Iesaki rakstu: 
Saeima (lasi – pučistu grupa) 12. novembrī galīgajā lasījumā pieņēma likumu “Par pagaidu papildus prasībām Saeimas deputātu un pašvaldību domju deputātu darbam”, nosakot, ka nevakcinētiem vai Covid-19 nepārslimojušiem Saeimas deputātiem no 15. novembra liegts piedalīties parlamenta darbā.
Sākotnēji likumprojektā bija paredzēts, ka nevakcinēti tautas kalpi nedrīkstēs piedalīties klātienes sēdēs, taču tirāniem politiskā apetīte rodas ēdot, un liegumu noteica arī attālinātai dalībai sēdēs. Sazvērnieku koalīcijai – A/P!, JV, JKP un NA – pieslējās arī Saskaņas spice (saprotot, ka nepotēto krievvalodīgo elektorātu pārtver konkurenti) un ārpusfrakciju “pabiras”. Jāpiezīmē, ka šāda regulējuma pagaidām nav nevienā ES dalībvalstī.
Ņemot vērā, ka ievēlētiem tautas priekšstāvjiem ir atņemtas balsstiesības, no šī brīža demokrātija Latvijā vairs nepastāv, ir likvidēts parlamentārisms un diskreditētas vēlēšanas (prognozēju liegumu nepotētajiem balotēties vai pat apmeklēt vēlēšanu iecirkni). Valstī ir noticis apvērsums, kuru veikusi valdošā kliķe, apzinoties, ka nākamajās vēlēšanās vakcīndīleriem nekas nespīd un uzvarēs partijas, kas deklarēs obligātās vakcinācijas un segregācijas atcelšanu.
Loģiski, ka šajās listēs plānoti arī neinjicēti deputātu kandidāti. Tāpēc tagad nepotētiem jeb veseliem cilvēkiem ir liegta dalība aktīvajā politikā. No politiskās dzīves ir izslēgti visi, kas fiziski nav apliecinājuši lojalitāti (lasi – aizlienējuši savu veselību un dzīvību) farmācijas kompānijām un aiz tām stāvošajiem civilizācijas atiestatītājiem.
Atļaušos pāris padomus opozīcijas politiķiem. Pirmais skar organizatorisko plāksni. Hunta, pa brīžam “uzmetot” vai “upurējot” kādu savējo, tomēr darbojas vienoti. Es rekomendēju opozicionāriem pārvarēt savstarpējo nepatiku un izveidot sava veida koordinācijas padomi, kur sanāktu kopā līderi, aiz kuriem atrodas aktīvu cilvēku, finanšu vai citi resursi. Krēslus dalīsiet pēcāk, it īpaši, ja pašreiz balsošana Saeimā spīd tikai tiem, kas “uzsēdinās sevi uz adatas”.
Otrais priekšlikums – papildināt politisko cīņas metožu arsenālu. Organizēt masu protestus ir apsveicami, taču, ja “jampadracis” beidzas ar čiku, tas vieš ļaudīs vilšanos un apātiju. Manuprāt, efektīva būtu ielaušanās to komforta zonā, kas savos augstajos krēslos šobrīd jūtas droši. Politiskie aktīvisti ar draugu grupu var, piemēram, doties ciemos pie deputātiem un ministriem, patērzēt “intīmā” atmosfērā vai “tusēt” pie restorāna, teātra, operas, veikala vai cita iestādījuma, kuru kangari apmeklē.
Pučisti ir sabradājuši tiesiskumu valstī un lieguši veselajiem pilsoņiem likumīgi nomainīt varu Latvijā. Nekādas empātijas pret varmākām, kas sagrābuši varu! Uzurpatori pa labam valdīšanu neatdos. Ikviens, kas kaitēs huntai kopumā vai pučistiem personāli, manā uztverē ir varonis. Tikai tad, kad varneši sāks baidīties no savas tautas vairāk, nekā no globālajiem saimniekiem, netaisnība ies mazumā.
P.S. Likumdevēji-pučisti pat nezina ar ko atšķiras vārdu „papildu” un „papildus” lietojums. Vārdu „papildu” lieto kā apzīmētāju un tikai ar lietvārdiem, piemēram, „papildu līdzekļi” vai „papildu prasības”. Savukārt vārds „papildus” ir apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu, piemēram, „jāstrādā papildus”. Lai vieglāk atcerētos šo vārdu lietojuma nianses, jāielāgo teikums: „Papildus darīt papildu darbu.”
Video - ŠEIT.
Seko mums 
Bieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Nekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Veselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Pirms dažiem gadiem gan ierēdniecība, gan politiskie lēmēji pēc neskaitāmiem ārvalstu organizāciju un Latvijas stratēģisko sabiedroto ieteikumiem nonāca pie loģiska atklājuma, ka pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā izveidotais banku darbības modelis gan ģeopolitisko, gan pieaugošās uzraudzības apstākļu rezultātā vairs nav dzīvotspējīgs. Proti, būt par NVS valstu starptautisko norēķinu jeb ASV dolāru transakciju centru nav iespējams.
Ierobežojumi turpinās, un arī protesti turpinās. Cēloņsakarība ārkārtīgi vienkārša un to izsaka Delfu raksta pēdējā rindkopa: "Neskatoties uz augsto vakcinācijas līmeni, vairākām Eiropas valstīm nācies atjaunot karantīnas ierobežojumus, lai apturētu jaunu Covid-19 vilni."
Sāksim ar to, kas manā skatījumā ir hunta. Tie ir 62 deputāti, kas veica valsts apvērsumu, atņemot balsstiesības t.s. deputātiem-antivakseriem. Pučistiem jāpieskaita arī ministri iz valdības, kas kā aste luncina parlamenta “kvekšu” korpusu. Visbeidzot prezidents, kas pēc puča neierosināja Saeimas atlaišanu.
Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā konference, kāda pēdējo sešu gadu laikā pasaulē organizēta, kurā šogad tika demonstrēta klajas divkosības paraugstunda. Līdz ar to paradoksāli un nožēlojami vienlaikus, ka tās mērķis bija vienoties par pasaules zaļajiem pamatmērķiem!
Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu.
