Iesaki rakstu: 
Lai Latvijas valsts izkultos no “nāves spirāles" (demogrāfiskā katastrofa plus ekonomiskā mazspēja), ir acīmredzami, ka mūs var glābt tikai drosmīgs un radikāls projekts, kas sāktu pelnīt naudu no ārpuses un nodrošinātu darbu savējiem.
Partija “Mēs mainām noteikumus" (kuras galvenais uzdevums nemainīgs - mainīt vēlēšanu kārtību) piedāvā šādu projektu. To var īstenot, izmantojot tikai un vienīgi vietējos resursus – dabu, klimatiskos apstākļus, kokmateriālus, cilvēkresursus, medicīnu, kultūru un visu pārējo, kas mums jau ir. Nekādi ārzemju investori nav vajadzīgi.
Šī projekta būtība ir izveidot Latvijas teritorijā ļoti daudzus speciāli ierīkotus ciematiņus, kuros varētu izmitināt cilvēkus no Rietumeiropas, kas beiguši aktīvās darba gaitas. Kopējais skaits - vismaz 1 miljons cilvēku. Precedents un daļēja līdzība ir ar Floridas piemēru, kur izveidotas kompaktas apdzīvotas vietas, kurās turīgi pensionāri no visas ASV pavada aktīvas vecumdienas. Šeit svarīgs akcents, ka runa ir nevis par veco ļaužu pansionātiem, bet možiem un aktīviem 65plus vecuma cilvēkiem.
Maz ticams, ka Latvijas nākotne būs "Ziemeļu Dubaja" vai MI paradīze. Tādas pasakas jums visādi eksperti var turpināt stāstīt, bet uz to iesaku pārāk nesacerēties. Arī perspektīva par Latviju kā industriālu fermu jeb caurstaigājamo pagalmu, kur bez imigrantu pūļiem neiztikt, man neliekas vilinoša. Mēs piedāvājam saglabāt Latviju kā sava veida ekoloģisku zonu gan mentālā gan burtiskā nozīmē, kur dzīvi cilvēki dzīvo dzīvu dzīvi. Nevis virtuālo un sačipoto, kur cilvēku pūļi pielūdz materiālo vērtību un patēriņa sabiedrības reliģijas dievus, bet piedāvājam maksimāli ilgi saglabāt Latviju kā teritoriju, kur tiek uzturēta cilvēku esības dabiskā kārtība. Imanta Ziedoņa izpratnē.
Rietumeiropā problēmas ar to jau ir sākušās. Tam klāt arī klimatiskie apstākļi, jo daudz kur Eiropā vasaras karstuma temperatūras vairs nav savienojamas ar cilvēka veselību. Visbeidzot - pilsoņu kara tuvošanās, kas imigrantu krīzes dēļ tagad ir tikai laika jautājums daudzās musulmaņu Eiropas valstīs. Visi šie iemesli būtu pietiekams iegansts, lai Rietumeiropas cilvēki pēc aiziešanas pensijā apsvērtu ideju pārcelties uz kādu mierīgāku un dzīvei piemērotāku vietu.
Projektu var realizēt tikai ar vietējiem resursiem. Tas svarīgi. Latviešu arhitekti izplānos ciematus - pāris simtu mini izmēra privātmājas (1-2 cilvēkiem, jo bērni vairs nav aktuāli) - ar 1 guļamistabu, viesistabu, vannas istabu, saunu. Latviešu būvnieki no vietējiem kokmateriāliem to realizēs. Katra ciemata centrā - pāris restorānu, veikals, peldbaseins plus citas telpas - sportam un atpūtai. Latviešu medicīnas nozarei arī šeit paverās milzu iespējas. Medicīnas tūrisms Latvijā ir jau aizsākta lieta, un šis projekts to potenciāli var tiešām “uzspridzināt" šī vārda labajā nozīmē. Tāpat arī latviešu kultūras piedāvājums ir ļoti svarīga projekta sastāvdaļa, jo daudziem Rietumeiropas vecākās paaudzes cilvēkiem tā ir svarīga dzīves sastāvdaļa. To labi zinu no personīgās pieredzes, jo, daudzus gadus strādājot “bagāto cilvēku" pilsētās - Vīnē, Minhenē, Cīrihē, Zalcburgā vai Milānā, tieši šie cilvēki bija mana tipiskā ikdienas publika un viņu dzīves vērtības es zinu ļoti labi.
Svarīgi, ka šīs paaudzes eiropiešiem, ar izcili labām izglītībām un materiāli turīgiem, ir zināšanas un pieredze, ko tie varētu tiešā vai netiešā veidā transplantēt uz mūsu valsti. Jo, kā zināms, medicīniski mūsdienās arī 75 gadus vecs cilvēks vēl skaitās jauns un aktīvs. Vēl svarīgs, manuprāt, aspekts, ka viņi vairs nebūtu vecumā, kad dzemdē bērnus. Līdz ar to šāda veida imigrācija neapdraudētu mūsu tautas asimilāciju ilgtermiņā, kas savukārt apdraud tās valstis, kuras appludina jaunu cilvēku imigranti.
Šī projekta ekonomiskos aspektus aprēķināt, protams, var un vajag mēģināt, bet jebkurā gadījumā - skaidrs, ka tie dotu milzu grūdienu Latvijas ekonomikai kopumā un līdz ar to katra pilsoņa labklājībai ilgtermiņā.
Projekta realizācijai vajadzēs ciešu valsts un privātuzņēmēju sadarbošanos. No valsts puses jānodrošina maksimāli izdevīgi apstākļi labvēlīgam birokrātijas atbalstam, Eiropas fondu iesaistei, nodokļiem, kreditēšanai. Iespējams, jāapsver arī šim projektam speciālas bankas izveidošana.
Jebkurā gadījumā šī projekta mērogi paredzētu, ka ar laiku uz šiem speciāli izveidotajiem ciematiem pārceltos (nopērkot vai izīrējot māju) vismaz viens miljons ārvalstu pilsoņu. Līdz ar to projektā tieši vai netieši tiktu iesaistīti pilnīgi visi Latvijas iedzīvotāji. Gan privātajā, gan valsts sektorā strādājošie. Tādējādi mums būtu beidzot kopīgs plāns, kas vienotu tautu arī Dziesmu svētku un hokeja čempionātu starplaikos.
Mēs mainām noteikumus.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
