Pseidopatrioti var nebaidīties no represijām, jo ir visnoderīgākā suga jebkādai sistēmai, neatkarīgi no laika vai vēja virzieniem.
Ne visai sen internetā bija diskusija par to, kādu bildi patriots pie sienas kārtu mūsdienās? Kādreiz modē bija teroristi, piemēram, Ļeņins. Diskusija joprojām ir atklāta, jo nav nonākusi pie kopsaucēja. Vairums diskusijas jautājumu uztvēra kā sarkasmu, tomēr šis izrādījās visai nopietns jautājums, jo atklājās, ka līderu, ideju vai vienotu, visiem izprotamu plānu (Latvijas attīstības ceļrāža) neesamība paredz nopietnas, valstiski negatīvas sekas.
Paradokss jautājumā atklājās tāds, ka starp mūsdienu politiķiem visdrīzāk nav neviena, kuru varētu nosaukt par neviltotu patriotu, līdz ar to nav patriotu ikonu, bet tas vien nozīmē to, ka nav līderu un nav arī, kam sekot vai uz ko cerēt nestundā.
Ja godīgi, arī man nav atbildes uz šo jautājumu, - es pie sienas rāmītī lieku ģimenes foto, jo neatbalstu elku godināšanu, tomēr, ja reiz būtu jāizvēlas starp elkiem, tad patriota vārda cieņas vērti, manuprāt, ir vien tie, kam ir bijusi drosme cīnīties pret milžiem bez terora vai armijas. Kā uzskatāms piemērs starptautiskā mērogā varētu būt Gandijs vai Latvijas gadījumā Gunārs Astra.
Manuprāt, ielu nosaukumu nomaiņas, mainoties laikiem, ir viena no pazīmēm, kas pseidopatriotus atmasko visuzkrītošāk, jo tieši no tādiem "patriotiem", tiklīdz vēji izmainās, arī nāk priekšlikumi ielu nosaukumu un karogu nomaiņai. Piemērs par Brīvības ielu: ne Krievijas cars Aleksandrs, ne teroristi Hitlers vai Ļeņins paši nelika ielas pārdēvēt vai nosaukt viņu vārdos, - šie priekšlikumi nāk no to laiku sistēmām lietderīgajiem patriotiem.