Iesaki rakstu: 
Rīgas pašvaldības konkurētspēja darba tirgū ir Rīgas iedzīvotāju interesēs. Rīgas dome lemj par atalgojuma palielināšanu darbiniekiem par vidēji 10% no šī gada 1. novembra. Šo lēmumu varu pamatot.
Publiskais sektors bieži zaudē konkurencē par darbiniekiem privātajam sektoram. Rīgas domē izjūtam ne mazāku konkurenci ar valdības sektora iestādēm. Vienlaikus pilsētas iedzīvotāji pieprasa kvalitatīvus pašvaldības pakalpojumus, ko ir iespējams nodrošināt tikai tad, ja pašvaldībā strādā motivēti un profesionāli darbinieki.
Vairākus gadus atalgojuma palielinājums Rīgas domē nebija prioritāte. Pieeja bija haotiska. Pašvaldība attīstīja dažus lielos būvniecības projektus, bet darbinieki bija atstāti novārtā. Palielinājās plaisa starp Rīgas pašvaldības darbinieku algām no vietas puses un gan privātā, gan valdības sektora atalgojumu no otras puses. Gadu laikā plaisa jau pārauga aizā – un Rīgas pašvaldības darbinieku vidējais atalgojums atpalika no valdības sektora par 45%!
Trīs gadu laikā nepieciešams situāciju labot, daļu no pašvaldības budžeta pieauguma novirzot Rīgas domes konkurētspējas celšanai darba tirgū. Uzsveru, ka būtu jādara ar vai bez cenu pieauguma krīzes. Vienlaikus, ņemot vērā inflācijas lēcienu, algu pieaugums stājas spēkā jau 1. novembrī, nevis nākamgad.
Tas ir mūsu parāds pašvaldības darbiniekiem. Arī turpmāk 1/3 daļa budžeta pieauguma turpmāk novirzāma pilsētas attīstībai; 1/3 daļa – pašvaldības sniegto pakalpojumu uzlabošanai; bet 1/3 daļa – darbiniekiem.
Darbs publiskajās iestādēs vienmēr būs daļēji arī aicinājuma un sabiedriskā pienākuma apziņas motivēts. Tomēr mēs nevaram ne cerēt, ne prasīt, ka Rīgā turpmāk strādās kvalificēti IT speciālisti, inženieri, juristi, vadītāji, pilsētplānotāji, skolotāji, arhitekti, ja politika nebūs skaidra – atalgojuma tuvināšana valdības sektora līmenim.
Divu gadu laikā pašvaldība ir īstenojusi daudzus projektus (ar tiem plašāk var iepazīties šeit https://www.riga.lv/.../rigas-domes-paveiktais-divu-gadu...) – gan iepriekš ilgi plānotus, gan pilnīgi neplānotus. Aiz katra no šiem un citiem projektiem un iniciatīvām ir stāvējuši Rīgas pašvaldības darbinieki.
Covid-19 krīze, Ukrainas bēgļu krīze un energoresursu cenu lēciena krīze ir trīs no neplānotajām situācijām, kurās bija nepieciešama strauja, profesionāla Rīgas pašvaldības darbinieku iesaiste, lai palīdzētu rīdziniekiem un kara bēgļiem. Rīgas darbinieki izveidoja augsti novērtēto Rīgas Atbalsta centru Ukrainas iedzīvotājiem; viņi neatstāja novārtā mazturīgos cilvēkus, kad strauji palielinājās pieprasījumu skaits pēc mājokļu pabalsta un kurināmā pabalsta.
Ar šo administratīvā sloga un darba pieaugumu Labklājības departamentam un Apkaimju iedzīvotāju centram būtu daudzkārt grūtāk tikt galā, ja mēs jau iepriekš nebūtu panākuši lielāko atalgojuma palielinājumu sociālajiem darbiniekiem pēdējo 10 gadu laikā. Mēs būtu riskējuši ar to, ka mazturīgākie rīdzinieki un bēgļi nesaņems viņiem tik ļoti nepieciešamo atbalstu. Un šis ir tikai viens piemērs.
Cits mūsu princips – darbiniekiem vispirms, politiķiem pēc tam. No 1. novembra plānots palielināt darbinieku atalgojumu, bet ne mēra, vicemēru vai departamentu direktoru algas. Tāpat šī nebūs mehāniska algas celšana vienādā apmērā, tā notiks pēc darba novērtējuma. Individuālā atalgojuma palielināšanas apmēru, izvērtējot darbinieka sniegumu, nosaka katras iestādes vadītājs. Pedagogu un tehnisko darbinieku atalgojuma palielināšana notiks no nākamā gada 1. janvāra.
Esmu par rīdzinieku interesēm – pilsētas attīstību; kvalitatīviem pakalpojumiem un strauju palīdzību iedzīvotājiem, kad rodas iepriekš neplānotas grūtības. Mums vajadzīgi motivēti, profesionāli darbinieki, kuri to visu nodrošina. Attiecīgi lēmums par atalgojuma palielināšanu darbiniekiem ir nepieciešams un pat obligāts.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
