Prokuratūra un tiesu sistēma Juraša “informācijas izpaušanas” krimināllietā principiāli nodarbojas ar nelikumībām

Pagājušomēnes Augstākā tiesa ierosināja kasācijas tiesvedību krimināllietā, kurā it kā par slepenas informācijas izpaušanu ne pirmo gadu tiek apsūdzēts bijušais Saeimas deputāts, kādreizējais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieks Juris Jurašs.

Šis gadījums ir viens no tiem postpadomju patoloģiskajiem kriminālprocesiem, kur viena tiesvedība ir apaugusi ar tādu mitoloģiju, ka ģenerē jau nākamos izdomājumus, uz kuru “pamata” tiek uzrādītas nākamās izdomātās apsūdzības, taču Latvijas postpadomju tiesas tieši tādas lietas izskata ar vislielāko nopietnību, tajā pašā laikā ignorējot varmācību un citus reālus noziedzīgos nodarījumus.

Kā atceramies, savulaik tika pārbaudīts toreizējais “Latvijas Dzelzceļa” vadītājs Uģis Magonis, un viņu vēlāk pirmās instances tiesa attaisnoja, jo pret viņu kā valsts uzņēmuma valdes priekšsēdētāju bija ierosināts acīmredzami nepatiess kriminālprocess.

Tā kā sākotnēji procesuālās darbības bija veikuši KNAB darbinieki, tad vienubrīd Juris Jurašs, kurš gatavojās doties politikā, 2016. gada vasarā publiski apgalvoja, ka viņam it kā iepriekš esot piedāvāts “miljona kukulis”, lai kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no viena panta uz citu, par kādu likumā būtu paredzēts daudz maigāks sods. Trokšņa celšanas laikā Jurašs apgalvoja, ka esot informējis tobrīdējo KNAB priekšnieku un ģenerālprokuroru “par mēģinājumu viņu piekukuļot”.

Tā kā nekādi faktiskie kukuļa piedāvāšanas mēģinājumi, kā zināms, nenotika un tāpēc nevarēja tikt konstatēti, tad KNAB priekšnieks un prokurori neatrada pamatu ierosināt izmeklēšanu, jo nekas nebija noticis. Turpretī topošais politiķis Jurašs skaidroja sekojošo publiskā trokšņa celšanu tādā veidā, ka, “nesekojot reakcijai un izmeklēšanai no šo iestāžu puses, viņš nolēma […] informēt sabiedrību, izmantojot plašsaziņas līdzekļus”.

Tā kā Juraša sniegtā informācija neapstiprinājās, tad kriminālprocess netika uzsākts, un visam vajadzēja norimt ja ne uzreiz, tad pāris gadus vēlāk, saprotot — topošais 2017. gada Rīgas domes un 2018. gada Saeimas vēlēšanu veiksminieks taisījis publicitāti, cenšoties sev laikus pievērst uzmanību. Sabiedrība savukārt varēja justies gandarīta, ka vismaz vienā gadījumā mājieni par naudas piedāvāšanu izrādījušies pilnīgi tukši.

Taču pret pašu Jurašu tika uzsākts kriminālprocess par to, ka viņš esot žurnālam “Ir” un LTV “izpaudis slepenu informāciju par izmeklēšanu”. Tikai tāds sīkums — izmeklēšana ierosināta… nebija. Nevarēja izpaust ziņas no kriminālprocesa par “kukuļa piedāvāšanu”, jo tāds kriminālprocess neeksistēja. No dažādiem izteikumiem var saprast, ka Jurašs, vēršoties pie medijiem, ar savu rīcību gribēja par katru cenu panākt šāda procesa ierosināšanu, taču tas vienalga nenotika, jo nebija faktiski konstatējami it nekādi mēģinājumi piedāvāt naudu, lai kādu krimināllietu pārkvalificētu no viena panta uz citu.

Jau toreiz uz Juraša izteikumu nepamatotību preses konferencē žurnālistiem norādīja Aivars Lembergs: Jurašs strādājis KNAB tikai pie operatīvajām lietām, viņš nav bijis izmeklētājs. Neatkarīgi no sava amata statusa operatīvie darbinieki nemaz nevar ierosināt kriminālprocesu, izbeigt vai pārkvalificēt uz citu pantu. To var tikai izmeklētājs, bet ne “opers”, jo operatīvie darbinieki saskaņā ar Kriminālprocesa likumu nav un nedrīkst būt procesa virzītāji.

Pamatojoties uz šiem faktiem, izmeklēšana pēc Juraša aktivitātēm tā arī nesākās. Taču ierosināja procesu pret pašu Jurašu — par neiedomājami absurdu “pamatu”: Jurašs esot publiski izpaudis slepenu informāciju no izmeklēšanas, kāda… neeksistē un nevienu brīdi nav notikusi.

Prokurors Aivis Zalužinskis vispirms rūpīgi secināja, ka Juraša saukšanai pie kriminālatbildības nevar atrast tiesisku pamatu, bet uzsāktais kriminālprocess ir izbeidzams noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Uz to virsprokurors Modris Adlers pēc savas iniciatīvas, būdams amatā augstāks prokurors, atcēla Zalužinska lēmumu, lai izdomātais process pret Jurašu varētu tikt virzīts uz tiesu — 2019. gada janvārī Saeimas deputātu vairākums atbalstīja toreizējā deputāta Juraša izdošanu kriminālvajāšanai.

Sākotnēji Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa attaisnoja Jurašu un norādīja, ka tiesas izmeklēšanā neapstiprinājās apsūdzībā minētie apstākļi. Tiesa nekonstatēja, ka Jurašs būtu izpaudis valsts noslēpumu un nodarījis kaitējumu valsts iekšējai vai ārējai drošībai. Tāpat tiesa nekonstatēja, ka Juraša intervijā izpaustā informācija kādreiz būtu iegūta, veicot operatīvo darbību, un nav tikusi pārbaudīta kādā operatīvās izstrādes lietā (tas ir, vēl pirms jebkāda kriminālprocesa ierosināšanas).

Prokuratūra lietu pārsūdzēja, un arī Rīgas apgabaltiesa sprieda attaisnot Jurašu. Tiesu instances norādīja, ka likums “Par valsts noslēpumu” nosaka — ziņas par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem vai amatpersonu nelikumīgu rīcību pēc definīcijas nav valsts noslēpums.

Prokurors Māris Urbāns sniedza protestu par Rīgas apgabaltiesas spriedumu kasācijas kārtībā, un Augstākā tiesa attaisnojošo spriedumu atcēla pilnībā, nododot lietu jaunai izskatīšanai. Otrajā piegājienā Rīgas apgabaltiesa Jurašu atzina par vainīgu par faktiski nenotikušu klasificētas “informācijas izpaušanu” no dabā neeksistējošas operatīvās lietas vai krimināllietas izmeklēšanas, turklāt šāda informācija, pat ja eksistētu, pēc būtības nevarētu tikt atzīta par valsts noslēpumu, jo tādā gadījumā saturētu ziņas par iespējamu korupcijas gadījumu. Jurašam piesprieda 12 400 eiro naudas sodu. Tagad šis spriedums pieņemts vēlreizējai izskatīšanai kasācijas kārtībā. Jurašs aģentūrai LETA pēc pēdējā sprieduma teicis, ka “nekas vēl nav beidzies”.

Šeit varētu ironizēt par tēmu, ka “Jurašs tik daudzus gribējis iesēdināt, tajā skaitā savus tiešos politiskos oponentus, bet tagad pats ir vienas Senāta sēdes attālumā no kriminālsoda stāšanās spēkā”. Šāda ironija būtu sekla un neatainotu to degradācijas ceļu, uz kāda patlaban nostājušies Latvijas postpadomju prokurori, apgabaltiesneši un senatori.

Drīz būs apkārt desmit gadi, kopš Jurašs tiek izmeklēts un saukts pie atbildības nevis par īstu noziedzīgu nodarījumu, bet gan par “slepenas informācijas izpaušanu” no operatīvās lietas vai kriminālprocesa, kas patiesībā nekad nepastāvēja, bet ierosināšanas gadījumā nevarētu saturēt klasificētu informāciju pat teorētiski.

Lai arī Jurašs sabiedrības vairākumam kļuvis pasvešs un vēlēšanās vairs nespēj gūt atbalstu, dažkārt turpinot šad tad parādīties medijos dažādos kontekstos, tai pašai Latvijas sabiedrībai tikpat maz pieņemami šādi patoloģiskie kriminālprocesi. Katrs šāds process ļauj tiesu sistēmas amatpersonām (tiesnešiem, prokuroriem, viņu palīgiem utt.) saņemt tūkstošos mērāmas mēnešalgas par nodarbošanos ar postkomunistiskiem izdomājumiem, kamēr īstie varmākas turpina noziegumus.

Novērtē šo rakstu: