Puķītes uz indes bedres: kā Liepājā VVD piesedz nelegālu atkritumu biznesu

Tas nozīmē, ka lietus un sniega ūdeņi vienkārši tek pāri piesārņotajai teritorijai un paša tecē novadās pilsētas kanalizācijā vai gruntī. Šāda “uzticēšanās” uzņēmuma solījumiem ir klaja neizdarība no VVD puses. Kā varēja atļaut sākt piesārņojošu darbību bez jebkādas infrastruktūras? Vai tiešām bija cerība, ka piesārņojums pats brīnumainā kārtā atradīs ceļu uz attīrīšanas iekārtām?

Nav jābūt vides ekspertam, lai saprastu, ka šāda neizbūvēta infrastruktūra rada tiešus draudus videi. Eļļas, degvielas, antifrīzi un citas bīstamas vielas var netraucēti iesūkties zemē un gruntsūdeņos. Taču VVD toreiz izlēma pievērt acis, atļaujot uzņēmumam darboties faktiski uz plika zemes gabala. Jau toreiz tas izskatījās pēc bezkaunīgas atbildīgo amatpersonu nolaidības vai apzinātas piesegšanas.   

Auto vraki – tikai aisberga redzamā daļa 

Pēc ilgiem gadiem un daudziem piesārņojuma hektolitriem VVD beidzot “pamodās” un uzdeva uzņēmumam aizvākt auto vrakus no teritorijas. Taču auto vraki bija tikai problēmas redzamā daļa, aisberga virsotne. Tie ir lieli un pamanāmi – to kaudzēm sakrautās metāla karkasu rindas redz ikviens garāmgājējs. Pat šajā uzdevumā uzņēmums nebija pilnībā ievērojis noteikumus – vēl 2024. gada inspekcijā konstatēts, ka daļa automašīnu vraku nemaz nestāvēja uz cietā seguma, bet gan uz zemes. Citiem vārdiem, pat pēc vairākām pastāvīgas “saimniekošanas” sezonām nebija nodrošināts, ka visi vraki glabājas uz asfaltētas vai betonētas virsmas (kā to prasa elementāra vides aizsardzība).

Kas notika ar šiem vrakiem? Tos vienkārši aizveda prom. Bet vai tas atrisināja problēmu? Protams, ne. Vraku aizvākšana ir tikai kosmētisks risinājums. Metāllūžņus var pārvietot citur, taču piesārņotā zeme, izlijusī eļļa un nelegāli uzkrātie atkritumi paliek. Vēl vairāk – uzņēmums turpināja nodarboties ar nelegālu atkritumu apsaimniekošanu. Auto vraki bija tikai redzamais simbols tam, ka teritorijā notiek aizdomīgas lietas. Pat pēc vraku aizvešanas būtiski nekas nemainījās, jo faktiskais pārkāpums – nelegālā atkritumu apsaimniekošana – turpinās pilnā sparā.  

Puķu dobes kā butaforija 

Situācija kļūst sirreāla brīdī, kad atbildīgie sāk mēģināt piekārtot dekorācijas ap nozieguma vietu. Vietējā portāla liepajniekiem.lv publikācijā ar neviltotu sajūsmu tika aprakstīta “puķīšu stādīšana” teritorijā – it kā dažu puķu dobju ierīkošana spētu nomaskēt gadiem ilgi krāto cūcību.

Šī ironiskā “apzaļumošanas” taktika ir nekas vairāk kā butaforija. Ziedu stādīšana piesārņotā laukumā ir līdzvērtīga situācijai, kur ugunsgrēka vietā krāso sienas, lai noslēptu sodrējus. Puķītes neitralizēs piesārņojumu tikpat daudz, cik plāksteris izārstē lūzumu – proti, nemaz. Sabiedrībai tiek demonstrēts sakopts skats: lūk, zaļi stādiņi, viss smuki. Bet zem šīs “zaļās maskas” turpina slēpties toksiska inde, kuru ne puķītes, ne skaisti vārdi nespēj attīrīt.

Jā, puķu dobes ir jaukas pilsētvides elements, taču šajā gadījumā tās izmantotas ciniskai uzmanības novēršanai. Kamēr liepājniekiem rāda “sakoptu” pagalmu ar puķītēm, zem zāliena turpina indēt mūsu kopīgo vidi. Šāda rīcība pelna tikai un vienīgi nosodījumu. Ironiski, ka mediji nekritiski atreferē šo teātri, iespējams, pat nesaprotot, ka kļūst par piesegšanas instrumentu.  

VVD: sargsuns vai klēpja sunītis? 

Šajā stāstā VVD uzvedas nevis kā vides sargsuns, bet drīzāk kā piesegs un advokāts pārkāpējam. Tā vietā, lai stingri pieprasītu visas vides prasības un aizstāvētu sabiedrības intereses, VVD rīkojies kā klēpja sunītis uzņēmuma saimniekam – paklausīgi pieverot acis uz rupjiem pārkāpumiem. Atbildīgajām amatpersonām būtu jārūpējas, lai uzņēmums nekavējoties izveidotu ūdensnecaurlaidīgu segumu, notekūdeņu sistēmu un citas drošības barjeras, vai arī jāpārtrauc tā darbība līdz pilnīgai atbilstībai likumam. Tā vietā gadiem ilgi tika ļauts saimniekot “pa vecam”, it kā vides aizsardzības normu nemaz nebūtu. Kad spiediens pieauga, VVD izlikās rīkojamies – lika aizvākt dažus vrakus, taču izvairījās ķerties pie lietas būtības.

Šokējoši ir arī tas, kā uzņēmums formāli atrunājās: tas apgalvoja, ka nemaz neveic nolietoto transportlīdzekļu apstrādi, tāpēc tam neesot jāpilda stingrās vides prasības. Citiem vārdiem – papīros viss skaisti: “mēs tikai uzglabājam, mēs neko nedarām, mums MK noteikumi par auto vraku pārstrādi nav saistoši.” Un VVD, šķiet, šo pasaku norija bez aizrīšanās.

Realitātē, protams, robeža starp “uzglabāšanu” un “apstrādi” ir izplūdusi, un videi nodarītais ļaunums – pavisam reāls. VVD ne tikai nesodīja par acīmredzamām nepatiesībām, bet pat palīdzēja tās legalizēt. Vai tas darīts nekompetences dēļ vai arī kāda interesēs – lai paliek uz pašu amatpersonu sirdsapziņas. Taču sabiedrībai ir pamats justies nodotai.  

Secinājums: sabiedrībai jārīkojas nekavējoties 

Liepājas gadījums ir skaudrs atgādinājums, cik bīstami ir pieļaut, ka atbildīgie dienesti piesedz pārkāpējus. Ja mēs klusēsim, rīt līdzīga situācija var skart jebkuru citu pilsētu vai novadu. Tāpēc sabiedrībai jāpieprasa atbildība un reāla rīcība tūlīt un tagad. Pietiek ar tukšiem solījumiem un kosmētiskiem pasākumiem! Mēs prasām pilnu situācijas auditu, vainīgo amatpersonu saukšanu pie atbildības un uzņēmuma darbības apturēšanu, līdz tas patiešām izpilda visas vides aizsardzības prasības.  

Ir laiks beigt stādīt “puķītes” un sākt tīrīt piesārņojumu. Sabiedrībai ir spēks panākt pārmaiņas, ja mēs to skaidri un skaļi pieprasām. Nedrīkstam samierināties ar iestudētu teātri uz toksiskas augsnes – pieprasīsim patiesu rīcību un sauksim pie atbildības tos, kuri savu bezdarbību mēģina noslēpt aiz ziediem. Ja mēs nebūsim vienaldzīgi, tad vēl ir cerība glābt gan Liepājas vidi, gan arī atgūt ticību tam, ka likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi – gan parasts pilsonis, gan “izredzēts” uzņēmums. 

Novērtē šo rakstu: