Iesaki rakstu: 
Kopš Saeimas vēlēšanām aktīvi notiek koalīcijas veidošanas sarunas. Runājot Riharda Kola vārdiem, ar leduslāčiem un pingvīniem, protams, domāta ažiotāža par centieniem savest kopā diametrāli pretējus politiskos spēkus – Nacionālo apvienību un „Progresīvos”. Gadu gaitā politikā es neatceros nevienu gadījumu, kad tik ļoti tiktu lobēta viena maza politiskā spēka iekļūšana valdībā, kā tas šobrīd notiek ar „Progresīvajiem”. Kā gan nebūt par progresu? Bet tur jau tā problēma – progresīvs ir tikai pats nosaukums.
Vispirms jau bažas rada partijas nostāja imigrācijas jomā, proti, TV3 debatēs partijas premjera kandidāts Kaspars Briškens izteicās, ka imigrācija ir svarīgāka par nacionālās kultūras saglabāšanu. Šāda multikulturālisma sekas redzamas Zviedrijā. Geto rajoni, eksponenciāls izvarošanas gadījumu skaita pieaugums un nonākšana līdz labējai valdībai, kurai jāglābj sistēma no kraha.
Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos nepieciešama vienprātība drošības jautājumos, bet man gluži vienkārši nav pārliecības, ka šis ir tas spēks, kurš rīkosies valstiski termiņuzturēšanās atļauju ierobežošanā, robežu stiprināšanā ar Baltkrieviju/Krieviju un novērsīs mazkvalificēta darbaspēka ievešanu no trešās pasaules valstīm.
Vislielākās bažas manī rada „Progresīvo” nostāja aizsardzības jautājumos. Partijas vadītāja Antoņina Ņenaševa publiski iebildusi pret valsts aizsardzības mācību skolās, jo aizsardzības un militārās tēmas bērniem neesot aktuālas. Cik raķetēm vēl ir jānokrīt Ukrainā, lai mēs Latvijā saprastu, ka drošība ir svarīga ikvienam? Tāpat, lai arī „Progresīvie” teorētiski atbalsta Valsts aizsardzības dienesta izveidi, ņemot vērā, ka šāda dienesta izveide prasīs būtiski lielākus budžeta līdzekļus atvēlēt aizsardzībai, tad atbalsts vērtējams kā kosmētisks, jo partija iebilst pret aizsardzības budžeta palielināšanu virs 2,5% no IKP.
Šādas koalīcijas nestabilitāti noteiktu arī tas, ka JV, NA un AS ir samērā fiskāli konservatīvas partijas, bet „Progresīvie” kā sociāldemokrātiska partija paredz tādu lēmumu pieņemšanu, kas prasa milzīgu budžeta segumu. Priekšvēlēšanu intervijā pie Dombura Ņenaševa un Briškens nespēja nopietni atbildēt uz jautājumu - kā tad tiks rasts finansējums programmai. Izskanēja viedoklis par nodokļu palielināšanu dīkstāvē esošiem nekustamajiem īpašumiem. Ideja jau nav slikta, bet ar to ir par maz, un partijas līderiem nav ideju, kur rast finansējumu fiskāli ietekmīgiem lēmumiem. Varbūt ar 49% mantojuma nodokli, ko partija virzīja pirms pāris gadiem?
Tāpat mani mulsina tas, ka medijos kompromitējoši fakti par „Progresīvajiem” tiek noklusēti. Piemēram, tas, ka Kaspars Briškens kā „airBaltic” padomes loceklis slavināja Krievijā ražoto „Sukhoi” lidmašīnu iegādi. Savukārt Antoņinai Ņenaševai kā partijas vadītājai ir vesels saraksts ar „sarkanajiem karogiem”. Viņa agrāk vadījusi „Saskaņas” Jaunatnes organizāciju un divus Saeimas sasaukumus bijusi palīdze saskaņietim Aleksejam Holostovam, kurš 2013. gadā attīstīja ekociematu tīklu un nosauca tos par „Putinku” un „Medvedevku”.
Visu šo laiku „Saskaņai” arī bija sadarbības līgums ar Putina partiju „Vienotā krievija” - stažējusies pie Putina draugiem! Kronis tam visam vēl ir fakts, ka pēc ievēlēšanas Rīgas domē 2020. gadā viņa sniedza interviju Kremļa oficiālam medijam, kur teica, ka veidos saziņu ar rīdziniekiem krieviski, un solīja saglabāt okupantu stabu. Bet nav jāskatās pat tik tālu - žurnālam „Ir” šogad septembrī Ņenaševa kopā ar vadošajiem partijas biedriem izteica atbalstu TV kanāla izveidošanai krievu valodā. Vai šo visu var gluži vienkārši paslaucīt zem tepiķa?
Es neticu bijušajiem saskaņiešiem, tāpat kā es neticu bijušajiem čekistiem. Šāds traips ir neizdzēšams. Ja Urbanovičs vai Rosļikovs rīt teiktu, ka ir Latvijas patrioti un ir mainījuši savus uzskatus par 180 grādiem, vai mums būtu jādod viņiem iespēja strādāt koalīcijā? Ar ko atšķiras Ņenaševa?
Jautājumus par mediju atspoguļojumu rada arī tas, kāpēc LTV 1:1 diskusijā tika uzaicināts 6% atbalstu saņēmušais „Progresīvo” premjera kandidāts Kaspars Briškens, nevis Krišjānis Kariņš kā vēlēšanu uzvarētājs un Egila Levita rekomendētais premjera kandidāts.
Šobrīd vadošajos medijos tiek veidots naratīvs par NA/AS sabloķēšanos pret JV, lai veidotu trīs partiju koalīciju, bet nemaz netiek runāts par JV sabloķēšanos ar „Progresīvajiem”, lai spiestu konservatīvās partijas pieņemt nepopulāru lēmumu. Iepriekš minētās pretrunas tiek noklusētas, un NA/AS tiek aicinātas klaji ignorēt savu vēlētāju intereses! Nekas neliedza JV „sabloķēties” ar NA un saglabāt iepriekšējo valdības kodolu, bet tā vietā viņi izvēlējās nobremzēt koalīcijas veidošanas procesu, iesaistot „Progresīvos”.
Pret politiķu un partiju pamatnostādņu maiņām pēc būtības ir jāizturas ļoti kritiski. „Progresīvie” iepriekš ir pauduši daudzas apšaubāmas idejas, tostarp balsstiesības nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Pirmkārt, tās nozīmē to, ka politiskais spēks ir nekonsekvents, un valstiski ar šādiem spēkiem ir grūti rēķināties. Otrkārt, es uzskatu, ka šādi centieni mainīt tēlu ir tikai acu apmāns līdz brīdim, kamēr tas ir izdevīgi. Pēc „Progresīvo” nonākšanas opozīcijā šī pozicionēšanās kā mērenam spēkam pazudīs. Tāpat kažoka apmešana pēc 24. februāra ir par vēlu - to, ko nozīmē Krievija, bija jāsaprot pēc 2008. gada notikumiem Gruzijā.
Pilnīgi noraidāms ir arī uzstādījums, ka NA un „Progresīvo” pretrunas ir tikai ideoloģiskas - tādi jautājumi kā „civilā savienība” u.c. parādās ārkārtīgi reti, un arī tad tā ir pretreakcija kreiso virzītiem likumprojektiem, nevis pašiniciatīva. Es pateikšu noslēpumu - vidējo latvieti gluži vienkārši šādi jautājumi neinteresē, jo ir svarīgākas lietas. Tikmēr dienā, kad Krievija pastrādāja prātam neaptveramus kara noziegumus ar raķešu triecieniem pa civilajiem objektiem, tā vietā, lai „Progresīvie” LTV parādītu sevi kā potenciālu koalīcijas spēku vai runātu par raķešu triecieniem, aktualizēts tika jautājums par bērnu dzimumu maiņu. Valsts aizsardzības mācību bērniem nē, dzimumu maiņu - jā!
Kas attiecas uz NA/„Progresīvo” līdzšinējo sadarbību Rīgas domē, tur primāri tiek risināti saimnieciskie, nevis valstiskie jautājumi, tāpēc arī koalīcija teorētiski ir iespējama. Mans personīgais viedoklis gan ir, ka šāda koalīcija bija kļūda un NA tā būtu jāatstāj. Un pat tur „Progresīvie” nespēj uzturēt kārtībā savu vienīgo trumpi - zaļo dzīvesveidu. Čaka ielas koki stāv nokaltuši. Cik simboliski - cerams, ka partiju gaida tāds pats gals.
Tuvojas grūta ziema, un operatīvi lēmumi nepieciešami kā nekad, jāpieņem valsts budžets. JV un medijiem laiks atmest šo „Progresīvo” lobiju, jāķeras pie valdības deklarācijas izstrādes. Koalīcija jāveido NA, JV un AS. Tas ir vairākums. Necentīsimies mākslīgi salikt kopā pretējas lietas! Leduslāčiem vieta ziemeļpolā, pingvīniem - dienvidpolā!
* Nacionālās apvienības valdes loceklis, jaunatnes organizācijas vadītājs
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
