„Progresīvo” ideoloģija atbilst Kremļa interesēm Latvijas Aizsardzības ministrijā

Partija “Progresīvie” un tās šobrīd redzamākā seja Andris Sprūds ir kļuvuši par spilgtu simbolu tam, kā ideoloģija var aizēnot praktisko rīcību un kā skaļi solījumi var maskēt tukšumu, kas robežojas ar apzināti radītu haosa. Lasītājam, kurš seko līdzi politiskajām peripetijām, jau sen ir skaidrs, ka “Progresīvo” pasaules uzskats, lai arī ietērpts sociālā taisnīguma un ilgtspējības rozā lozungos, bieži vien kalpo kā plīvurs, kas slēpj nekompetenci un apjukumu.

Piemēram, manis mūžam kritizētais Sprūds tieši šodien, kad Putina krievu pasaule, kaut arī nespēdama aprīt Ukrainu, jau siekalodamies lūr mūsu virzienā, būdams Aizsardzības ministrijas vadītājs, iemieso iepriekšminētās “Progresīvo” pretrunas. Sprūdam piemīt akadēmisks prāts, viņa runas par drošības stiprināšanu un modernu armiju jau skan kā mantra, varbūt pat kā himna, bet aiz tām slēpjas gandrīz apzināta sistēmas graušana, kas gluži vai notiek saskaņā ar senām čekistu radītām sabotāžas veikšanas  instrukcijām.

Ir instrukcijas, kas māca, kā ar vienkāršiem paņēmieniem — nevis atklātiem uzbrukumiem, bet ar liekām darbībām, bezjēdzīgām sapulcēm, papīru darbu kalniem un morāles graušanu kolektīvā — var paralizēt jebkuru sistēmu no iekšpuses.  No malas vērojot “Progresīvo” un it sevišķi Sprūda darbības Latvijas varas institūcijās, šķiet, ka šie bezmaz vai darbojas pēc vienām un tā pašām instrukcijām, radot ilūziju par darbību, kamēr, piemēram, aizsardzības nozare grimst birokrātiskā purvā, kur kļūdas kļūst par normu un progress paliek nesasniedzams.

Aizsardzības ministrijā, kur katrs lēmums ir kritisks un katrs resurss svarīgs, Sprūds un “Progresīvie”, šķiet, apguvuši īpašu mākslu radīt iespaidu, ka notiek aktīva darbība un tiek pieņemti pareizi lēmumi, kaut patiesībā, nekas īpašs netiek pieņemts. Turklāt lēmumi tiek apspriesti bezgalīgās sanāksmēs, kur runas plūst kā upe, bet rezultāti izplēn kā migla. Dokumenti krājas, plāni tiek rakstīti un pārrakstīti, bet to mērķis ir nevis risinājums, bet gan process pats par sevi — mākslīga birokrātija, kas rada darbības ilūziju, kamēr patiesais darbs stāv uz vietas. Te būtu darbs Valsts kontrolei, bet ja nu gadījumā tā arī darbojas pēc tās pašas “maigās sabotāžas” instrukcijas?

Līdz ar to aizsardzības budžets, kas uz papīra izskatās kā drošības garants, izkūp kā putekļi rudenīgajā vējā, tas joprojām tiek izšķērdēts pa neskaidriem mērķiem, kas nepadara robežas drošākas vai karavīrus labāk sagatavotus. Tā vietā, lai stiprinātu aizsardzību, nauda plūst pa labi un kreisi, it kā mērķis būtu iztērēt, nevis sasniegt. Tieši tā, iztērēt, tas ir Sprūda moto! Šāda pieeja skaidri parāda to, kā var apzināti palēnināt sistēmas darbību un efektivitāti, padarot katru soli smagnēju un katru lēmumu apgrūtinošu, līdz kļūdas kļūst par ikdienu.

Ja mēs runājam par kolektīva kaujas spara celšanu, nav divu domu, ka “Progresīvie” un Sprūds ir augsta līmeņa speciālisti darbinieku prātu čakarēšanā, - var jau būt, ka tas tiek darīts neapzināti, bet ar apbrīnojamu precizitāti ik dienu tiek grauta Latvijas armijas morāle, un tas saindē ticību sistēmai. Viņu optimistiskās runas par droniem, koalīcijām un nākotnes armiju kontrastē ar realitāti, kur apmācībām trūkst munīcijas un plāni labākajā gadījumā paliek tikai uz papīra. Šāda pretruna rada šaubas un neuzticēšanos, it kā mērķis būtu nevis iedvesmot, bet gan sēt apjukumu un nogurdināt tos, kas gaida rezultātus. Katrs solījums, kas netiek izpildīts, katra sapulce, kas beidzas bez lēmuma, un katrs papīra darbs, kas aizkavē rīcību, ir kā mazs akmens, kas grauj morāli un ticību.

“Progresīvie” rada sajūtu, ka viss ir kārtībā, kamēr sistēma lēnām grimst haosā, kur kļūdas nav izņēmums, bet norma. Kad pēdējo reizi kāds no politiķiem Latvijā ir uzņēmies atbildību... varbūt par dronu ar labiem nodomiem, pieminekli Ādažos, žoga izbūvi uz robežas, 220 miljoniem u.c.?

Viņi turpina runāt par drošību, kuru nespēj ne nodrošināt, kur nu vēl garantēt, - še jums buklets un rokasgrāmata par 72h, un  viss būs kārtībā, tiek izteikti tukši vārdi, kas izklausās pareizi, bet neved uz mērķi.

Šis haoss un apjukums nav nejaušs — tas ir mākslīgi radīts, it kā kāds to darītu saskaņā ar kādu instrukciju, kurā seniem burtiem rakstīts, kā ar vienkāršiem līdzekļiem — liekiem mākslīgi radītiem padomnieku amatiem, bezjēdzīgām runām, papīru darbu plūdiem un kolektīvu morāles graušanu — var sagraut visu no iekšpuses.

“Progresīvie” ir kā ansamblis, kas skaļi dzied par nākotni, bet aizmirst par melodiju, kas iedvesmotu reālu progresu. Sabiedrība, vērojot šos centienus, saskata nevis drošības stiprināšanu, bet solījumu kaudzi, kas balstās uz mākslīgi radītas birokrātijas pamata.

Kaut kas Latvijā nav kārtībā — un tas nav tikai ar Sprūdu vai “Progresīvajiem”, runa ir par mūsu politiķu pieeju, kas patiesībā rada apzinātu haosu mūsu valstī. Jums tas neatgādina apzinātu pastāvīgu sabotēšanu ar mērķi tik tiešām padarīt Latviju par neizdevušos valsti. Padomājiem, kam tas ir izdevīgi?

Cik ilgi mēs vēl klausīsimies tukšos solījumos, kas kā vējš aizpūš mūsu cerības uz drošu un stipru Latviju? “Progresīvie” un Sprūds, ietērpti cēlu ideālu apvalkā, ved mūs pa birokrātijas un haosa taku, kur katrs solis ir kā deja uz naža asmens. Kamēr nauda izkūp un morāle brūk, Kremlis stāv maliņā un smaida, redzot, kā mūsu pašu rokām valsts tiek grauta no iekšpuses. Vai tiešām mēs esam tik akli, lai neredzētu, ka šī sabotāža, apzināta vai ne, ved mūs pretī vājumam, nevis spēkam? Ir pienācis laiks atmosties, izrauties no tukšo vārdu valgiem un pieprasīt reālu rīcību, kas stiprina, nevis iznīcina. Latvija pelnījusi vairāk nekā solījumu kaudzi un birokrātisku purvu — tā pelnījusi nākotni, kurā drošība nav tikai 72 stundu buklets, bet realitāte.

Novērtē šo rakstu: