Iesaki rakstu: 
Joprojām nav norimusi ažiotāža ap Stambulas konvenciju. Sākotnēji tās aizstāvji uzsvēra, ka tā ir nepieciešama, lai apturētu vardarbību pret sievietēm. Protams, ka nekādas konvencijas tam nav nepieciešamas un vienīgo rezultātu dos institūciju stiprināšana, nevis konvencija.
Tad “eksperti” atkal un atkal atkārtoja, ka Stambulas konvencijai nav nekāda sakara ar dzimtes ideoloģiju un dzimumu maiņu. Tie ir klaji, bezkaunīgi meli. Gan es, gan arī daudzi citi, piemēram, Saeimas deputāte Linda Liepiņa, ir ļoti lakoniskā un saprotamā veidā skaidrojuši, ka konvencijas tekstā ir vairākas “sāpīgās” vietas.
Ir skaidrs, ka sabiedrības un konvencijas autoru uzskats par to, kas ir sieviete, būtiski atšķiras. Konvencijā nav definēts, kas ir “sieviete”, un tas ir ļoti būtiski, jo konvencijā ir izšķirts, ka sieviete ir gan bioloģisks dzimums, gan sociāla dzimte. Tas nozīmē, ka arī bārdains vīrietis ar lūpu krāsu, neīstām krūtīm un parūku teorētiski var būt sieviete – jo “sieviete” var būt jebkurš, kurš par tādu pasludina savu sociālo dzimti.
Iepriekš esmu minējis konvencijas strīdīgos pantus, kur pats būtiskākais ir 4. panta 3. punkts, kas paredz, ka valstīs, kuras ratificējušas konvenciju, nenotiek nekāda diskriminācija, kuras pamatā ir dzimtes identitāte.*
Ja vīrietis gribēs apmeklēt sieviešu tualetes, apmeklēt sieviešu cietumu, sacensties ar sievietēm sportā vai vēlēsies, lai viņu uzrunā ar “viņa”, mums tam būtu jāpakļaujas, jo citādi tā būtu dzimtes identitātes diskriminēšana.
Vēl “sāpīgs” ir konvencijas 14. pants, kurš paredz, ka visos izglītības līmeņos tiktu iekļauta mācību viela par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība un tādām dzimumu sociālajām lomām, kas nav padarītas par stereotipiem.** Pirmkārt, tā kā nav definēts, kas ir sieviete, tad šis pants var nozīmēt trans-sievietes (bioloģiska vīrieša) pielīdzināšanu sievietei. Otrkārt, kādas ir sieviešu un vīriešu līdztiesības robežas? Vai gluži kā Zviedrijas bērnudārzos, kur zēniem tiks likts čurāt sēdus, lai neizceltos uz meiteņu fona?
Visbeidzot, nonākam pie jaunākā etapa Stambulas konvencijas aizstāvēšanā. Nu viedokļu līderi ir izlēmuši saukt Stambulas konvencijas kritiķus par Kremļa propagandas upuriem. Konvencijas denonsēšana būšot uzvara Krievijai. Ir sasniegta patiešām jauna demagoģijas virsotne.
Uzreiz jāmin Vaira Vīķe-Freiberga, kura 28. oktobrī paziņoja: “Manās acīs jebkurš Saeimas deputāts, kurš balsos par Stambulas konvencijas denonsēšanu, līdz ar to būs sevi pierādījis kā Putina propagandas iespaidotu. Te absolūti sen vairs nav runa par šīs konvencijas saturisko būtību. Nedrīkstam krist laukā no Eiropas vērtību kodola!”[1.]
Tātad vairs pat nav nozīmes konvencijas saturiskajai būtībai, nu stāsts ir tikai par vērtībām! Mums ir jāpaliek Stambulas konvencijā, jo tās ir “Eiropas vērtības”. Bet vai tas nešķiet dīvaini? Tas ir pilnīgā pretrunā ar to, ko Stambulas konvencijas aizstāvji teica iepriekš. Visu šo laiku būtiskākais bija konvencijas dievišķais devums vardarbības apkarošanai, bet uz vērtībām (dzimtes ideoloģiju) bija jāpiever acis. Tagad ir pretēji – vienalga, ko tā konvencija saka par vardarbību, mums tajā ir jāpaliek, lai nesūtītu sliktu signālu Briselei!
Šādam viedoklim piespēlē mūsu satiksmes ministrs Atis Švinka, kurš platformā “X” paziņoja: “Esot vieniem savās lokālajās interpretācijās, mēs kļūstam par vieglu mērķi imperiālismam, agresorvalstīm un lielvaru cīņām. Latvijai eksistenciāli un drošības ziņā ir svarīgi būt daļai no starptautiskajām organizācijām, tiesību telpas, sadarbībām un konvencijām. Nedrīkst pieļaut starptautisko tiesību un konvenciju demontāžu. Stambulas konvencijas denonsēšana ir solis ceļā uz Putina un Orbāna pasauli.” [2.]
Fantastiski teikts, Švinkas kungs! Kā gan Latvija pati lemtu savu likteni un noteiktu, kurām konvencijām pievienoties? Kā Brisele teiks, tā būs!
Šis ir patiešām ironiski, jo gadiem Kremļa propagandisti ir izteikušies, ka Latvija ir Eiropas Savienības pakalpiņš, kolonija. Tieši Kremļa zombijiem vajadzētu atbalstīt Latvijas palikšanu Stambulas konvencijā, jo tas parādītu, ka Latvija pati nelemj savu likteni, mēs tikai darām kā mums liek.
Izstājoties no Stambulas konvencijas, Latvija parāda, ka ir suverēna, demokrātiska valsts ar pašnoteikšanos. Mēs paši nosakām savus spēles nosaukumus, un mums ir vienalga, ko par to domā Urzula fon der Leiena vai Roberta Metsola Briselē.
Un Stambulas konvencijas denonsēšana neiedragās mūsu starptautisko tēlu. Kuram interesē, ko domā progresīvie Vācijā, Lielbritānijā, Nīderlandē vai Beļģijā – valstīs, kuras ir kolektīvi nolēmušas nomainīt savus pamatiedzīvotājus ar trešo pasaules valstu imigrantiem? Kā ar to, ka Latviju pozitīvi lūkos Polija, Ungārija, Turcija, ASV un, jā, pat Krievija – kurai mēs parādīsim, ka neesam Briseles vergi.
Ata Švinkas un co izpratnē šķiet, ka “demokrātija” ir beznosacījumu pakļaušanās citiem. Kā gan mēs izstāsimies no Stambulas konvencijas?! Brisele būs dusmīga! Ja Zviedrijā līdz 2050. gadam katrs trešais iedzīvotājs būs musulmanis, tad arī Latvijā tā jābūt! Jo mēs esam demokrātiski!
Precīzs ir Agneses Krastas (JV) Pietiek.com publicētā raksta virsraksts: “Mūsu silei Stambulas konvencija ir nepieciešama un izdevīga!” To apliecina tas, ka opozīcijas partijas NA un AS, kā arī savu vēlētāju nodevēji, kuri paši ratificēja konvenciju – ZZS, ir sagatavojušas deklarāciju, kura ir alternatīva Stambulas konvencijai. Šīs partijas skaidri parāda, ka ir pret vardarbību pret sievietēm un ir gatavas meklēt alternatīvas. Bet JV un “Progresīvos” tas neinteresē, viņiem vajag “vērtības” (dzimtes ideoloģiju) un simbolisku piesliešanos Briselei. Tas parāda, ka koalīcijas dinamiskajam duo neinteresē vardarbības mazināšana kā vien vērtību signalizēšana.
Konvenciju popularitātes gūšanai izmanto gan populisti Šlesera izskatā, gan paši progresīvie, kuriem nerūp pati vardarbības apkarošana, jo Stambulas konvencijas ratificēšana ir pirmām kārtām viņu priekšvēlēšanu solījums. Mūsu stratēģisko partneru (īpaši ASV) acīs prestižs nekritīsies. Pie varas esošo JV un “Progresīvo” prestižs gan kritīs viņu idejisko rietumu saimnieku acīs, jo viņi nespēja izskalot smadzenes sabiedrības vairākumam.
Stambulas konvencija ir trešās šķiras problēma. Tā nobāl uz demogrāfijas problēmu fona. 2015. gadā Latvijā piedzima pavisam teju 22 tūkstoši bērnu, bet drīz mēs nespēsim sasniegt pat desmit tūkstošus gadā.[4.] Gluži kā ar krievisko ielu nosaukumu nomaiņu, tā ir ātri jādonensē un jāaizmirst, lai var pievērsties īstajām problēmām. Vienīgā praktiskā ietekme uz vardarbības apkarošanu būs vietējo policijas spēku un institūciju stiprināšanai. Tieši tā kā tas ir noticis ar varmāku elektroniskās uzraudzības ieviešanu, kurai nav nekāda sakara ar konvencijām.
Nobeigumā vēl deva ironijas: ja ar konvenciju var glābt sievietes no vardarbības, tad pieņemiet konvenciju par plaukstošu tautsaimniecību, veselīgu tautu un jebkādas noziedzības izskaušanu.
*Pilns SK 3. panta 4. punkta teksts: “Dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss.
**Pilns SK 14. panta teksts: “14. pants. Izglītība
1. Dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.
2. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai 1. daļā minēto principu ieviešanu veicinātu ikdienējās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras un atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos.”
Avoti:
[1.] https://www.delfi.lv/193/politics/120092999/vike-freiberga-atbalsts-stambulas-konvencijas-denonsesanai-putina-propagandas-iespaida
[2.] https://x.com/atis_svinka/status/1983133358604386766
[3.] https://www.delfi.lv/193/politics/120092665/nemsanas-ap-stambulas-konvenciju-ir-ievads-nakamo-saeimas-velesanu-kampanai-uzskata-kalniete
[4.] https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/238-dzimuso-skaits-un-dzimstibas-koeficienti
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
