Iesaki rakstu: 
Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības stāvokļa dēļ pārtrauc manis aizstāvību un aptur darbību advokatūrā. Prokurors Juris Juriss atsevišķos masu medijos momentā komentēja situāciju, bet visizvērstāk ar Rūdolfu Meroni pastarpināti saistītajā portālā BNN, ko tradicionāli pārpublicē cits ar viņa interesēm saistītais portāls “Ventspilnieks”.
Tajā viņš norāda, ka “pašlaik Lemberga lietā ir nepieciešamie aizstāvji, kas spēj pilnvērtīgi izskatīt lietu. Tas, ka viņš [Krastiņš] ir slims, mūsuprāt, nekādā veidā nesašaurina un neiegrožo tiesas pienākumu izskatīt šo lietu arī ar esošo advokātu saturu. [..] Proti, tas, ka viņš meklē vēl kādu advokātu, nav ierobežojums [kriminālprocesa izskatīšanai]. Lembergam pietiek ar esošajiem advokātiem, viņam ir tiesības paralēli meklēt arī trešo, tomēr šī iemesla dēļ nedrīkstētu atlikt tiesas procesu”.
Kurš gan cits, ja ne prokurors Juris Juriss vislabāk zina, ka vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts, manas aizstāvības stratēģis bija Raimonds Krastiņš ar visām pilnvarām, kādas aizstāvamais piešķir šāda statusa advokātam, ieskaitot pastāvīgo orderi tiesā. Tomēr Juris Juriss, prokurors būdams, izplata publiskajā telpā melus par to, ka man ir vēl 2 advokāti ar šādu pašu pilnvarojuma apjomu. Kurš gan cits, ja ne Juris Juriss zina, ka aizstāvamajam var būt arī vairāki citi advokāti, kurus viņš algo kādam specifiski konkrētam krimināllietas jautājumam tiesvedības gaitā, taču tiem advokāta orderis tiek izrakstīts pēc nepieciešamības uz kādu periodu vai katru konkrēto tiesas sēdi atsevišķi.
Prokurors Juris Juriss melo sabiedrībai arī par to, ka advokāts Krastiņš “vairākkārtīgi debatē par vienu un to pašu faktu vai arī debatē par tādiem apstākļiem, kam nav vispār saistības ar konkrēto lietu,- tātad vilcina.” Juris Juriss jau kopš aizstāvamās puses debašu sākuma advokātam neļāva izklāstīt to aizstāvības runu, kādu advokāts Krastiņš bija iecerējis un uzskatīja par pareizu tiesas prāvā. Pret advokātu Krastiņu visas iepriekšējās nedēļas garumā bija izvērsts morāls spiediens un psiholoģisks terors – viņš tika vairākkārt pārtraukts, pamācīts, kas, par ko un cik lielā apjomā jārunā t.s. debašu runā, tādējādi prokuroram rupji iejaucoties advokāta profesionālajā darbībā. Nožēlojami, ka arī tiesa demonstrēja absolūti vienaldzīgu attieksmi pret notiekošo un ignorēja advokāta argumentus.
Ja prokuroru un viņu pavadā arī tiesas morālais terors pret maniem aizstāvjiem turpināsies, tad tiks sasniegts acīmredzami vēlamais rezultāts, ka man būs grūti atrast advokātu savai aizstāvībai un nāksies vien to darīt pašam. Par tiesu darbības principiem, tādiem kā līdztiesības, sacīkstes, patiesības, tiesības uz aizstāvību u.c., šajā tiesvedības procesā izteikties vairs nav vērts, jo tie man ir liegti, lai gan Latvija ir EP, ES, NATO, OECD u.c. starptautisku alianšu dalībvalsts. Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātas cilvēka pamattiesības garantē, ka valsts atzīst un aizsargā tās saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Diemžēl jāatzīst, ka reāli darbībā tā ir tikai fikcija, kā savulaik PSRS. Nekas nav mainījies.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
