabinets valdības evakuācijas lidojumu nodrošināšanu krīzes gadījumos un nepieciešamību iegādāties privāto lidmašīnu premjera vajadzībām, jo tik un tā lido tikai ar privātajiem džetiem? Tā teikt, esam mēs skaisti piloti, lidojam ar savu floti… Ar samaļotiem!

Kultūras ministrija - nacionālā identitāte. Kultūras ministre Agnese Logina kā prioritāti ir definējusi krievvalodīgo mediju labklājības nodrošināšanu uz Dziesmu svētku tradīcijas un kultūrizglītības rēķina. Dziesmu svētki izdzīvos, varbūt nometīs lieko un pompozo, bet izdzīvos, toties kultūrizglītības sagraušanai var pietikt ar pāris gadiem, atjaunot to būs faktiski neiespējami. Pēc Progresīvajiem kaut vai ūdens plūdi.

Es šeit neapspriedīšu Loginas dilemmu ar Vāgneru vai Verdi, kā arī kāzusu ar Latvijas valodu, viņai patiešām izdevās sabiedrību uzjautrināt un izklaidēt, jo nekas nav tik amizants kā nekulturāla kultūras ministre. Pēdējā atziņa, ar ko Logina aplaimoja kultūras nozari – „Digitālo spēļu nozarei Latvijā ir liels potenciāls. Šī nozare ir daļa no radošajām industrijām. Jau pēc nedēļas tiksimies ar spēļu izstrādātāju pārstāvjiem, lai pārrunātu tālākos darbus nozares atbalstam un attīstībai.” Sapratāt, plebeji, ar saviem muzejiem, bibliotēkām un mūzikas skolām? Vēl dziedāsiet Gaismas pili? Vispār… ir smieklīgi! Pat, ja ir skumji.

Bet Agnese Logina ir tikai Karalis politikas šaha spēlē, bet Dāma ir cita Agnese.

Agnese Lāce sabiedrības ievērību guva pasākumā Lampa, kur stostījās, stomījās, bet beigās paziņoja (cik no tām juceklīgajām frāzēm varēja saprast), ka latvieši vairs nedrīkst pieminēt deportācijas un citas okupācijas režīma nodarījumus, jāaizmirst un jādzīvo tālāk. Es sākumā viņu noturēju par klaida latvieti, jo ļoti slikta latviešu publiskā runa, varbūt angļu valodā ir labāk. No tās pašas plejādes, kur Ilze Brants-Kehre, kuru kā ANO ģenerālsekretāra vietnieci cilvēktiesību jautājumos ļoti uztrauca Maskavas patriarhāta Pareizticīgo baznīcas tiesību pārkāpšana, kad Ukraina pārņēma savā valdījumā Kijevas Pečeru lavru (klosteris), un Nils Muižnieks, kurš par Latvijas - Baltkrievijas robežas nelegālo robežpārkāpēju cilvēktiesībām regulāri brēc kā briedis pie ūdens.

Ar šiem trimdas latviešu pēcnācējiem ir līdzīgi kā ar sportistiem, kuri savās mītnes zemēs nav izredžu, jo konkurence par lielu, tāpēc tiek meklēta cita valsts, zem kuras karoga startēt augstākajā līgā, tāpēc kandidē amatiem no senču izcelsmes zemes. Pēc neatkarības atgūšanas perfekta angļu valoda un Eiropas universitātes viņiem deva priekšrocības par vietējiem. Latvijas specifika ir liela krieviski runājošo iedzīvotāju daļa un ES ārējā robeža. Kāds bija, ir un būs ļoti ieinteresēts, lai robeža stāv brīva un krievu valodas intereses nekādā veidā Latvijā netiek ierobežotas. Interesanti, kurš tas varētu būt?

Bet nu latviešu jaunajai paaudzei angļu valoda nav problēma, tāpēc nākamais cilvēktiesību (visu, izņemot latviešu, balto un hetero) sargātājs jau tiek meklēts no vietējiem kadriem.

KM parlamentārā sekretāre Agnese Lāce - EDSO Augstā komisāra mazākumtautību jautājumos birojs (pie direktores Ilze Brants-Kehre), Providus, Sabiedrības integrācijas fonds, ANO Bēgļu aģentūra, kampaņas Atvērtība ir vērtība vēstnese.

Ilze Brants-Kehre - Latvijas Cilvēktiesību centrs, ES Pamattiesību aģentūra, ANO Cilvēktiesību padomē

Nils Muižnieks – Sorosa fonds, Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs, Amnesty International Eiropas Reģiona direktors.

Ja taka ir iestaigāta, kāpēc meklēt jaunus ceļus? Es domāju, ka tieši Agnese Lāce ir tā Progresīvo biedre, kuras karjera tiks mērķtiecīgi bīdīta starptautiskā līmenī. Tā teikt, Nila un Ilzes jaunā maiņa.

Aizsardzības ministrija – nacionālā drošība. Attiecībā uz nacionālo drošību pieņemu, ka aizsardzības ministra darbību ļoti cieši pieskatīs mūsu stratēģiskie partneri, jo jau no publiskajos avotos pieejamās informācijas paceļas pārāk daudz sarkano karogu… Daudz par daudz... Valdības veidošanas laikā Andra Sprūda izteikumu retrospekcija radīja šokējošu iespaidu uz visiem – gan vietējiem, gan svešiem, gan Krievijas, gan Ķīnas sakarā. Tie bija nevis nejauši izteikumi, bet gan sistemātiska, sistēmiska un konsekventa retorika. Es nedomāju, ka Latvijas stratēģiskie partneri rīkos publisku skandālu, bet šaubos, ka viņiem ir radies labs iespaids. Bet viņiem ir iespējas iespējamo kaitējumu ierobežot. Ungāriju un Turciju kaut kā notur rāmjos, tad arī ar Latviju tiks galā.

Gan Progresīvie, gan partijas jaunatnes organizācijas Protests aktīvi iestājas Hamas atbalstam, ko var plaši vērot gan aktivitātēs sociālajos tīklos, gan ielu pasākumos (Briselē), gan publisko vēstuļu rakstīšanā ar prasību par Palestīnas valsts atzīšanu un uguns pārtraukšanu Gazas joslā. Progresīvie tā viegli ir pateikuši nosodījums Hamas  teroristiskajam aktam - tā teikt, fui, fui…, bet prasību palestīniešiem pirms kara darbības pārtraukšanas vispirms atdot nolaupītos, vismaz bērnus un sievietes, kā arī izdot tiesāšanai slepkavas un izvarotājus, teroristiskās organizācijas vadītājus progresīvie nav izvirzījuši. Bet jaunās ebreju sievietes 7.oktobra rītā mira mocekļu nāvē, līķiem pat gūžu kauli bija salauzti - tik mežonīgas grupveida izvarošanas. Ko tie necilvēki darīja ar bērniem un arī vīriešiem - es pat komentēt negribu.

Zīmīgi, ka Progresīvos nemaz neuztrauc pašlaik notiekošais genocīds Sudānā vai kurdu problēmas nodibināt savu valsti. Jo patiesais iemesls ir antisemītisms, nevis humānisma apsvērumi. Tā ir kolektīva un vienota globālo kreiso politisko spēku pozīcija, kas ir centralizēti formulēta, ko pierāda jaunā kreisā Spānijas premjera izteikumi ķīlnieku nodošanas procedūras laikā uz Ēģiptes robežas, par kuriem Izraēla jau ir iesniegusi protesta notu Spānijai. Un, protams, tā pilnībā sakrīt ar Putina retoriku šajā lietā.

Latvijai ir smaga pieredze ar okupācijas režīmu - PSRS un Trešais Reihs - vēsturisko mantojumu, tai skaitā totalitāro režīmu kolaborantu atstāto, tāpēc nopietni jāuztver potenciālo komunisma cēlēju un sinagogu dedzinātāju iespējamais apdraudējums, kā to pašlaik dara Vācija.

Valdības veidošanas process uz mani atstāja nomācošu iespaidu. Viss iet postā… Un es vīlos jaunajā Latvijas prezidentā Edgarā Rinkevičā. Kaut kā man šķiet, ka viņš ir no politiķiem, kuriem sev būs jādod atbilde, vai tiešām Parīze ir mesas vērta?...

Novērtē šo rakstu: