“Progresīvo” īstā seja: kur ir valstiska nozīme, tur viss tiek bīdīts uz iznīcības pusi
Pietiek lasītājs15.10.2025.
Komentāri (16)
Iesaki rakstu: 
Esam jau pieraduši: kur „Progresīvie’, tur skandāli, nolaidība un “jaunās vēsmas”, kas parasti beidzas ar valsts intereses graušanu. Aizsardzības ministrijā – zobenu iepirkumi, dronu koalīcijas un bruņumašīnas par zeltu. Satiksmes ministrijā – Rail Baltica, AirBaltic un eCMR, kas nav nekur redzams, lai gan hibrīdkara apstākļos tas būtu kritiski. Kaitniecība vai nejauša nekompetence? Katrs lai pats izlemj.
Uz šī fona kultūras ministre Agnese Lāce šķiet teju kā “nevainīgā kaitniece” – nevis tautas ienaidnieks, bet vien tāda kā pieklusināta partijas kolēģu ēna. Taču – nesteidzieties atviegloti nopūsties. Arī viņa progresē.
Valsts kontrole nesen publiskoja ziņojumu: Kultūras ministrija nespēj (vai nevēlas) norēķināties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku par valsts nozīmes datu centra pakalpojumiem. Jā, to pašu datu centru, kas uztur kritiskus valsts resursus. Tā vietā KM uzskata, ka LNB tas jāsedz no sava budžeta – no tā paša, kas paredzēts bibliotēkas pamatfunkcijām un kultūras vērtību saglabāšanai.
Bet šī nav kāda mazsvarīga grāmatvedības kļūda. Valsts IKT nozares centralizācija tika veikta tieši tāpēc, lai katra ministrija neveidotu savus “mazos datu kambarīšus” ar diviem serveriem un nenodarbinātu savu IT “virtuvi”. Latvijā ir četri valsts nozīmes datu centri – LVRTC, LNB, ZM un IeM IC –, un to uzdevums ir nodrošināt drošību, efektivitāti un stratēģisku valsts datu aizsardzību. Šādai valsts politikai, it īpaši šobrīd, hibrīdkara apstākļos, ir stratēģiska nozīme arī no valsts drošības viedokļa un datu centru drosības risinājumu viedokļa.
Šie centri saskaņā ar VESPC noteikumiem nestrādā ar peļņu, to cenas sedz tikai izmaksas. Tā ir papild funkcija par papildu samaksu, ko ir uzņēmušās šis iestādes. Tas nevis tiek finansēts no pašas iestādes pamatbudžeta, bet gan katra ministrija vai tās padotības iestādes, kas izvieto savus resursus kādā no šiem datu centriem, par to maksā no sava IKT budžeta par saņemto pakalpojumu.
Tagad iznāk tā: LNB no sava budžeta – tātad no kultūras vērtību uzturēšanas rēķina – finansē Kultūras ministrijas un tās iestāžu IT pakalpojumus. KM par pakalpojumu nemaksā, bet no pakalpojumiem neatsakās un nesamazina.
Ministre Lāce ar šo “progresīvo” gājienu vienlaikus nogalina divus zaķus: iznīcina kultūras finansējumu un apdraud datu centra drošību.
Ja datu centrs nesaņem samaksu, tam nav līdzekļu drošības risinājumiem, jaunu resursu iegādei, un tas rada risku visiem – arī citām ministrijām, kas tur izvietojušas savus datus. Tas vairs nav tikai LNB jautājums, tas ir valsts drošības jautājums.
Un te atklājas “Progresīvo” īstā seja – tur, kur ir valstiska nozīme, viņi uzreiz pieliek savu roku. Kultūra, aizsardzība, valsts dati – viss tiek bīdīts uz iznīcības pusi. Cik ilgi to pieļausim? Vai mēs tiešām sēdēsim un vērosim, kā jaunās “vēsmas” izpūš pēdējo, kas valstī vēl palicis?
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
