Publiskām priekšvēlēšanu debatēm ir jānoris latviski, bet... ēēēēēē...

Pašlaik viens no aktuāliem tematiem ir sabiedrisko mediju iecere rīkot Eiroparlamenta debates krievu valodā. Savā ziņā šī tēma ir turpinājums jau 2023. gadā sāktajai sarunai par LTV, Latvijas Radio un LSM pāreju uz satura veidošanu latviešu valodā no 2026.gada.

Diemžēl, kā jau tas emociju uzplūdā notiek, diskusija noris par vairākām lietām vienlaicīgi, zaudējot fokusu. Pirmā - valsts valodas un mazākumtautību valodu lietojums valstiskos procesos. Otrā - par mediju, īpaši sabiedrisko mediju, neatkarību. Trešā - par to, kā efektīvāk uzrunāt to cilvēku daļu, kas joprojām atrodas Kremļa propagandas orbītā (jāsaka, ka tie ir gan cittautieši, gan arī latvieši).

Tagad par visu pēc kārtas.

Par valsts valodas lietojumu. Satversme nosaka, ka sabiedrisko un politisko procesu valoda ir valsts valoda. Līdz ar to arī publiskām priekšvēlēšanu debatēm ir jānoris latviski.

Izskan viedoklis, ka iepriekš daudzas lietas ir notikušas krieviski. Tā ir taisnība, taču, notikumiem attīstoties, mainās apstākļi, ievērojamas daļas sabiedrības viedoklis un noskaņojums (tas, kas kādreiz bija pieļaujams vairs nav un otrādi). Īpaši strauji tas mainās līdz ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

Pasaule un sabiedrība evolucionē, tas ir viens no iemesliem, kādēļ pasaule no akmens laikmeta ir devusies kosmosa iekarojumos, sākusi attīstīt mākslīgo intelektu un kvantu fiziku. Nenoliedzot to, ka komunikācijai var tikt izmantotas arī mazākumtautību valodas, kā to paredz Satversme un likumi, jāatceras, ka Latvijā ir vairāk par vienu mazākumtautību.

Par sabiedriskajiem medijiem un redakcionālo neatkarību. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio un LSM strādā profesionāli un patriotiski žurnālisti. Viņu ieguldījums mūsu valsts demokrātijas stiprināšanā un attīstībā ir nenovērtējams.

Visa veida ķengas par valsts nodevējiem, tautas ienaidniekiem, 5. kolonnu, Kremļa pakalpiņiem ir absolūti nepieņemamas un nosodāmas. Tieši draudi un aicinājumi fiziski izrēķināties ir sodāmi saskaņā ar likumu.

Nosargāt redakcionālo neatkarību nav viegli. Rīgas pilī 8. aprīlī rīkotajā diskusijā atklājās lietas, par kurām ikdienā daudzi neaizdomājas, tostarp grūtības saņemt informāciju, draudi, pašcenzūra. Vienlaikus redakcionālā neatkarība ir liela atbildība. Atbildība sabiedrības priekšā skaidrot savus lēmumus un izvēles, pamatot tās, atbildēt uz jautājumiem un kritiku. Ikvienam sabiedrības loceklim, arī politiķiem, ir tiesības izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un kritizēt jebko.

Mēs visi esam atbildīgi par mūsu valsts nākotni, un tikai strīdos dzimst patiesība. Svarīgi ir, lai uz jautājumiem tiek sniegtas atbildes, kritika atspēkota. Nevienai amatpersonai gan nav tiesību norādīt sabiedriskajiem vai komercmedijiem, kādu sižetu taisīt, kādus jautājumus uzdot vai neuzdot.

Šobrīd gribētos redzēt mierīgu, faktos un praksē pamatotu redakcionālās izvēles skaidrojumu par Eiropas Parlamenta kandidātu debatēm krievu valodā LTV un LSM. Jautājumi ir vairāki.

Vai ir pētīta iepriekšējo Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanu debašu krievu valodā rezultativitāte (sasniegtā auditorija, skatījumi, debašu vērtējums auditorijā, kuri cenšas sasniegt)? Vai iedomātai mērķauditorijai pētījumu formā ir pajautāts, vai tas viņiem ir noderīgi, vai ir interese? Ņemot vērā, ka vairākas partijas ir atteikušās no dalības šajās debatēs, kā iespējams nodrošināt līdzvērtīgu informāciju/iztirzājumu elektorātam par visu partiju piedāvājumu? Vai tik sakaitētā atmosfērā būs iespējams sasniegt mērķi - kvalitatīvu diskusiju (un tā kā tā ir nodokļu maksātāju nauda tika iztērēta lietderīgi?) Vai ir apsvērta ideja par debašu rīkošanu latviski, nodrošinot tulkojumu?

Par infotelpas "atkarošanu" no Kremļa. Šī ir saruna, kas notiek jau labu laiku. Baidos, ka karstā diskusija par valodas lietojumu sabiedriskajos medijos šo problēmu paradoksālā kārtā atstāj novārtā. Un te nu ir skaidrs, ka tie, kas joprojām saņem informāciju no Krievijas propagandas, nav sasniegti ne ar raidījumiem latviski, ne krieviski. Jāsaprot, kāpēc? Tāpat kā tas, ka ir daudz tādu, kas vairs nav pārliecināmi mainīt gadiem iesīkstējušus un gadiem kultivētus uzskatus.

Pēdējās dienās mani ir aicinājuši atlaist, sodīt, nolamāt un ko tik vēl nedarīt ar SEPLP, LTV, Latvijas Radio un LSM. Valsts prezidentam demokrātiskā valstī tādu tiesību nav, un labi, ka tā. Šobrīd daudz būtiskāka ir sabiedrības aktīvās daļas diskusija ar savu mediju, tā var izpausties gan viedokļu soctīklos, gan piketu, gan tiešas sarunas formā. Tai ir jābūt cieņpilnai sarunai, nevis abpusējai kliegšanai, uz to visus iesaistītos arī aicinu, jo tikai tā mēs kļūstam spēcīgāki gan kā valsts, gan sabiedrība.

Novērtē šo rakstu: