Iesaki rakstu: 
Ja reiz dzīvojam laikā, kad tiek pārdefinēti tādi vārdi kā “ģimene”, “vīrietis”, “sieviete”, nevajadzētu brīnīties, ka arī jēdziens “žurnālists” iegūst citas nokrāsas. Kādreiz žurnālistika nozīmēja runāt, rakstīt par būtiskām, sabiedrībai svarīgām lietām. Diemžēl šodien aizvien biežāk redzam, ka žurnālistiku pārņem tieksme konstruēt īstenību, veidot pseidoziņas, radīt pseidoproblēmas.
Pirms neilga laika ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju sazinājās Sarmīte Kolāte. Elektroniskā pasta vēstulē Kolāte sevi dēvē par “Delfu” žurnālisti, neaizmirstot norādīt, ka strādā arī LTV un LR. Tas, protams, ir ļoti savdabīgi, ka komercmediju un sabiedrisko mediju sfēras tiek sapludinātas, un iespējams, ka tieši tā ir daļa no problēmas.
Sarmīte Kolāte regulāri interesējas par norisēm Ogrē. Pirms kāda laika veidoja Rēdera kunga interviju ar mani un arī šobrīd ir ieinteresēta muzeja norisēs. Šobrīd viņu ļoti bija ieinteresējusi muzejā izstādītā instalācija “Latvju zeme vaļā stāv!”, kurā aktualizēta mūsu nenostiprinātās Austrumu robežas problēma.
Diemžēl instalācija nevis likusi pievērsties tam, lai pētītu, izzinātu un veicinātu robežas sakārtošanu, ar to saistītās problēmas, bet gan… izraisījusi īsteni pētniecisku interesi par šīs instalācijas izmaksām, saskaņošanu un citiem, līdzīgiem “izcili būtiskiem” jautājumiem.
Ir tapusi gara publikācija “Delfos”, kurā Sarmīte Kolāte detalizēti apraksta savu pētniecisko Ogres Vēstures un mākslas muzeja apmeklējumu, izsaka ļoti vērtīgus novērojumus par ekskursiju vadīšanu bērniem, pat virza ieteikumus, kādi uzraksti būtu jānoņem no ekspozīcijas, ko mainīt muzeja mājas lapā. Ir skaidrs, ka sabiedrība no šīs publikācijas iegūst neizmērojami daudz!
Jāatzīst, ka sajūta ir īsti progresīvi padomiska! No Rīgas ir ieradusies “centrālā aparāta inspekcija”, kas tagad vētīs, ko tie “lauķi” savā muzejā saveidojuši. Un cik dīvaini sanāk! Kad Daugavpilī bija ņemtne ap dzimumlocekli pie krusta, vadošie mediji vienā balsī sauca pēc vārda brīvības mākslā. Bet, kad runa ir par valstiskas problēmas aktualizāciju, pēkšņi mostas vēlme darbināt smalkus sietus, cenzēt – noskaidrot, vai tikai idejas autors ir bijis pareizais, vai ekspozīcijā vieta instalācijai tiešām likumīga!
Ir gan pāris nianšu. Publikācija iesākas ar daudzkārt atskaņotiem meliem par muzeja “varonīgajiem bijušajiem darbiniekiem” un noslēdzas ar no jau minētajiem darboņiem saklausītām baumām.
Vai Kolātes raksta tapšanai bija personīgi motīvi, politiski čuksti? Kas lai to zina! Skumji, ka tāds ir mūsu žurnālistikas līmenis, kura spējīga vien atmaskot zāļu tantes un kāršu zīlniekus, kura spējīga vien “atklāt” reģionāla muzeja, nelielas izstādes, viena izstādīta objekta “aizkulises”. Novēlu autorei augt profesionāli, pievērsties valstiskām tēmām, kā arī tikt skaidrībā, kādas intereses viņa pārstāv – sabiedrības, komercmedija, personiskās vai politpasūtījuma!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
