Progresīvo nodokļu „plāns”: vispirms jāizpļekarē, un tad jāsola kaut kas no neeksistējošas naudas
Guntars Vītols13.05.2024.
Komentāri (14)
Iesaki rakstu: 
Ko nodokļu jomā piedāvā Progresīvie un konkrēti Andris Šuvajevs? Pirmā lieta ir vispārzināma un pareiza - jāizlīdzina neapliekamais minimums. Tagad tas attiecas faktiski tikai uz mazo algu saņēmējiem. Lai to realizētu, vajag pārsimt miljonus eiro gadā.
Es savulaik (pirms šīgada budžeta pieņemšanas) teicu, ka to varēja izdarīt jau, sākot ar šogadu. Kā? Izmantojot no gaisa nokritušos plus 500 miljonus (negaidīti lielās inflācijas sekas).
Progresīvie bija pret. Piekrita naudu izpļekarēt, kas pareizi, - vispirms jāizpļekarē un tad jāsola kaut kas no neeksistējošas naudas (kā var nesolīt)? Kur ņemšot naudu tagad? To viņi nespēj pateikt.
Plāns ir ieviest „dividenžu nodokli”, bet tas ienesīs tikai 50 miljonus. Tā kā neviens tāpat nesaprot atšķirību starp 50 un pārsimts miljoniem, progresam tāds arguments laikam darbojas.
Un kas tas tāds par dividenžu nodokli? Šobrīd tāds jau ir, bet viņi to nezina. Savulaik Latvija salika kopā peļņas nodokli 15% un dividenžu nodokli 10%. Kopā tas tagad saucas UIN (peļņas nodoklis), bet faktiski tas ir divi vienā.
Tagad viņi izdomājuši, ka dividenžu nodokļa komponente ir jādubulto. Tas automātiski mazinās nodokļu sistēmas konkurētspēju (un nekompensēs izlīdzinātā neapliekamā radīto caurumu budžetā).
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
