Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībai atkal par sevi ir atgādinājusi Eiropas prokuratūra. Šī gada 24. janvārī tā veica procesuālas darbības Daugavpilī. Iemesls un likuma pants atkal tradicionālais. Eiropas Savienības līdzekļu grupveida izkrāpšana sevišķi lielos apmēros. Tas pats pants, kas tiek inkriminēts arī ordeņotajam un nopelniem bagātajam angāru celtniecības korifejam - Līvānu novada mēram Andrim Vaivodam.
Skumjās nopūšos un secinu, ka, ja esošās tendences turpināsies, tad jau drīz par Latgali varēs runāt kā par Eiropas Savienības līdzekļu izkrāpšanas galvaspilsētu. Ļaunas mēles melš, ka tepat tuvumā uz rezerves sliedēm apsnidzis stāv nākošais vagons ar kārtējo nelikumību porciju no Latgales.
Mēs redzam un dzirdam. Latgalei ir grūti, Latgale ilgus gadus mūsu valstī ir bijusi pabērna lomā. Bezdarbs, bezcerība un zemi ienākumi Latgales laukos un pilsētās ir ierastas parādības. Latgales sabiedrība nemitīgi atgādina par savām problēmām. Saeimā un valdībā laiku pa laikam tiek pieņemtas dažādas stratēģijas, plāni un likumi. Piešķirti līdzekļi. Visai ievērojami.
Šķebinošākais šajā stāstā ir tas, ka atrodas daži “čangaļi”, negribas viņus saukt par latgaliešiem, kuriem pa dzīvi iet ļoti labi un kuri, slēpjoties aiz skaistiem lozungiem par māti Latgali, ir iemanījušies būt īstajā vietā un īstajā laikā, lai paspētu nošņāpt kādu lielāku gabalu no treknā pīrāga arī sev un saviem partijas biedriem.
Pavirši iepazīstoties ar pieejamo informāciju par Daugavpils lietu, tad tās galvenais figurants vienos vārtos zaudē savam daudz slīpētākajam kriminālpanta kolēģim no Līvānu mērijas. Tas arī ir saprotams. Jauns zinātnes druvas kopējs, lai arī ar doktora grādu, nestāv pat līdzās pieredzes bagātam vecam bukam, kurš ar partijas biedru no “Alkatībai/Jā” klusu, bet stingru atbalstu ir ar skubu meties Līvānos uz katra stūra būvēt rūpniecības angārus un citas savā saimniecībā noderīgas būves.
Publiski izskanējusī informācija no Daugavpils vēsta, ka ir aizdomas par 600 000 eiro izkrāpšanu no ES Sociālā fonda. Lasot tālāk, sirds kā senā dziesmā saraujas čokurā. Šausmās gribas kliegt! Izkrāptais kāposts ir aizceļojis aiz deviņām jūrām, trīs deviņiem kalniem un nosēdies pie nenosakāmas cilmes naudas mijējiem.
Lasu tālāk. Gluži kā Rīgas melnā balzāma simts grami manu dvēseli sāk sildīt tik mīļa ziņa, ka visi četri neģēļi ar barvedi priekšgalā ir savaņģoti un iemesti pūt Daugavpils cietokšņa drūmajos pagrabos. Taisnība ir uzvarējusi! Urrā, biedri! Atvainojos, kungi!
Šķetinot atmiņu lenti nesenā pagātnē, pagājušajā oktobrī prokuratūra Līvānu šeptmaņa Vaivoda kabinetā un mājvietā meklēja gandrīz divus miljonus eiriku. Meklēja visu garo dienu. Tiešām cītīgi meklēja. No sirds!
Ar garu, garu adatu caurdūra visu, kam varēja tikt klāt. Gultas veļu mēra kundzei sacaurumoja tā, ka pavasarī palu laikā tā varēs brist Dubnas upē līdakas ķert. Pagāniem ar šo kauna darbu nepietika. Ar gariem, gariem iesmiem sabakstīja katru centimetru tuvā un tālā apkārtnē.
Paveica neiespējamo. Atrada pat Andra “krievos” iešanas svinību laikā zem ērkšķogu krūma aprakto un jau sen aizmirsto “Kristāla” puslitrīti. Rezultātā censoņiem tika vēl pāris saujas ar vecām naglām, mājas sarga Džeka mirstīgās atliekas un senaizbērta bedre ar brūno zeltu. Nekādu miljonu. Tikai brūnais zelts.
Ne velti Andris Vaivods vairākas dienas visur, kur viņu ņēma pretī, norūpējušos seju stāstīja, ka vinš ir tikpat kristāltīrs kā kratīšanas laikā atrastais “Kristāla” puslitrītis un viņa vietniecei ir tik tīras rokas, ka tās droši var bāzt visās atverēs. Lielās un mazās. Gumijas cimdu paciņu droši var nolikt zāļu skapītī uz plaukta. Tāpat tās nenosmērēsies, un tām nekas brūns nepielips. Gadiem ilgi slīpētas profesionālas iemaņas un neliela deva ģenētikas.
Lauku veča jautājums. Stulbs mazliet, bet tomēr. Daugavpils podeļņiki tagad sutīs cietokšņa kazemātos, bet angāru būves korifejs Andris Vaivods, kurš veikli sashēmoja un palīdzēja iekrist dažās kabatās Līvānos un Rīgā vismaz daļai no gandrīz 2 miljoniem eiriku, vēl labu laiku pēc “baisās”kratīšanas Līvānu domē un mēra rezidencē itin jestri rosījās pa domes ēku stāstīdams domes darbiniekiem, cik viņš ir nevainīgs un samtains.
Pēc informācijas, kas nākusi no vairākiem neatkarīgiem avotiem Līvānos, ir notikusi arī domes darbinieku sava veida zombēšana. Klusi un maigi tika pastāstīts par savu grūto dzīvi, par nemitīgo cīņu ar tumšajiem spēkiem un apsolīta gaišo spēku armādas uzvaru visā galaktikā un konkrēti Rožupes pagastā. Citu starpā tika uzstājīgi ieteikts, ko runāt, ko teikt, kādus dokumentus sūtīt, ja nu gadījumā kādu pasauc uz Rīgas attiecīgo kantori.
Divi reizē it kā vienādi, bet arī nedaudz atšķirīgi gadījumi. Kopīgs abiem ir krimināllikuma pants un Daugavpils universitāte, kur abi ar dažādiem panākumiem minuši zinātnes takas. Tikai abu pārstāvētās partijas un prokurora attieksme ir dažāda.
25. janvāra 1. kanāla Rīta ziņās bija baudāma sarunu ar mūsu premjeru. Viņš sev raksturīgā stilā izpaudās visā krāšņumā, kaut gan tāda līmeņa politiķu teiktais vienmēr ir jāuzklausa pilnā nopietnībā. Tādos brīžos no valdības vadītāja mutes nekas neizskan tāpat vien. Visam ir jēga, dziļa jēga, ko varbūt var saprast tikai īpaši varas kliķei pietuvinātie. Atcerēsimies, ka burtiski pāris dienas atpakaļ uzņēmējs Ģirts Rungainis paziņoja, ka “Kariņš ir spēcīgs aizkulišu sarunu vedējs, var saskaņot dažādas intereses un tā ir liela vērtība”.
Cita starpā pārsteidza mūsu premjera frāze “prokurori – burta kalpi”. Esmu pavirši pazīstams ar dažādiem jurisprudences terminiem, bet ko nozīmē šis spārnotais teiciens? Vai tas ir tiešs aicinājums prokuroriem nebūt principiāliem un godprātīgi nestāvēt likuma sardzē? Vai tas ir mājiens prokuroriem savam darbam pieiet selektīvi? Vienā gadījumā konsekventi, atbilstoši likumu prasībām cīnīties par taisnību, bet otrā gadījumā, tad, kad kādam vajag vai kad dota komanda no augšas, nebūt “prokuroriem – burta kalpiem” un virzīt lietas pareizajā norādītajā virzienā.
Nav jau nevienam noslēpums, ka daudzām valstī ierosinātajām un iztiesātajām lietām ir politiska nokrāsa. Tā pati Lemberga lieta stipri smako pēc politiska pasūtījuma. Jau gadu desmitiem šaustīdama vecos, spēkus zaudējušos oligarhus, sabiedrība nav pamanījusi, ka veco, kolorīto oligarhu vietā jau sen ir izaugusi jauna šīs pasaules vareno plejāde. Neuzkrītošo valsts saimnieku paaudze, dažādi kvadrāti un viņam līdzīgie, kuriem ir pie kājas gan Maximas traģēdija, gan būvnieku kartelis. Par visu pajāt! Jo dzīve viņu izpratnē ir iekārtota tā, ka viņiem būtu grēks neizmantot varas dotās iespējas un sakārtot savas lietas gan VIDā, gan policijā, gan kādā ministrijā. Sīkākas valsts un pašvaldību iestādes šoreiz pat nepieminēšu.
Tādos gadījumos īpaši var noderēt arī prokurori - burta kalpi. Iespējams, es kļūdos. Cienījamais valstvīrs pēc kārtējās padziedāšanas ir ieklīdis studijā un vienkārši neveikli izrunājies.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
