“Progresīvie” un viņu trīs aploksnes

Ir plaši pazīstams politiskais princips, kuru Latvijā kā pirmais, šķiet, savulaik popularizējis Jānis Urbanovičs un kas noformulēts anekdotes veidā: mainoties ministriem, aizejošais ministrs atstāj seifā jaunajam trīs aploksnes, piekodinot: “Atver tās pareizajā secībā katru reizi, kad pēc kāda gada sastapsies ar nepārvaramu krīzi!” Jaunais ministrs pasmīn un nogroza galvu, taču pēc gada nostrādāšanas tiešām sastopas ar pieaugošu neapmierinātību vēlētāju vidū.

Viņš atceras par trim aploksnēm, atver pirmo un izlasa bijušā ministra padomu: “Gāz visu uz mani!” Jaunais ministrs tā arī dara un vaino iepriekšējo pie visām nelaimēm — un tiešām, padoms nostrādā. Vēl pēc gada tautā atkal pieaug neapmierinātība, un ministrs atver otru aploksni: “Maini komandu!” Kad nu klāt vēlēšanas un reitings pavisam lejā, ministrs jau ir pārliecinājies par sava priekšteča padomu pareizību un ar pārliecību atver pēdējo aploksni, lai tagad izlasītu: “Raksti trīs aploksnes!”

Patlaban “Progresīvajiem” tā sakrituši darbi (vai, pareizāk sakot, viņu gadījumā — taustāmu rezultātu trūkums), ka iestājušās pirmās divas aploksnes reizē. “Progresīvie” šobrīd mēģina strupceļu ar “Rail Baltica” padarīt par Tāļa Linkaita atbildību — gan jau vēl atradīs kādas iepriekšējo gadu amatpersonas, no kurām pieprasīt vismaz simbolisku atbildību. Tikmēr padoms no nākamās aploksnes izpaužas kā kultūras ministres Agneses Loginas nomaiņa ar parlamentāro sekretāri Agnesi Lāci, kura nav bijusi publiskās politikas priekšplānā, taču tālu no tās arī nekur nav atradusies.

Diemžēl te sākas problēma, jo kultūras nozares profesionālās organizācijas negatīvi novērtējušas to, ka šodien amatā apstiprinātā ministre bijusi tuvu politiskajiem, bet ne kultūras procesiem. Ja aizejošajai A. Loginai, kas savulaik bijusi Kinomuzeja vadītāja, strādājusi Rīgas domē kultūras lauciņā un tomēr tika uzskatīta par sfērai pietiekami tuvu, lai viņas vadītā nozare kopumā novērtētu ministres darbību ar “stabilu septītnieku”, tad ar A. Lāces vērtējumu ir citādi.

Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis atzīmējis, ka neesot redzējis kandidāti piedalāmies kultūras darbā un “Lāci vienu reizi redzējis kādā televīzijas raidījumā, izlasījis internetā pieejamo informāciju par kandidātes izglītību”, taču nekur nav norādīts Lāces padarītais kultūras un integrācijas jomā.

“Par partiju izvirzītajiem kultūras ministriem vairs komentēt negribu, jo nevienai partijai neinteresē kopējā nozares attīstība un stratēģija. Partijām interesē tikai savu kandidātu izbīdīšana un izvirzīšana. Tas notiek jau ļoti ilgu laiku. Partijām neinteresē nozares viedoklis, tās attīstība,” LETAi teicis O. Rubenis. “Tas, ka partija izvirza cilvēku, kurš vadīs kultūras nozari, vienas nakts vai divu stundu laikā, ir pilnīgi nedemokrātiski. Tā ir valsts kopējās politikas degradēšana. (..). Tas ir arī apkaunojoši attiecībā pret nozari. Ko tur var ietekmēt kultūras cilvēki?! Pilnīgi neko,” tā O. Rubenis.

Viņam piekrīt Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs Igors Dobičins, kuram sākumā pat nebija ko teikt par šo “bezjēdzīgo rīcību”. Viņš atzīmējis: “Ministrs, stājoties amatā, neiepazīstina ar savu programmu. Tas notiek kaut kur partiju kuluāros, aiz slēgtām durvīm. (..) Ar programmu iepriekš neiepazīstināja ne no amata atkāpusies A. Logina, nedz arī citi ministri iepriekš.”

Kopumā redzams, ka “Progresīvo” spējas aizsniegt auditoriju un piesaistīt sev vēlētājus varētu būt sasniegušas savus “stikla griestus”. Aizvadītajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās saņemti 38,7 tūkstoši balsu, kas deva 7,45% iznākumu un vienu garantētu vietu, taču nepietiekoši, lai iesaistītos spēlē par otrā mandāta izcīnīšanu: ja “Latvija pirmajā vietā” nebūtu pārvarējusi 5% barjeru, tad pie diviem mandātiem tiktu “Latvijas Attīstībai”, kas palika trešā ar 9,3%.

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās “Progresīvie” palika septītajā vietā un kā pēdējie pārvarēja 5% barjeru, saņemot 6,2% balsu. Savukārt 2021. gada pašvaldību vēlēšanās (neieskaitot Rīgu, kurā ārkārtas vēlēšanas bija notikušas jau gadu pirms tam) “Progresīvie” spēja izcīnīt tikai divus mandātus Vidzemē, vienu — Rēzeknē un vēl divus kopējos sarakstos ar “Kustību PAR”. Savukārt panākumi Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās 2020. gadā, kā praksē izrādījās, bija iegūti tāpēc, ka “Progresīvie” tika uzaicināti “Attīstībai/PAR” izveidotajā sarakstā, kur varēja paļauties uz pieredzējušāko partneru kampaņošanas prasmi — toties, tiekot pie varas un sākot dalīt ietekmi (tas izpaudās vispirms kā “Latvijas Attīstībai” deputātu izmešana no kopējās frakcijas, tad “Kustības PAR” izolēšana un visbeidzot uzticamāko partneru slēgšana ārā no koalīcijas), šīs politiskās darbības rezultējās ar to, ka tie bija paši “Progresīvie”, kas izkrita no koalīcijas pēc tam, kad viņu mērs pats atkāpās no amata, dodot iespēju Vilnim Ķirsim pārveidot koalīciju un padarīt to stiprāku.

Vakar Saeimas deputāts, bijušais Talsu mērs Edgars Zelderis pametis “Progresīvo” Saeimas frakciju. Viņš jau pirms mēneša izteicās, ka parlamentā pārstāv reģionus, bet “Progresīvie" neesot ieinteresēti problēmās ārpus Rīgas. Sadarbība faktiski esot izbeigusies jau senāk, tikai tas neesot ticis paziņots publiski.

Būtu interesanti izlasīt dziļāku analīzi par to, kāpēc no sabiedrības dzīlēm izcēlies (nevis kā mākslīgs politprojekts apzināti izkalkulēts) politiskais spēks šobrīd savā izaugsmē stagnē. Šādas sabiedriskās kustības, kas pārvēršas ilgtspējīgās partijās, rodas varbūt reizi desmitgadē — pirms “Progresīvajiem” tādā veidā radās “Visu Latvijai!”, turklāt interesanti, ka 10 gadu laikā jauniešu ideoloģijas nomainījušās uz pavisam citu pusi. Tomēr sabiedrības vairākumam, kā rāda vēlēšanu rezultāti, “Progresīvo” uzstādījumu pamati šķiet mazāk pārliecinoši. Te nepieciešami spējīgāku apskatnieku slēdzieni par to, kas tieši šķiet atbaidošs vēlētājiem — vai tas būtu rezultātu iztrūkums reālajos darbos? Intereses trūkums par lietām, kas notiek ārpus Rīgas, kā to formulē agrākais Talsu mērs? Neomarksisma smārds, uz kuru mūsu valsts skumjā vēsture īpaši uztrenējusi vidusmēra latviešu vēlētāja degunu?

Līdzšinējie vēlēšanu rezultāti demonstrē: startējot vieni paši, “Progresīvie” vai nu nepārvar 5% barjeru, vai arī tiek tai pāri ar viencipara rezultātu. Tātad partija ir sasniegusi to maksimālo vēlētāju bāzi, kuru tā var uzrunāt saviem spēkiem. Šobrīd, paliekot Ministru kabinetā, “Progresīvie” varēs izbaudīt, kā vēlētāji viņus vaino par visiem nepareizajiem lēmumiem un bezdarbību reizē (jā, vēlētājs ir tāds organisms, kas spēj vienlaikus intensīvi vainot savu priekšstāvi Saeimā un valdībā gan par nepareizu lietu izdarīšanu, gan par nekā nedarīšanu).

Jebkurā gadījumā politiskā loģika rāda, ka tāda jauna partija, kuru par ievēlēšanas vērtu Saeimā ir atzinis “kolektīvais latvietis”, sākumā parasti pavada kādu laiciņu opozīcijā. Tā notika gan ar “Visu Latvijai!”, gan Latvijas Reģionu Apvienību un “No Sirds Latvijai”. Ne visas iztur pirmo Saeimas sasaukumu, strādājot opozīcijā, lai pēc tam iekļūtu valdībā: spēja izturēt savu laiku parlamentārajā opozīcijā un netikt pie izpildvaras ir tikai pirmais pakāpiens — daudz lielāks pārbaudījums ir šo pirmo pakāpi izturēt un kļūt par valdošās koalīcijas partiju (ne visas partijas līdz tam nobriest), bet tas savukārt jau ir pārbaudījums, kas ir vēl nopietnāks, jo tad partija tiek mērīta ar trim aploksnēm.

“Progresīvie” pirmās divas no tām jau ir sākuši aktīvi izmantot.

Novērtē šo rakstu: