Pūderis mūsu smadzenēm: LTC un LMT "izdevīgā apvienošana"
Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek24.02.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jebkādas politiskas manipulācijas ar valstij piederošu mantu Latvijā, šķiet, vairs nespēj iztikt bez sabiedriskās domas primitīvas čakarēšanas. Tieši šādā "mērcē" tautas un valsts varas saprāts patlaban tiek uzstājīgi apstrādāts. Tas notiek saistībā ar gaidāmo valdības izšķiršanos par divu sakaru uzņēmumu, Lattelecomun Latvijas Mobilā telefona, turpmāko likteni. To apvienošana – risinājums, kas ir klaji izdevīgs tagadējam abu firmu mazākuma akcionāram "TeliaSonera"* – tiek demagoģiski sludināta par nācijas interesēm visbrīnišķīgāko un tāpēc steigšus īstenojamo veidu, kā mums parūpēties par sakaru nozares tālāko attīstību Latvijā.
Šādai pozīcijai, kaut to atražo pusanonīmi un virspusēji, bet tās solītajā labumā valda nekonkrētība, ir būtiska priekšrocība: publikai argumentācija šķiet skaidri saprotama un pat neapstrīdama – "katram taču ir zināms", cik likumsakarīga šķiet uzņēmumu saplūšana arvien lielākos koncernos, lai tie iegūtu izdevīgākas pozīcijas globālajā konkurencē, celtu savu akciju cenu biržā utt., u.tml. Cilvēkiem šķiet loģiski, ka divu sakaru nozares firmu apvienošana varētu radīt vēl spēcīgāku struktūru un tas nāktu par labu Latvijas tautsaimniecībai.
Turklāt mums vēl tiek atgādināts, ka "Igaunijā un citur Eiropā tas jau sen ir izdarīts". (Svaigāks šādas argumentācijas paraugs lasāms šeit.) Tieši tāpēc arī pusanonīmajai kampaņai ir izdevies gūt vērā ņemamus pasākumus, kaut to enerģiski un argumentēti cenšas apstrīdēt autoritatīvi oponenti – ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, tāpat jurists un politiķis Jānis Bordāns. Viņi uzstāj uz valsts aktīvāku pozīciju sakaru uzņēmumu vadībā.
Mēs varētu daudz diskutēt par to, vai uzņēmumu apvienošana automātiski garantē tālāku izaugsmi – ziniet, ir atrodams pietiekami daudz negatīvu piemēru. (Žurnālisti un poligrāfiķi joprojām ar sāpēm atceras, kā beidzās tehniski spēcīgā Preses nama pievienošana bagātajai Ventspils Naftai. Liepājnieki piesauks Liepājas maiznieka un Jelgavas maiznieka apvienošanu SIA JLM – tās maksātnespēja apveltīja pilsētu ar bijušās ceptuves graustu Rīgas ielā.) Apvienošana nereti nodara jūtamus zaudējumus, ja to īsteno nevis ekonomiskas lietderības vārdā, bet gan ambīciju apmierināšanas vai spekulatīvu apsvērumu dēļ.
LTC un LMT apvienošanās cildinātāju nostājā blēdīgākais ir tas, ka viņi vienmēr konsekventi "aizmirst" ļoti būtisku detaļu – šādi veiktas abu uzņēmumu reorganizācijas rezultātā principiāli samainās to akcionāru statuss. Latvijas valsts, kas tagad abos uzņēmumos kontrolē 51 procentu kapitāla, apvienotajā uzņēmumā kļūtu par mazākuma akcionāru, savukārt TS tajā dominētu, pārvaldot 54 procentus kapitāldaļu. Turklāt valsts neiegūtu nekādu finansiālu vai cita veida kompensāciju par to, ka atdāvinātu savu "pirmdzimtību" un aplaimotu biznesa partneri. Zaudējot balsu vairākumu, tā tikai pati radītu sev dažādas problēmas. (Piemēram, kas noteikti apbēdinātu finanšu ministri – apgrūtinātu iespēju lemt izmaksāt dividendes un ieskaitīt tās valsts budžetā.) Kāpēc gan tas valdībai būtu jādara? Ja TS grib vairākumu abos uzņēmumos, lai par to samaksā – līdzekļi investīcijām ir, kopš nācās aiziet no Vidusāzijas tirgus (skatiet Dombrovska raksta sākumu.)
Tiklīdz kāds atgādina, ko valsts zaudēs, tā publikai un politiķiem īpaši LTC un LMT apvienošanas piedāvājums vairs neizskatās tik pašsaprotams un entuziasmu izraisošs. Tad daudz racionālāki izskatās abi pārējie – jā, stipri komplicētākie – scenāriji: viens partneris atpērk no otra tā kapitāldaļas – vai nu TS no valsts, vai arī valsts no TS (nebūt ne fantastisks risinājums) – un pilnībā kļūst par LTC un LMT īpašnieku. Vai arī tas, ko TS nepiemin, – saskaroties ar valdības kategorisku nevēlēšanos jebko mainīt, ziemeļvalstu uzņēmums samierinās, ka vienkārši viss paliek pa vecam.
Februāra sākumā masu medijos tika ziņots par "lielo uzņēmumu vadītāju aptauju", kurā vairākums izvaicāto esot atbalstījuši nostāju, ka LTC un LMT esot jāapvieno. Izlasot materiālā kaut ko vairāk nekā direktīvo virsrakstu, atklājās, ka mums atkal pūderē smadzenes ar jancīgā stilā veiktu sabiedriskās domas pētījumu: tas tika sarīkots pērnā gada oktobrī un novembrī – SKDS sociologiem "padziļinātās intervijās" noskaidrojot ne tikai "Latvijas lielo uzņēmumu vadītāju", bet arī "finanšu ekspertu un nevalstisko organizāciju pārstāvju" (kopumā 28 respondentu!) viedokli par iespējamo sakaru uzņēmumu apvienošanu. Intervētie netiek saukti vārdā – kaut varbūt tikai tas spētu padarīt šo manipulāciju kaut nedaudz "reprezentatīvu"...
Turklāt, spriežot pēc rakstā pārstāstītajiem respondentu papildu komentāriem** par sakaru uzņēmumu nākotni, intervijās viņiem noteikti bija "aizmirsts" pateikt, kā apvienošana mainītu īpašnieku akciju sadalījumu. Pat, ja mēs pieļaujam, ka tobrīd valdībai piesūtītā TS piedāvājuma būtība vēl nebija īsti zināma, tad kāpēc februārī publicētajā "ziņas" tekstā neatradās vieta atgādinājumam, kāds ir obligātais rezultāts LTC un LMT apvienošanai? Jā, šis jautājums man pašam izklausās pavisam muļķīgs…
Klausoties, kā uzkurina mākslīgu entuziasmu par LTC un LMT apvienošanu, rodas pretīgs iespaids, ka mūsu smadzeņu pūderētāji ne tik daudz strādā uz viņiem vēlamo rezultātu (jo par to droši vien tiek gādāts politisko kuluāru mijkrēslī), bet pavisam atklāti ķer kaifu no savas nesodāmības apziņas – publika vienkārši nepagūst apjēgt, ka tikusi vazāta aiz deguna, jo drīz vien tās uzmanība tiks pievērsta kaut kam citam un to pavadošajai demagoģijai. Dažam "viedokļu līderim" vai piāristam publiski melot šķiet vienkārši stilīgi: viņam tā ir iespēja izrādīt savu morālo elastīgumu partneriem/klientiem, kā arī izjust intelektuālo pārākumu pār naivo līdztautiešu "pūli".
Interesanti, vai LTC un LMT apvienošanas kampaņotāji tagad spiež uz valdību, lai tā neapdomīgi pieņemtu sev klaji neizdevīgu lēmumu – vai gluži otrādi, šādi sabiedriskā doma tiek sagatavota samierināties ar politiskās aizkulisēs jau izlemtu mažoritārā akcionāra statusa atdāvināšanu?
* "Lattelecom" līdzīpašnieki ir Latvijas valsts (51% akciju) un ziemeļvalstu sakaru koncerns "TeliaSonera" (49%) jeb, precīzāk, tā meitasuzņēmums "Tilts Communications". Savukārt LMT akcionāri ir valsts uzņēmums "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (23%), "Lattelecom" (23%), Latvijas valsts Satiksmes ministrijas personā (5%) un " TeliaSonera " (49%).
** "Aptaujā izskan ieteikumi apsvērt valsts akciju daļu kotēšanu biržā, cenšoties paturēt uzņēmuma daļas Latvijā, ne atdodot tās ārvalstu investoriem. Tāpat daļa no aptaujātajiem norāda uz vēlmi paturēt valsts īpašumā spēcīgu, pelnošu un modernu uzņēmumu, tomēr ļaujot uzņēmumam attīstīties un brīvi darboties, neizņemot peļņu un dividendes, neuzspiežot politiski birokrātisku pārvaldes formu."
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
