Iesaki rakstu: 
Saeima (lasi – pučistu grupa) 12. novembrī galīgajā lasījumā pieņēma likumu “Par pagaidu papildus prasībām Saeimas deputātu un pašvaldību domju deputātu darbam”, nosakot, ka nevakcinētiem vai Covid-19 nepārslimojušiem Saeimas deputātiem no 15. novembra liegts piedalīties parlamenta darbā.
Sākotnēji likumprojektā bija paredzēts, ka nevakcinēti tautas kalpi nedrīkstēs piedalīties klātienes sēdēs, taču tirāniem politiskā apetīte rodas ēdot, un liegumu noteica arī attālinātai dalībai sēdēs. Sazvērnieku koalīcijai – A/P!, JV, JKP un NA – pieslējās arī Saskaņas spice (saprotot, ka nepotēto krievvalodīgo elektorātu pārtver konkurenti) un ārpusfrakciju “pabiras”. Jāpiezīmē, ka šāda regulējuma pagaidām nav nevienā ES dalībvalstī.
Ņemot vērā, ka ievēlētiem tautas priekšstāvjiem ir atņemtas balsstiesības, no šī brīža demokrātija Latvijā vairs nepastāv, ir likvidēts parlamentārisms un diskreditētas vēlēšanas (prognozēju liegumu nepotētajiem balotēties vai pat apmeklēt vēlēšanu iecirkni). Valstī ir noticis apvērsums, kuru veikusi valdošā kliķe, apzinoties, ka nākamajās vēlēšanās vakcīndīleriem nekas nespīd un uzvarēs partijas, kas deklarēs obligātās vakcinācijas un segregācijas atcelšanu.
Loģiski, ka šajās listēs plānoti arī neinjicēti deputātu kandidāti. Tāpēc tagad nepotētiem jeb veseliem cilvēkiem ir liegta dalība aktīvajā politikā. No politiskās dzīves ir izslēgti visi, kas fiziski nav apliecinājuši lojalitāti (lasi – aizlienējuši savu veselību un dzīvību) farmācijas kompānijām un aiz tām stāvošajiem civilizācijas atiestatītājiem.
Atļaušos pāris padomus opozīcijas politiķiem. Pirmais skar organizatorisko plāksni. Hunta, pa brīžam “uzmetot” vai “upurējot” kādu savējo, tomēr darbojas vienoti. Es rekomendēju opozicionāriem pārvarēt savstarpējo nepatiku un izveidot sava veida koordinācijas padomi, kur sanāktu kopā līderi, aiz kuriem atrodas aktīvu cilvēku, finanšu vai citi resursi. Krēslus dalīsiet pēcāk, it īpaši, ja pašreiz balsošana Saeimā spīd tikai tiem, kas “uzsēdinās sevi uz adatas”.
Otrais priekšlikums – papildināt politisko cīņas metožu arsenālu. Organizēt masu protestus ir apsveicami, taču, ja “jampadracis” beidzas ar čiku, tas vieš ļaudīs vilšanos un apātiju. Manuprāt, efektīva būtu ielaušanās to komforta zonā, kas savos augstajos krēslos šobrīd jūtas droši. Politiskie aktīvisti ar draugu grupu var, piemēram, doties ciemos pie deputātiem un ministriem, patērzēt “intīmā” atmosfērā vai “tusēt” pie restorāna, teātra, operas, veikala vai cita iestādījuma, kuru kangari apmeklē.
Pučisti ir sabradājuši tiesiskumu valstī un lieguši veselajiem pilsoņiem likumīgi nomainīt varu Latvijā. Nekādas empātijas pret varmākām, kas sagrābuši varu! Uzurpatori pa labam valdīšanu neatdos. Ikviens, kas kaitēs huntai kopumā vai pučistiem personāli, manā uztverē ir varonis. Tikai tad, kad varneši sāks baidīties no savas tautas vairāk, nekā no globālajiem saimniekiem, netaisnība ies mazumā.
P.S. Likumdevēji-pučisti pat nezina ar ko atšķiras vārdu „papildu” un „papildus” lietojums. Vārdu „papildu” lieto kā apzīmētāju un tikai ar lietvārdiem, piemēram, „papildu līdzekļi” vai „papildu prasības”. Savukārt vārds „papildus” ir apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu, piemēram, „jāstrādā papildus”. Lai vieglāk atcerētos šo vārdu lietojuma nianses, jāielāgo teikums: „Papildus darīt papildu darbu.”
Video - ŠEIT.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
