Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībai atkal par sevi ir atgādinājusi Eiropas prokuratūra. Šī gada 24. janvārī tā veica procesuālas darbības Daugavpilī. Iemesls un likuma pants atkal tradicionālais. Eiropas Savienības līdzekļu grupveida izkrāpšana sevišķi lielos apmēros. Tas pats pants, kas tiek inkriminēts arī ordeņotajam un nopelniem bagātajam angāru celtniecības korifejam - Līvānu novada mēram Andrim Vaivodam.
Skumjās nopūšos un secinu, ka, ja esošās tendences turpināsies, tad jau drīz par Latgali varēs runāt kā par Eiropas Savienības līdzekļu izkrāpšanas galvaspilsētu. Ļaunas mēles melš, ka tepat tuvumā uz rezerves sliedēm apsnidzis stāv nākošais vagons ar kārtējo nelikumību porciju no Latgales.
Mēs redzam un dzirdam. Latgalei ir grūti, Latgale ilgus gadus mūsu valstī ir bijusi pabērna lomā. Bezdarbs, bezcerība un zemi ienākumi Latgales laukos un pilsētās ir ierastas parādības. Latgales sabiedrība nemitīgi atgādina par savām problēmām. Saeimā un valdībā laiku pa laikam tiek pieņemtas dažādas stratēģijas, plāni un likumi. Piešķirti līdzekļi. Visai ievērojami.
Šķebinošākais šajā stāstā ir tas, ka atrodas daži “čangaļi”, negribas viņus saukt par latgaliešiem, kuriem pa dzīvi iet ļoti labi un kuri, slēpjoties aiz skaistiem lozungiem par māti Latgali, ir iemanījušies būt īstajā vietā un īstajā laikā, lai paspētu nošņāpt kādu lielāku gabalu no treknā pīrāga arī sev un saviem partijas biedriem.
Pavirši iepazīstoties ar pieejamo informāciju par Daugavpils lietu, tad tās galvenais figurants vienos vārtos zaudē savam daudz slīpētākajam kriminālpanta kolēģim no Līvānu mērijas. Tas arī ir saprotams. Jauns zinātnes druvas kopējs, lai arī ar doktora grādu, nestāv pat līdzās pieredzes bagātam vecam bukam, kurš ar partijas biedru no “Alkatībai/Jā” klusu, bet stingru atbalstu ir ar skubu meties Līvānos uz katra stūra būvēt rūpniecības angārus un citas savā saimniecībā noderīgas būves.
Publiski izskanējusī informācija no Daugavpils vēsta, ka ir aizdomas par 600 000 eiro izkrāpšanu no ES Sociālā fonda. Lasot tālāk, sirds kā senā dziesmā saraujas čokurā. Šausmās gribas kliegt! Izkrāptais kāposts ir aizceļojis aiz deviņām jūrām, trīs deviņiem kalniem un nosēdies pie nenosakāmas cilmes naudas mijējiem.
Lasu tālāk. Gluži kā Rīgas melnā balzāma simts grami manu dvēseli sāk sildīt tik mīļa ziņa, ka visi četri neģēļi ar barvedi priekšgalā ir savaņģoti un iemesti pūt Daugavpils cietokšņa drūmajos pagrabos. Taisnība ir uzvarējusi! Urrā, biedri! Atvainojos, kungi!
Šķetinot atmiņu lenti nesenā pagātnē, pagājušajā oktobrī prokuratūra Līvānu šeptmaņa Vaivoda kabinetā un mājvietā meklēja gandrīz divus miljonus eiriku. Meklēja visu garo dienu. Tiešām cītīgi meklēja. No sirds!
Ar garu, garu adatu caurdūra visu, kam varēja tikt klāt. Gultas veļu mēra kundzei sacaurumoja tā, ka pavasarī palu laikā tā varēs brist Dubnas upē līdakas ķert. Pagāniem ar šo kauna darbu nepietika. Ar gariem, gariem iesmiem sabakstīja katru centimetru tuvā un tālā apkārtnē.
Paveica neiespējamo. Atrada pat Andra “krievos” iešanas svinību laikā zem ērkšķogu krūma aprakto un jau sen aizmirsto “Kristāla” puslitrīti. Rezultātā censoņiem tika vēl pāris saujas ar vecām naglām, mājas sarga Džeka mirstīgās atliekas un senaizbērta bedre ar brūno zeltu. Nekādu miljonu. Tikai brūnais zelts.
Ne velti Andris Vaivods vairākas dienas visur, kur viņu ņēma pretī, norūpējušos seju stāstīja, ka vinš ir tikpat kristāltīrs kā kratīšanas laikā atrastais “Kristāla” puslitrītis un viņa vietniecei ir tik tīras rokas, ka tās droši var bāzt visās atverēs. Lielās un mazās. Gumijas cimdu paciņu droši var nolikt zāļu skapītī uz plaukta. Tāpat tās nenosmērēsies, un tām nekas brūns nepielips. Gadiem ilgi slīpētas profesionālas iemaņas un neliela deva ģenētikas.
Lauku veča jautājums. Stulbs mazliet, bet tomēr. Daugavpils podeļņiki tagad sutīs cietokšņa kazemātos, bet angāru būves korifejs Andris Vaivods, kurš veikli sashēmoja un palīdzēja iekrist dažās kabatās Līvānos un Rīgā vismaz daļai no gandrīz 2 miljoniem eiriku, vēl labu laiku pēc “baisās”kratīšanas Līvānu domē un mēra rezidencē itin jestri rosījās pa domes ēku stāstīdams domes darbiniekiem, cik viņš ir nevainīgs un samtains.
Pēc informācijas, kas nākusi no vairākiem neatkarīgiem avotiem Līvānos, ir notikusi arī domes darbinieku sava veida zombēšana. Klusi un maigi tika pastāstīts par savu grūto dzīvi, par nemitīgo cīņu ar tumšajiem spēkiem un apsolīta gaišo spēku armādas uzvaru visā galaktikā un konkrēti Rožupes pagastā. Citu starpā tika uzstājīgi ieteikts, ko runāt, ko teikt, kādus dokumentus sūtīt, ja nu gadījumā kādu pasauc uz Rīgas attiecīgo kantori.
Divi reizē it kā vienādi, bet arī nedaudz atšķirīgi gadījumi. Kopīgs abiem ir krimināllikuma pants un Daugavpils universitāte, kur abi ar dažādiem panākumiem minuši zinātnes takas. Tikai abu pārstāvētās partijas un prokurora attieksme ir dažāda.
25. janvāra 1. kanāla Rīta ziņās bija baudāma sarunu ar mūsu premjeru. Viņš sev raksturīgā stilā izpaudās visā krāšņumā, kaut gan tāda līmeņa politiķu teiktais vienmēr ir jāuzklausa pilnā nopietnībā. Tādos brīžos no valdības vadītāja mutes nekas neizskan tāpat vien. Visam ir jēga, dziļa jēga, ko varbūt var saprast tikai īpaši varas kliķei pietuvinātie. Atcerēsimies, ka burtiski pāris dienas atpakaļ uzņēmējs Ģirts Rungainis paziņoja, ka “Kariņš ir spēcīgs aizkulišu sarunu vedējs, var saskaņot dažādas intereses un tā ir liela vērtība”.
Cita starpā pārsteidza mūsu premjera frāze “prokurori – burta kalpi”. Esmu pavirši pazīstams ar dažādiem jurisprudences terminiem, bet ko nozīmē šis spārnotais teiciens? Vai tas ir tiešs aicinājums prokuroriem nebūt principiāliem un godprātīgi nestāvēt likuma sardzē? Vai tas ir mājiens prokuroriem savam darbam pieiet selektīvi? Vienā gadījumā konsekventi, atbilstoši likumu prasībām cīnīties par taisnību, bet otrā gadījumā, tad, kad kādam vajag vai kad dota komanda no augšas, nebūt “prokuroriem – burta kalpiem” un virzīt lietas pareizajā norādītajā virzienā.
Nav jau nevienam noslēpums, ka daudzām valstī ierosinātajām un iztiesātajām lietām ir politiska nokrāsa. Tā pati Lemberga lieta stipri smako pēc politiska pasūtījuma. Jau gadu desmitiem šaustīdama vecos, spēkus zaudējušos oligarhus, sabiedrība nav pamanījusi, ka veco, kolorīto oligarhu vietā jau sen ir izaugusi jauna šīs pasaules vareno plejāde. Neuzkrītošo valsts saimnieku paaudze, dažādi kvadrāti un viņam līdzīgie, kuriem ir pie kājas gan Maximas traģēdija, gan būvnieku kartelis. Par visu pajāt! Jo dzīve viņu izpratnē ir iekārtota tā, ka viņiem būtu grēks neizmantot varas dotās iespējas un sakārtot savas lietas gan VIDā, gan policijā, gan kādā ministrijā. Sīkākas valsts un pašvaldību iestādes šoreiz pat nepieminēšu.
Tādos gadījumos īpaši var noderēt arī prokurori - burta kalpi. Iespējams, es kļūdos. Cienījamais valstvīrs pēc kārtējās padziedāšanas ir ieklīdis studijā un vienkārši neveikli izrunājies.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
