Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nevar noliegt, ka jebkāda veida svaigas debates par ekonomikas jautājumiem Latvijā neraisās katru mēnesi un pat ne katru gadu. “Progresīvo” Andris Šuvajevs izdara interesantu mēģinājumu — tad nu raudzīsim iesaistīties!

Andris Šuvajevs raksta: “Vēlos uzsākt konceptuālu sarunu par to, kādam valsts izaugsmes modelim jābūt Latvijas iedzīvotāju labklājības pamatā.” Vispirms viņš iezīmē pašreiz vispārpieņemto uzskatu: “Publiskajās runās par valsts attīstību nereti vērojama gana strikta vienprātība — “mūsu turīgums rodams eksportā”. Šā izaugsmes modeļa sociālā jēga tiek skaidrota ar norādēm, ka intensīvāks eksports veicinās nodokļu ieņēmumus, kas savukārt ļaus atvēlēt vairāk publiskajiem pakalpojumiem. Skaidrojums šķiet vienkāršs un elegants.”

Deputāts noformulējis patlaban prevalējošo nostāju pareizi. To kopumā atbalsta gan eksportējošās nozares, gan valsts, gan attiecīgajās nozarēs strādājošie līdz ar viņu darba devējiem. Latvija ir lielākā kūdras eksportētāja pasaulē, mežu nozare dod pieaugumu Latvijā pat tad, kad citas nozares to nedara, IT un elektronikas nozare pamanās eksportēt nu jau miljardus vērtu produkciju, arī lauksaimnieki cenšas neatpalikt — Latvija pati visādos veidos patērē nepilnu miljonu tonnu graudu, bet eksportē vēl divarpus miljonus tonnu labības gadā. Un kur nu vēl pārējās nozares: zivju pārstrāde, aviācija, jūras transports un citi pakalpojumi.

Aizspogulija, nevis Latvija?

Bet deputāta apraksts par ekonomiku jau drīz vien kļūst neizprotams. Lūk, tiešs citāts: “Stratēģiskā izvēle par labu eksportam nozīmē lejupvērstu spiedienu uz darbinieku atalgojumu. Zemas darbaspēka izmaksas ir viens no konkurences elementiem nozarēs, kas primāri eksportē produktus un pakalpojumus ar zemu/vidēju pievienoto vērtību, kā arī darbaspēka intensīvajās nozarēs, kur tiek algots liels skaits strādājošo. Tieši šīs nozares ir pirmie upuri brīžos, kad tirgus piedzīvo satricinājumu, kura rezultātā samazinās pieprasījums. Lielākoties tieši šo nozaru darbadevēji pieprasa zemākus darbaspēka nodokļus, jo mazināt jau tā zemo atalgojumu darbiniekiem vairs nav iespējams vai arī tas nenāktu par labu uzņēmuma reputācijai.”

Šeit gribas jautāt, vai tiešām balsotāji būtu ievēlējuši “Anti-Šuvajevu” kaut kādā “Anti-Saeimā”, kas eksistē paralēlajā Visumā, sastāvošā no antimatērijas, kur viss ir otrādi nekā pie mums. Realitātē visvairāk eksportējošās mūsu ekonomikas nozares, kas pelna pasaules tirgū, ir tās, kurās darbinieki par samaksu sūdzas vismazāk. IT un elektroniskā rūpniecība uzrāda lielākas vidējās algas, finansu pakalpojumu eksports vēl lielākas, kūdras ieguve un mežizstrāde, kokrūpniecība nodrošina labi apmaksātas darbavietas attālos pagastos, pat labību audzējošie zemnieki protestē pret Krievijas asins graudu ienākšanu ES tirgū — ne pret to, ka paši nemācētu eksportēt un nopelnīt.

Tie, kas sūdzas par nepanesamiem nodokļiem un pārmēru zemām algām, ir tieši iekšējā tirgū strādājošie, kas nespēj naudu iegūt ārzemju tirgos! Restorāni un ēstuves, kas apkalpo vietējo patērētāju, nespēj savilkt galus un veras ciet viens pēc otra. Aizvērušies vietējā tirgū strādājošie “Čarlstons”, “Vincents”, “Muklājs”, izputējis pat “Double Coffee” (!) tīkls: tie visi pārdzīvoja gan deviņdesmito gadu turbulences un 2009. gada krīzi, gan visus pārējos satricinājumus, ieskaitot koronavīrusa ierobežojumus — un aizgāja uz maksātnespēju pēc tam, kad šos ierobežojumus… atcēla. Tikmēr “HansaMatrix” eksportē mikroshēmas, cepures kuldami.

Minimālās algas kasierēm un noliktavu darbiniekiem atradīsim vietējos patērētājus apkalpojošajos veikalu tīklos, kamēr koksni eksportam tirgojošie “Latvijas Valsts meži” var atļauties maksāt vismaz divkārt lielākas algas. Vietējos iedzīvotājus apkalpojošie sētnieki, ielas slaucīdami, dažkārt nesaņem pat minimālo, kamēr ielu uzkopšanas tehniku eksportam ražojošie “Bucher-Schoerling” darbinieki par iztiku nesūdzas. Utt.

Vislabāk salīdzināmais piemērs — uz latviešu lasītāju strādājošie grāmatu izdevēji nekad nav varējuši savilkt galus kopā tiktāl, ka varētu uzturēt ievērojamu štatu, maksāt adekvātas algas darbiniekiem un vēl pienācīgus honorārus grāmatu autoriem. Attiecīgi viņu izdoto grāmatu skaits veido nepilnus desmit procentus no tā milzu apjoma, ko drukā Latvijas tipogrāfijas. Nospiedošais vairākums produkcijas tādos drukas namos kā “PNB Print”, “Dardedze Hologrāfija”, Jelgavas tipogrāfija u.c. ir eksporta tirgiem paredzēto grāmatu iespiešana (pie kam gandrīz visas šīs poligrāfijas ražotnes atrodas ārpus Rīgas). Pie mums tiražē Skandināvijas grāmatas, pretī no turienes importējam enerģiju (degvielas un elektrības veidā), automašīnas, sadzīves tehniku. Mēbeles uz Skandināviju gan eksportējam, gan importējam.

Spriediet paši: uztaisiet jebkādā nozarē firmeli un tad skatieties, kur vairāk nopelnīsiet — nepilnu 2 miljonu Latvijas tirgū vai nepilnu pusmiljardu lielajā kopējā ES tirgū, kam tagad jau faktiski jāpieskaita arī Ukraina. Strādājot tikai vietējam tirgum, Latvijā būtu pusotra grāmatu spiestuve, kas tiražētu zem diviem miljoniem eksemplāru aptuveni 15 miljonu eiro vērtībā, nevis vairāk kā 20 tipogrāfijas (tādas, kas spējīgas iespiest grāmatas, no kurām ap 80% tiek eksportētas), izpildot citu valstu grāmatizdevēju pasūtījumus un ienesot ekonomikā 160 miljonus eiro.

Kas ir imports un eksports t.s. “aprites ekonomikas” kontekstā

Īsi citēsim Andri Šuvajevu: “Eksportā balstīta izaugsme būtībā paredz pozitīvu tirdzniecības bilanci [… tāda] kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi vien divreiz (2016., 2020.) […]. Preču tirdzniecības bilance Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijusi pozitīva ne reizi. Ļoti iespējams, viens no šās politiskās nespējas iemesliem ir nepareizi izvēlēti mērķrādītāji. Piemēram, vērtējot eksporta izaugsmi procentuāli no IKP, nebūs jēgas nosacījumam, ka eksportam jāpieaug par, teiksim, desmit procentpunktiem, ja paralēli pieaugs arī imports. Mērķis galu galā ir pozitīva tirdzniecības bilance, kas sniedz ieguldījumu izaugsmē […].”

Šis ir pagājušā (vai pat aizpagājušā) gadsimta ieskats, ka tirdzniecības bilance jārēķina PREČU tirdzniecības bilancē. Mūsdienu “servisa ekonomikā” importa un eksporta bilancē tikpat nozīmīgu lomu spēlē arī PAKALPOJUMU pārdošana, un Latvijā IT, tranzīta un citu pakalpojumu eksports ir tikpat svarīgs kā preču eksports. Ja “Accenture” vai “ATEA” eksportē IT pakalpojumus par daudziem miljoniem, tad to vietā var ievest preces, kādas pie mums neražo.

Tāpat īsu izskaidrojumu prasa importa un eksporta attiecības. Primitivizēti (tādā “četras kājas — labi, divas kājas — slikti”) līmenī izsakoties, bieži tiek uzskatīts, ka “eksports — labi, imports — fuj”. Bet, ja mēs iztēlojamies jebkādu reālu uzņēmumu (piemēram, pieminētās tipogrāfijas), tad tām ir jāieved vairāku veidu papīrs un kartons, jo Latvijā nekad nav ražojuši visu papīra sortimentu pilnīgi visiem pielietojumiem. Skatoties nosacītās vienībās — importējam papīra rulli par 500 dolāriem, lai tipogrāfijā no tā izgatavotu ārzemju izdevēju pasūtītas grāmatas, kuru eksporta vērtība uz Skandināviju jau ir 5000 dolāri: starpība paliek Latvijas strādniekiem (algas veidā), valstij (nodokļu veidā) un uzņēmējam (tīrās peļņas veidā). Importējam plastmasu par centiem — saražojam dronu korpusus 1000 hrivnu vērtībā un eksportējam uz Ukrainu, kam atdodam par pašizmaksu, nevis taisam biznesu. Ievedam minerālmēslus no citurienes par kapeikām — eksportējam miljonus tonnu ar graudiem (neskaitot citu lauksaimniecības eksportu).

Prakse rāda, ka imports ir vienkārši nepieciešams, ja Latvija no importētajiem jēlmateriāliem, izejvielām un pakalpojumiem saražo eksportējamu preci, produktu vai pakalpojumu ar vēl lielāku vērtību. Un tā arī vienmēr notiek — citādi jau bizness apstātos!

Tomēr Andris Šuvajevs iesaka “rast iespējas novērst paralēlu importa pieaugumu. To var panākt vismaz divos veidos. Pirmais ir jau minētā atalgojuma pieauguma bremzēšana. Slāpējot atalgojumu, tiek slāpēts arī patēriņš, kas attiecīgi samazina pieprasījumu, jo īpaši pēc importa precēm un pakalpojumiem”.

Var jau būt, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešams, lai kāds pilnā nopietnībā publicētu “domu”, ka importa mazināšanai vajag… mazināt algu pieaugumu. Pat visplānprātīgākie tirgus fundamentālisti un monetāristi atklāti neuzdrošinās tā izteikties.

Bet autors nav beidzis: “Tomēr šo mērķi var sasniegt, arīdzan paaugstinot pievienotās vērtības nodokli: augstākas cenas mazina patēriņu, tostarp importa precēm. […] Būtiski piezīmēt, ka abi risinājumi faktiski paredz potenciāli zemāku dzīves kvalitāti, it īpaši iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem.” Tātad autoram tomēr jāatzīst, ka šādu “risinājumu” ieviešanas rezultātā nabagie paliks vēl nabagāki.

Tomēr ar ieslēgtām smadzenēm ir grūti aptvert uzreiz nākamo teikumu: “Tāpēc uzskatīt, ka stratēģisks atbalsts eksportam ir brīnumzāles nabadzības un nevienlīdzības rādītāju uzlabošanai Latvijā, gluži nevar — noteiktos apstākļos šie rādītāji var pat pasliktināties.”

Tikko noskaidrojām no paša Andra Šuvajeva, ka importa deldēšanas nolūkā (viņaprāt) vajadzētu mazināt algu pieaugumu, bet PVN paaugstināšana bremzēs patēriņu, pie kam pie abiem risinājumiem pazemināsies dzīves līmenis, jo īpaši tiem, kam tas jau tagad zems. Prakse jau parādījusi, ka šādu ārprāta ideju īstenošana noved pie prognozēti drausmīgiem rezultātiem, un to vislabāk demonstrēja Latvijas rīcība iepriekšējās lielkrīzes laikā: paceļot PVN no 18% uz 22% un mazinot importu, ekonomika sabruka, savukārt PVN samazināšana uz 21% deva nelielu uzlabojumu.

No tā ir jāsecina, ka pareizai vajadzētu būt pretējai pieejai: veicināt eksportu un naudas ieplūšanu Latvijā par ārējos tirgos pārdotām precēm un pakalpojumiem. To apliecina arī visi mūsu esošie eksportētāju veiksmes stāsti, tajā skaitā veselas nozares ar labiem strādājošo ienākumiem — graudkopība, IT, kūdra, mežsaimniecība, poligrāfija. Bet autors no tā pamanās izdarīt nekādi nesaistītu secinājumu, ka labas algas eksportētāju uzņēmumos nemazināšot nabadzību un nevienlīdzību, kaut arī realitāte katru dienu pierāda pretējo. Bet te — “noteiktos apstākļos šie rādītāji var pat pasliktināties”. Diez, kas tie varētu būt par “noteiktiem apstākļiem”? Citu valstu piemēros visā pasaulē neko tādu nevar ieraudzīt.

Bet viena no lielākajām pērlēm ir šī: “… netiek pateikts, ka Latvijas izvēlētais izaugsmes modelis, kas paredz stratēģisku atbalstu eksportam, loģiski paredz arī mēģinājumus ierobežot vietējo patēriņu.” Nu varbūt tāpēc arī neviens neko tādu nesaka, ka lielāku absurdu grūti iedomāties. Eksportētāji pelna naudu ārzemju tirgos, to iepludina Latvijā, maksā darbiniekiem, pērk pakalpojumus un izejvielas, maksā nodokļus, un visa šī nauda aiziet vietējā patēriņa stimulēšanai, kad ieņēmumi no eksporta izplūst pa visu pārējo tautsaimniecību. Bet te pēkšņi tas nez kā “loģiski paredz arī mēģinājumus ierobežot vietējo patēriņu.” Būtu interesanti uzzināt, kā to var dabūt gatavu!

Politiskais atbalsts par labu nenāks

Pareizi turpretī autors ir novērojis — daudziem gribētos “saprast, ko mēs īsti vēlamies eksportēt. […] Valda pieņēmums, ka tā nav politiska diskusija — tirgus pats visu izdomās un sakārtos. Viens no iemesliem, kāpēc politiķi nevēlas iesaistīties konkrētākā diskusijā par īpaši atbalstāmām eksporta nozarēm, ir bažas saņemt pārmetumu, ka tā viņi noteiks "uzvarētājus" un "zaudētājus". Tomēr jāapzinās, ka, ja mēs to nedarīsim paši, tad "uzvarētājus" un "zaudētājus" noteiks globālais tirgus […].

Tā nu tas tiešām dabā notiek: vispasaules tirgus (nevis kādas lokālas valsts politiķi, arī pirmoreiz parlamentā ievēlētie ne) nosaka uzvarētājus un zaudētājus. Tirgus “neredzamā roka” kopumā ir gudrāka par atsevišķu cilvēku ieskatiem, kā to jau pirms 250 gadiem izpētīja Ādams Smits. Politikai vispār nav jānodarbojas ar favorītu izvirzīšanu, un ekonomikā jo īpaši ne. Pircējs, ar savu maku “balsojot” par konkrētām precēm atbilstoši savām vajadzībām un iespējām, ir tas, kas izdara izvēli.

“Mums jāspēj izvēlēties, vai mūsu eksporta pamatā gribam redzēt ražošanas vai pakalpojumu jomas attīstību. Kāds ir līdzsvars starp tradicionālām nozarēm (tādām kā, piemēram, kokrūpniecība) un jaunām nozarēm (piemēram, IT…)? Kuras būs tās nozares, kas konkurēs ar kvalitāti, nevis zemām darbaspēka izmaksām?” — patiesībā šī izvēle ir notikusi jau pirms gadiem divdesmit. Globālais tirgus ir izvēlējies, ko tas grib pirkt no mums un ko starptautiskajā darba dalīšanā atstāt citiem, pie kam visu laiku piedāvā mums jaunas iespējas — piemēram, kas vēl pirms 10 gadiem būtu domājis, ka Latvija eksportēs dronus? Un Latvija globāli nekonkurē ar zemām darbaspēka izmaksām, jo pie mums tās kopš iepriekšējās krīzes pārvarēšanas vairs nav zemas. Visās eksportējošajās nozarēs algas lielākoties ir virs vidējās. Lētā darbaspēka valstis tagad ir Ukraina, Moldova, Indija, Bangladeša.

Autora uzskati liek secināt, ka viņš iespēju palielināt nācijas bagātību saskata nevis ar naudas pelnīšanu lielos, daudzveidīgos eksporta tirgos, bet primāri apmierinot salīdzinoši niecīgo, sarūkošo, trūcīgo Latvijas iekšējo tirgu, kurā dominējošais patērētāja tips ir pensionāri bez lielām vajadzībām, ko apmierināt, un lieliem līdzekļiem, ko tam tērēt.

Nodokļu politika ir atsevišķas diskusijas vērta, jo tā pie mums maz saskaras ar eksporta veicināšanas tematiku. Vienlaikus autors prātīgi piebilst: “Ja politiskais uzsvars uz fiskālo disciplīnu turpināsies, tad [nevienlīdzības un nabadzības] problēmas atrisinātas netiks. Līdz šim fiskālās disciplīnas nepieciešamība ir tikusi pamatota ar prasību uzturēt labu valsts kredītreitingu, novēršot pieaugošas procentu izmaksas.” Tā arī ir — valsts parāds pēdējā desmitgadē tā uzblīdis, ka obligāciju procenta pieaugums par desmitdaļu var izvērsties budžeta katastrofā.

Taču kā no šiem secinājumiem iespējams aizdomāties līdz nākamajam teikumam, izprast nu nav iespējams: “Fiskālā disciplīna ir eksportā bāzēta izaugsmes modeļa monētas otra puse — tās reālā funkcija ir slāpēt patēriņu, mazinot izdevumu pieaugumu un tādējādi arī importu.” Nē. Fiskālā disciplīna ir “mazinātāju”, “griezēju” un “konsolidatoru” darbības modelis, kurā tiešām tiek slāpēts patēriņš, no darba atlaisti cilvēki, kas tiek nodzīti nabadzībā un bezdarbā, taču viņu mērķis ir samazināt nevis importu vai eksportu, bet gan inflāciju! Pat fiskālās disciplīnas piekritējiem nav nācis prātā žņaugt eksportu vai importu, pat monetāristi no savas ekonomistu “muļķu mājas” to saprot.

Pasaulē ir labi piemēri, no kuriem mācīties — un arī slikti kā Krievija

Ekonomists Jānis Ošlejs, kurš pats ir liels eksportētājs (firma “Primekss”), aicinājis salīdzināt Āzijas valstis, kuras XX gs. vidū savulaik bija samērā līdzīgās pozīcijās, bet attīstījušās dažādi. Malaizija nav trūcīga, taču orientējas uz iekšējā tirgus vajadzībām, turpretī blakus esošā Singapūra ir maza, sekmīga un daudz attīstītāka, jo masīvi eksportē. Dienvidkorejas izaugsmes pamatā ir izejvielu (ieskaitot mūsu finierus) imports un augstas pievienotās vērtības preču eksports, sākot ar tankkuģiem, automašīnām, telefoniem un beidzot ar K-popa eksportu, kamēr uz iekšējā tirgus izolāciju vērstā Ziemeļkoreja regulāri mirst badā. Tas pats notika ar komunistisko Ķīnu, kamēr tā ideoloģiski un saimnieciski izolējās, bet tajā pašā laikā Taivāna un Honkonga zēla. Turpretī, kolīdz Ķīna mainīja ekonomiku, reformējās un sāka piedalīties starptautiskajā darba dalīšanā, parādījās ikgadējs divciparu IKP pieaugums, masīvs izejvielu imports — un vēl masīvāks eksports. Tas pats tagad novērojams Vjetnamā, bet ne Indonēzijā vai Indijā. Iemesls: abām pēdējām ir pietiekami milzīgs iekšējais tirgus, kurā izvērsties katram uzņemējam — rauties eksportēt nav obligāti, lai labi nopelnītu, un rezultātā izaugsme stagnē.

Visus PSRS pastāvēšanas gadu desmitus komunisti centās panākt dzīves līmeņa pieaugumu, taču tas izgāzās: kamēr Vācija, Nīderlande, Skandināvija un citas eksportētājas pārliecinoši audzēja dzīves līmeni, tikmēr astoņdesmitajos gados pārticības vietā iekšējā PSRS tirgū valdīja deficīts, preču trūkums, pat lēto cīsiņu un tualetes papīra nepieejamība. Nav iespējams uz vietējā tirgus bāzes izveidot plaukstošu valsti ar turīgiem iedzīvotājiem, tāds gadījums modernajā laikmetā nav bijis.

Tieši šobrīd mēs redzam negribētā kārtā uzsāktu eksperimentu, kura gaitā varēsim salīdzināt ne tik daudz attīstības virzienus, cik vispārējā iedzīvotāju dzīves līmeņa izmaiņas. Proti, pasaules uzlikto sankciju un sava pašu progresējošā ārprāta dēļ Krievijas Federācija tiek arvien vairāk izolēta no pasaules tirdzniecības. Krievi tāpat eksportēja lielākoties vai nu jēlmateriālus (nafta, gāze, ogles, koksne, rūdas, graudi), vai zemas pievienotās vērtības zāģmateriālus un lietņus. To visu kļūst arvien grūtāk eksportēt un valūtu par izvesto saņemt ir vēl grūtāk. Ieroču eksports krītas dramatiski — pie to iznīcināšanas ātruma Ukrainā tos vajag ražot savai armijai, kā arī, redzot šo ieroču “kvalitāti” un “panākumus” frontē, Indija un citas valstis atsauc pasūtījumus un pērk bruņojumu Francijā. Ziemeļkorejas gadījumā mēs jau redzējām, kas notiek ekonomiskās izolācijas gadījumā: tagad redzēsim dzīves līmeņa izmaiņas Krievijā, tai izstājoties no globālās eksporta un importa aprites.

Vispārināti izsakoties, aicināt aizstāt dabisko vispasaules ekonomisko apriti ar pārbaudīti neefektīvu orientāciju uz pašmāju vietējo patēriņu ir nekas cits kā XIX gadsimta marksisms, pārstāstīts mūsdienu jēdzienos. Marksisti aicināja atņemt īpašniekiem fabrikas, lai strādnieki paši tās vadītu, paši ražotu sev un celtu savu patēriņa līmeni (un mēs visi labi zinām, kas no tā iznāca praksē — visur tas beidzies ar sabrukumu, badu un masu slepkavībām), bet pārējais pasaules tirgus ārpus atsevišķu fabriku līmeņa marksistus neinteresē. Mūsdienās shēma būtu šāda: runājam par “ienākumu līmeņa celšanu, nabadzības mazināšanu ar politisku lēmumu palīdzību”, bet jau saprotam, ka rezultāts būs tāds pats: dzīves līmeņa kritums, uzņēmējdarbības mazināšanās, to ierobežojot ar niecīgo vietējo tirgu, neļaujot eksportēt pasaulē vajadzīgus produktus un importējot to izejvielas. Beigsies ar to, ka būsim spiesti — kā padomju vara — pirkt Kanādā graudus, jo vietējā lauksaimniecība būs nespējīga sasniegt pat Ulmaņlaika līmeni.

Šādas runas ar izpratni no okupācijas laiku “patērētāju savienību” līmeņa ignorē faktu, ka pasaule no mums taču nepērk tādu preci, kas būtu vajadzīga mūsu pašu patērētājiem dzīves līmeņa celšanai — pasaule pērk to preci, kas mums pašiem ir NEVAJADZĪGA! Latvijā nevajag 20 miljonus grāmatu eksemplāru gadā, mēs jau tagad nepaspējam izlasīt visu to vērtīgo literatūru, kas iznāk katru gadu 2 miljonu kopējā tirāžā latviski. Latvijā nevajag 3 līdz 5 miljonus tonnu ar labību, mēs izlietojam nepilnu miljonu tonnu, kas būtu ap 500 kilogamiem uz cilvēku gadā un ietver gan mūsu pašu apēsto, gan lopbarības graudus. Latvijā mežu platības 100 gadu laikā dubultojušās, mums koksne pietiek visiem pielietojumiem (celtniecībai, mēbelēm, apkurei utt.) un pāri paliek pieckārtīgi. To visu mēs varam eksportēt. 

Un, visbeidzot, tāds aspekts kā apstāklis, ka uz planētas beidzot ir īsta vispasaules ekonomika, nevis atsevišķas izolētas sociālisma, kapitālisma un raibu jaunattīstības valstu “nometnes”. Šodien, ja kādu izolē, tad tie ir izolāciju nopelnījuši simtkārt — kā Krievija, Ziemeļkoreja, Eritreja, Venecuēla. Pat Baltkrievija un Uzbekistāna tomēr paliek integrētas globālajā tirgū. Visos gadījumos, kad valstis mēģinājušas pašizolēties (parasti jau tā paša marksisma dēļ, kā Kambodža “sarkano khmeru” laikā vai Sadāma laiku Irāka), nevēlēšanās pārdot savu virsproduktu citiem un ievest trūkstošo preci noved pie zināmajām sekām — bads un nabadzība, nevis vietējā patēriņa apmierināšana. To mēs redzam jebkurā mērogā: katrā pilsētā, kur kāda sabiedrības daļa “dzīvo savā kopienā” un kārto lietas pārsvarā savā starpā, samazinot ekonomisko interakciju ar pārējo sabiedrību, beigās izveidojas nabagu geto — vai tā būtu mūsu “Maskačka”, Brno čigānu kvartāli vai Hārlema.

Andris Šuvajevs savu rakstu noslēdz ar aicinājumu: “Šis raksts tikai iezīmē diskusijas aprises, tāpēc ceru uz komentāriem un konstruktīvu kritiku, lai saruna par Latvijas izaugsmes stāstu izvērstos plašāk un dziļāk.” To arī darām un uzaicinām iesaistīties citus!

https://pietiek.com/raksti/mes,_progresivie_marksisti,_esam_stingri_parliecinati_atnemsim,_sadalisim,_un_visiem_bus_laime!/

https://neatkariga.nra.lv/intervijas/433524-janis-oslejs-pasa-centra-jabut-jautajumam-ka-ekonomiski-augt-straujak

Novērtē šo rakstu:

57
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Krievijas aktivitātes var uzskatīt par šokējoši efektīvām, un Latvijas „sabiedrisko” mediju mērķtiecīgā kampaņa par krievu valodu šobrīd jāskata šajā kontekstā

FotoDrošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Lasīt visu...

21

Sankciju patiesais labums: Apvienotā saraksta plāns aizvērt ostas varētu arī nebūt nejaušs

FotoDeklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Lasīt visu...

21

Priekšlikums ir tikai par mūsu nodokļu maksātāju segtajām atlīdzībām

FotoAtsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Lasīt visu...

18

Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!

FotoĢirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Lasīt visu...

6

„Re:Baltica” cenšas izdarīt uz spiedienu uz Sabiedrības integrācijas fondu, tam izvērtējot šīs organizācijas rīcību ar nodokļu maksātāju naudu

FotoPubliskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Lasīt visu...

21

Mazie modulārie kodolreaktori (SMR) – sapņi un realitāte

FotoIgaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Lasīt visu...

21

“Iekļaujošas valodas ceļvedis” ir valodas manipulācija, kas deformē valodas struktūras un pasaules uztveri

FotoValsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Lasīt visu...

21

Sāga par nogriezto ausi

FotoDomāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī...

Foto

No strupceļa uz atdzimšanu

Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka...

Foto

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par...

Foto

Mediju diskusija Rīgas pilī atsedz līdz šim slēptās problēmas sabiedriskajos medijos

Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību...

Foto

„Sabiedriskie” mediji uzsāk atklātu konfrontāciju ar Latviju

“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem...

Foto

Sabiedriskais medijs, plurālisms un demokrātija

Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs...

Foto

Atbalstiet mūsu runas brīvību, liedzot to citiem, kuru viedoklis nav ne pareizs, ne svarīgs!

Pēdējo nedēļu laikā Latvijā ir pastiprinājušās jau agrāk novērotas tendences, kas liecina...

Foto

Prezidenta Makrona paziņojumi paver jaunas politikas iespēju

Jāsaka, ka Francijas prezidenta Makrona pēdējo nedēļu paziņojumi attiecībā uz iespējamo spēku izvietošanu Ukrainā, kā arī vārdu apmaiņa ar...

Foto

Labā un ļaunā saknes

Ādolfs Hitlers, atbildot uz žurnālista jautājumu, kāpēc viņu ievēl arvien vairāk un vairāk cilvēku, atbildēja: "Viņi mani izvēlas, jo kaut kur dziļi...

Foto

Krišjāņa Kariņa Briseles scenārija psiholoģiskā kļūda

Tieši pirms Lieldienu brīvdienām Latvijas politisko dzīvi satricināja vietējas nozīmes polittrīce – no amata atkāpās ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Tas...

Foto

Nelāgi sanācis IRšiem...

Pirms kāda laiciņa rakstīju, ka abonējamais reklāmas buklets “IR” sācis interesēties par Ogres novadā nodarbinātajiem maniem domubiedriem. Tagad “sensacionālais” raksts beidzot ir iznācis...

Foto

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze,...

Foto

„Slikto” valodu vaininieki

Krievu valodas noturībā Latvijā vainojami nevis krievi, bet latvieši, un tā ir mūsu, nevis krievu mentalitātes īpašība, kas ar kaimiņu liek runāt viņa...

Foto

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver...

Foto

Nē seksuālai vardarbībai!

Izskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek...