Iesaki rakstu: 
Kopš Saeimas vēlēšanām aktīvi notiek koalīcijas veidošanas sarunas. Runājot Riharda Kola vārdiem, ar leduslāčiem un pingvīniem, protams, domāta ažiotāža par centieniem savest kopā diametrāli pretējus politiskos spēkus – Nacionālo apvienību un „Progresīvos”. Gadu gaitā politikā es neatceros nevienu gadījumu, kad tik ļoti tiktu lobēta viena maza politiskā spēka iekļūšana valdībā, kā tas šobrīd notiek ar „Progresīvajiem”. Kā gan nebūt par progresu? Bet tur jau tā problēma – progresīvs ir tikai pats nosaukums.
Vispirms jau bažas rada partijas nostāja imigrācijas jomā, proti, TV3 debatēs partijas premjera kandidāts Kaspars Briškens izteicās, ka imigrācija ir svarīgāka par nacionālās kultūras saglabāšanu. Šāda multikulturālisma sekas redzamas Zviedrijā. Geto rajoni, eksponenciāls izvarošanas gadījumu skaita pieaugums un nonākšana līdz labējai valdībai, kurai jāglābj sistēma no kraha.
Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos nepieciešama vienprātība drošības jautājumos, bet man gluži vienkārši nav pārliecības, ka šis ir tas spēks, kurš rīkosies valstiski termiņuzturēšanās atļauju ierobežošanā, robežu stiprināšanā ar Baltkrieviju/Krieviju un novērsīs mazkvalificēta darbaspēka ievešanu no trešās pasaules valstīm.
Vislielākās bažas manī rada „Progresīvo” nostāja aizsardzības jautājumos. Partijas vadītāja Antoņina Ņenaševa publiski iebildusi pret valsts aizsardzības mācību skolās, jo aizsardzības un militārās tēmas bērniem neesot aktuālas. Cik raķetēm vēl ir jānokrīt Ukrainā, lai mēs Latvijā saprastu, ka drošība ir svarīga ikvienam? Tāpat, lai arī „Progresīvie” teorētiski atbalsta Valsts aizsardzības dienesta izveidi, ņemot vērā, ka šāda dienesta izveide prasīs būtiski lielākus budžeta līdzekļus atvēlēt aizsardzībai, tad atbalsts vērtējams kā kosmētisks, jo partija iebilst pret aizsardzības budžeta palielināšanu virs 2,5% no IKP.
Šādas koalīcijas nestabilitāti noteiktu arī tas, ka JV, NA un AS ir samērā fiskāli konservatīvas partijas, bet „Progresīvie” kā sociāldemokrātiska partija paredz tādu lēmumu pieņemšanu, kas prasa milzīgu budžeta segumu. Priekšvēlēšanu intervijā pie Dombura Ņenaševa un Briškens nespēja nopietni atbildēt uz jautājumu - kā tad tiks rasts finansējums programmai. Izskanēja viedoklis par nodokļu palielināšanu dīkstāvē esošiem nekustamajiem īpašumiem. Ideja jau nav slikta, bet ar to ir par maz, un partijas līderiem nav ideju, kur rast finansējumu fiskāli ietekmīgiem lēmumiem. Varbūt ar 49% mantojuma nodokli, ko partija virzīja pirms pāris gadiem?
Tāpat mani mulsina tas, ka medijos kompromitējoši fakti par „Progresīvajiem” tiek noklusēti. Piemēram, tas, ka Kaspars Briškens kā „airBaltic” padomes loceklis slavināja Krievijā ražoto „Sukhoi” lidmašīnu iegādi. Savukārt Antoņinai Ņenaševai kā partijas vadītājai ir vesels saraksts ar „sarkanajiem karogiem”. Viņa agrāk vadījusi „Saskaņas” Jaunatnes organizāciju un divus Saeimas sasaukumus bijusi palīdze saskaņietim Aleksejam Holostovam, kurš 2013. gadā attīstīja ekociematu tīklu un nosauca tos par „Putinku” un „Medvedevku”.
Visu šo laiku „Saskaņai” arī bija sadarbības līgums ar Putina partiju „Vienotā krievija” - stažējusies pie Putina draugiem! Kronis tam visam vēl ir fakts, ka pēc ievēlēšanas Rīgas domē 2020. gadā viņa sniedza interviju Kremļa oficiālam medijam, kur teica, ka veidos saziņu ar rīdziniekiem krieviski, un solīja saglabāt okupantu stabu. Bet nav jāskatās pat tik tālu - žurnālam „Ir” šogad septembrī Ņenaševa kopā ar vadošajiem partijas biedriem izteica atbalstu TV kanāla izveidošanai krievu valodā. Vai šo visu var gluži vienkārši paslaucīt zem tepiķa?
Es neticu bijušajiem saskaņiešiem, tāpat kā es neticu bijušajiem čekistiem. Šāds traips ir neizdzēšams. Ja Urbanovičs vai Rosļikovs rīt teiktu, ka ir Latvijas patrioti un ir mainījuši savus uzskatus par 180 grādiem, vai mums būtu jādod viņiem iespēja strādāt koalīcijā? Ar ko atšķiras Ņenaševa?
Jautājumus par mediju atspoguļojumu rada arī tas, kāpēc LTV 1:1 diskusijā tika uzaicināts 6% atbalstu saņēmušais „Progresīvo” premjera kandidāts Kaspars Briškens, nevis Krišjānis Kariņš kā vēlēšanu uzvarētājs un Egila Levita rekomendētais premjera kandidāts.
Šobrīd vadošajos medijos tiek veidots naratīvs par NA/AS sabloķēšanos pret JV, lai veidotu trīs partiju koalīciju, bet nemaz netiek runāts par JV sabloķēšanos ar „Progresīvajiem”, lai spiestu konservatīvās partijas pieņemt nepopulāru lēmumu. Iepriekš minētās pretrunas tiek noklusētas, un NA/AS tiek aicinātas klaji ignorēt savu vēlētāju intereses! Nekas neliedza JV „sabloķēties” ar NA un saglabāt iepriekšējo valdības kodolu, bet tā vietā viņi izvēlējās nobremzēt koalīcijas veidošanas procesu, iesaistot „Progresīvos”.
Pret politiķu un partiju pamatnostādņu maiņām pēc būtības ir jāizturas ļoti kritiski. „Progresīvie” iepriekš ir pauduši daudzas apšaubāmas idejas, tostarp balsstiesības nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Pirmkārt, tās nozīmē to, ka politiskais spēks ir nekonsekvents, un valstiski ar šādiem spēkiem ir grūti rēķināties. Otrkārt, es uzskatu, ka šādi centieni mainīt tēlu ir tikai acu apmāns līdz brīdim, kamēr tas ir izdevīgi. Pēc „Progresīvo” nonākšanas opozīcijā šī pozicionēšanās kā mērenam spēkam pazudīs. Tāpat kažoka apmešana pēc 24. februāra ir par vēlu - to, ko nozīmē Krievija, bija jāsaprot pēc 2008. gada notikumiem Gruzijā.
Pilnīgi noraidāms ir arī uzstādījums, ka NA un „Progresīvo” pretrunas ir tikai ideoloģiskas - tādi jautājumi kā „civilā savienība” u.c. parādās ārkārtīgi reti, un arī tad tā ir pretreakcija kreiso virzītiem likumprojektiem, nevis pašiniciatīva. Es pateikšu noslēpumu - vidējo latvieti gluži vienkārši šādi jautājumi neinteresē, jo ir svarīgākas lietas. Tikmēr dienā, kad Krievija pastrādāja prātam neaptveramus kara noziegumus ar raķešu triecieniem pa civilajiem objektiem, tā vietā, lai „Progresīvie” LTV parādītu sevi kā potenciālu koalīcijas spēku vai runātu par raķešu triecieniem, aktualizēts tika jautājums par bērnu dzimumu maiņu. Valsts aizsardzības mācību bērniem nē, dzimumu maiņu - jā!
Kas attiecas uz NA/„Progresīvo” līdzšinējo sadarbību Rīgas domē, tur primāri tiek risināti saimnieciskie, nevis valstiskie jautājumi, tāpēc arī koalīcija teorētiski ir iespējama. Mans personīgais viedoklis gan ir, ka šāda koalīcija bija kļūda un NA tā būtu jāatstāj. Un pat tur „Progresīvie” nespēj uzturēt kārtībā savu vienīgo trumpi - zaļo dzīvesveidu. Čaka ielas koki stāv nokaltuši. Cik simboliski - cerams, ka partiju gaida tāds pats gals.
Tuvojas grūta ziema, un operatīvi lēmumi nepieciešami kā nekad, jāpieņem valsts budžets. JV un medijiem laiks atmest šo „Progresīvo” lobiju, jāķeras pie valdības deklarācijas izstrādes. Koalīcija jāveido NA, JV un AS. Tas ir vairākums. Necentīsimies mākslīgi salikt kopā pretējas lietas! Leduslāčiem vieta ziemeļpolā, pingvīniem - dienvidpolā!
* Nacionālās apvienības valdes loceklis, jaunatnes organizācijas vadītājs
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
