Iesaki rakstu: 
Kā pamatoti uzskata daudzi apskatnieki, tad pašlaik notiekošo un turpmāko kauju Donbasā iznākums ietekmēs ne vien Ukrainas likteni, bet arī notikumu attīstību Eiropā. Kā zināms, tad Kremļa žurkas politiskais uzstādījums pēc Kijivas ieņemšanas operācijas izgāšanās ir Doneckas un Luhanskas ieņemšana to administratīvās teritorijas robežās.
Tas viņam dos spēcīgu argumentu, pirmkārt, atbalsta nodrošināšanai plašās tautas masās pašā Krievijā, kas sakarā ar tā saucamo Ukrainas “demilitarizācijas” un “denacifikācijas” izgāšanos, ka arī ar neapmierinātību plašās mobilizācijas dēļ ir ievērojami krities. Otrkārt, tā būs platforma, lai uzsāktu “miera sarunas” no spēka pozīcijām.
Vārdus “miera sarunas” ieliku pēdiņās, jo nekāds miers Ukrainā un vēlāk arī Austrumeiropā nav gaidāms arī tad, ja “kolektīvie Rietumi” pieņems Kremļa ultimatīvās prasības. Pat, ja arī aktīvā karadarbība beigsies, tad būs dažādas provokācijas un ietekmes aģentu aktivitātes līdz brīdim, kad Kremlim izdosies Kijivā izveidot sev tīkamu valdību.
Var tikai iedomāties, kādu imperiālistiski šovinistisku bumu tas izraisīs Krievijā, tāpēc šaubīties par to, ka nākamās varētu Baltijas valstis un Moldova, nevajadzētu, un nav svarīgi, kādā secībā tas notiks. Kremlis saprot, ka šo mērķu sasniegšana ir jāpanāk līdz brīdim, kad Ukrainas puse spēs izveidot un nokomplektēt ar smago bruņojumu nepieciešamo brigāžu skaitu, lai uzsāktu pretuzbrukumu, tāpēc arī cenšas atspiest ukraiņus no viņu pozīcijām, metot kaujā arvien jaunas mobilizēto masas nerēķinoties ar zaudējumiem.
Nav noslēpums, ka pēdējo lēmumu rezultātā “kolektīvie Rietumi” sāk intensīvu smagās bruņutehnikas piegādi Ukrainai, ka arī atkal tiek cilāts jautājums par daudzfunkcionālo iznīcinātāju F-16 piegādi. Bērnudārzniekam ir skaidrs, ka bez gaisa telpas kontroles jebkurš pretuzbrukums ir lemts neveiksmei un tikai ar PATRIOT kompleksiem un droniem ir par maz, lai to nodrošinātu.
Man nav informācijas par Ukrainas gaisa spēku rīcībā esošajiem kaujas lidaparātiem, tomēr stipras aizdomas, ka to skaits ir nepietiekams un tehniskie raksturojumi arī atpaliek no Krievijas Gaisa spēkiem. Tas, ka pēdējā laikā Krievija reti izmanto savus lidaparātus triecieniem Ukrainas teritorijas dziļumā, vēl nenozīmē, ka to krājums ir izbeidzies. Cerams, ka Ukrainas un rietumvalstu izlūkdienestiem ir precīzāka informācija par šo jautājumu.
Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs - ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes, pa pretinieka noliktavām un komadcentriem.
Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam. Tā ir klasika, kas ar dažām korekcijām strādā arī šodien (Guderiana taktika WWII).
Izlasot šo, lasītājam var rasties jautājums - kāpēc tāda steiga ar smagā bruņojuma piegādēm Ukrainai un tikai tagad. Faktiski tagad iet runa par to, kurš pirmais paspēs - Kremļa žurka vai ukraiņi. Lūk, mans viedoklis.
Jau pēc izgāšanās ar Kijivas ieņemšanu bija skaidrs, ka nekāda partizānu kara Ukrainā nebūs, bet būs pilna mēroga karš ar visa veida bruņojuma pielietošanu, turklāt, lai atbrīvotu savu teritoriju, Ukrainai būs nepieciešams smagais bruņojums un gaisa telpas kontrole. Par to rakstīju arī es vienā no saviem rakstiem mēnesi pēc krievu iebrukuma.
Varbūt bija nepieciešams sasniegt noteiktu skaitu ukraiņu bērnu upuru krievu sabumbotās pilsētās vai sagaidīt, kad pilnībā tiks sagrauta Ukrainas infrastruktūra, lai pēc tam varētu iepumpēt naudu tās atjaunošanā? Iespējams arī tas, bet ir vēl viens, vienkāršāks skaidrojums, un tā ir rietumvalstu politiķu elementāra mīšana no Kremļa žurkas uzbraucieniem.
Sākumā tas bija “otrā spēcīgākā armija pasaulē”. Izrādījās feiks. Tad sekoja kodolrungas vicināšana un kaut kādi tur multenēs rādīti superjaudīgi ieroči - kārtējais feiks (ja Kremļa žurka būtu gatavs pielietot Ukrainā taktiskos kodolieročus, tad sen būtu to izdarījis, par stratēģiskajiem vispār nav vērts runāt). Acīmredzot siltumnīcas apstākļos uzaugušiem un smalkās augstskolās skolotiem rietumvalstu politiķiem bija sveši tādi jēdzieni kā gopņiks vai gopņika uzbrauciens un tas, kā gopņiks noliekams vietā. Pašlaik saprašana rodas, diemžēl ar novēlošanos.
Slava Ukrainas tautai, pelnītu sodu korumpantiem un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
