Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā piedalījos drošībai Latvijas fiziskajā un informatīvajā telpā veltītā off record pasākumā. Ne rakstīšanai, bet zināšanai. Sagadījās sēdēt līdzās divām ietekmīgām dāmām no Latvijas valsts medija. Izmantojot izdevību, uzdevu viņām pietiekami sensitīvu jautājumu. Vai tiešām viņu kolektīvos valda pilnīga vienprātība attiecībā uz krievu valodas lietošanu ēterā?
Izrādās, ka nē – neesot. Kolektīvos strādājot arī “ļoti nacionālistiski noskaņoti kolēģi”, bet... Un turpinājumā biju spiests noklausīties īsu lekciju, cik lietderīgi ir runāt krieviski. Ka lielākā daļa krievu redakciju kolēģu esot īsteni patrioti un ka runāšana krieviski ir mūsu maigā vara. Neredzēju iespēju iebilst. Viņu pārliecība šķiet dzelzsbetonā iejaukta. Taču mūsu maigā runāšana agresorvalsts krievijas valodā 30 gadu garumā nekādu integrāciju nav nodrošinājusi un novedusi līdz tam, ka Saeimā krievi balso pret atļauju latviešu bērniem atteikties no krievijas valodas mācīšanās un vienlaikus pieprasa vēlēšanu tiesības tiem, kuri paši atteikušies no Latvijas pilsonības iegūšanas.
Jā, valoda ir ierocis un, kā redzams Ukrainā, – nebūt ne maigs. Dienu pirms nenotikušajām miera sarunām krievijas ārlietu ministrs Lavrovs preses konferencē paziņoja, ka nekāda pamiera nebūs, kamēr Ukraina neizpildīs pirms gada krievijas izvirzītās prasības. Un tās ir šādas: Ukrainas denacifikācija, demilitarizācija, krievu kultūras un valodas neaizskaramība. Tātad arī valoda ir iegansts, kādēļ krievi turpina nogalināt ukraiņus, un vēršu uzmanību, ka Latvijā dzīvo vairāk nekā 437 tūkstoši cilvēku, kurus krievija var pieteikties aizstāvēt, pamatojoties uz viņu valodas un kultūras neaizskaramību. Turklāt neprasot, grib viņi to vai ne. Latvijas valsts medija cīņa par krievu redakciju saglabāšanu un tiesībām raidīt krieviski ir balansēšana uz bīstamas prokrievisma robežas.
Latvijas valsts medija sarīkotais skandāls par okupanta formastērpa izrādīšanu Ogres muzejā piespēlēja labu materiālu Kremļa propagandas kanāliem. Valsts televīzija atteicās translēt brīnišķīgo 4. maija koncertu no Ogres, jo ir priekšvēlēšanu laiks. Valsts medijs nevēstīja par Ogres mēram piešķirto Ukrainas prezidenta Zelenska apbalvojumu par Ukrainas aizstāvēšanu. Jo ir priekšvēlēšanu laiks. Toties uztaisīja tizlu sižetu par to, ka Helmanis daudz komandējumos braukājot uz Ukrainu un domi tai laikā nevadot. Jo ir priekšvēlēšanu laiks.
Tie atsevišķie Latvijas valsts medija sižeti, attieksmes un viedokļi sastājas loģiskā nepatīkamā virknē, kas ir nepārprotami izdevīga Kremļa vēstījumu izplatītājiem. krievijas valoda ir neaizskarama. Ukraiņu atbalstītāji ir sitami.
Latvijas valsts medijs iešāva kājā pat «Tautumeitām». Pagrūda Asnatei zem deguna savu sarkano porolona kubu un lika runāt krievijas valsts valodā. Latviešu tautumeitām! Nu, un viņas darīja, ko televīzija lika. Varbūt neattapa, ko dara, varbūt gribēja krievu auditorijai izdabāt. Protams, to nevar izmērīt, bet pieļauju, ka daudzi emigrācijā dzīvojoši latvieši šī krieviem veltītā sižeta dēļ nenobalsoja par «Tautumeitām».
Vai Latvijas valsts medijs un tā formālais uzraugs SEPLP ir sapratis kļūdu? Nē. Uz kļūdu norādīja NEPLP, kas uzrauga komercmedijus. Tā vadītājs Ivars Āboliņš paziņoja: «Fakts, ka par visas sabiedrības līdzekļiem Eirovīzijas laikā tiek veidotas reportāžas un intervijas ar Latvijas pārstāvēm krievu valodā, manuprāt, ir nepieņemams un absurds. Aicinu SEPLP priekšsēdētāju Jāni Siksni skaidrot sabiedrībai gan to, kā sabiedriskajam pasūtījumam atbilst šādā rīcība un kādi likumā noteiktie mērķi tiek sasniegti, gan to, vai šādi netiek šķelta sabiedrība. Mēs visi esam pelnījuši godīgas atbildes.»
Vai mēs tās saņēmām? Nē. SEPLP šo pieprasījumu ignorē, un arī Latvijas valsts medijs par savu rīcību nekādu atbildību neuzņemas. Tā vietā televīzija paziņoja, ka «stingri nosoda publiskajā telpā un medijos izskanējušos naidīgos izteikumus pret šī gada Latvijas pārstāvēm Eirovīzijā». Ne jau «Tautumeitas» vainīgas, ka tika pastumtas zem prokrieviski sarkanā porolona kuba. To izdarīja Latvijas valsts medijs. Pilnīgā arogancē un visatļautībā.
Attēlā - galvenā atbildīgā, Latvijas "sabiedriskā" medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
