Iesaki rakstu: 
Kā pamatoti uzskata daudzi apskatnieki, tad pašlaik notiekošo un turpmāko kauju Donbasā iznākums ietekmēs ne vien Ukrainas likteni, bet arī notikumu attīstību Eiropā. Kā zināms, tad Kremļa žurkas politiskais uzstādījums pēc Kijivas ieņemšanas operācijas izgāšanās ir Doneckas un Luhanskas ieņemšana to administratīvās teritorijas robežās.
Tas viņam dos spēcīgu argumentu, pirmkārt, atbalsta nodrošināšanai plašās tautas masās pašā Krievijā, kas sakarā ar tā saucamo Ukrainas “demilitarizācijas” un “denacifikācijas” izgāšanos, ka arī ar neapmierinātību plašās mobilizācijas dēļ ir ievērojami krities. Otrkārt, tā būs platforma, lai uzsāktu “miera sarunas” no spēka pozīcijām.
Vārdus “miera sarunas” ieliku pēdiņās, jo nekāds miers Ukrainā un vēlāk arī Austrumeiropā nav gaidāms arī tad, ja “kolektīvie Rietumi” pieņems Kremļa ultimatīvās prasības. Pat, ja arī aktīvā karadarbība beigsies, tad būs dažādas provokācijas un ietekmes aģentu aktivitātes līdz brīdim, kad Kremlim izdosies Kijivā izveidot sev tīkamu valdību.
Var tikai iedomāties, kādu imperiālistiski šovinistisku bumu tas izraisīs Krievijā, tāpēc šaubīties par to, ka nākamās varētu Baltijas valstis un Moldova, nevajadzētu, un nav svarīgi, kādā secībā tas notiks. Kremlis saprot, ka šo mērķu sasniegšana ir jāpanāk līdz brīdim, kad Ukrainas puse spēs izveidot un nokomplektēt ar smago bruņojumu nepieciešamo brigāžu skaitu, lai uzsāktu pretuzbrukumu, tāpēc arī cenšas atspiest ukraiņus no viņu pozīcijām, metot kaujā arvien jaunas mobilizēto masas nerēķinoties ar zaudējumiem.
Nav noslēpums, ka pēdējo lēmumu rezultātā “kolektīvie Rietumi” sāk intensīvu smagās bruņutehnikas piegādi Ukrainai, ka arī atkal tiek cilāts jautājums par daudzfunkcionālo iznīcinātāju F-16 piegādi. Bērnudārzniekam ir skaidrs, ka bez gaisa telpas kontroles jebkurš pretuzbrukums ir lemts neveiksmei un tikai ar PATRIOT kompleksiem un droniem ir par maz, lai to nodrošinātu.
Man nav informācijas par Ukrainas gaisa spēku rīcībā esošajiem kaujas lidaparātiem, tomēr stipras aizdomas, ka to skaits ir nepietiekams un tehniskie raksturojumi arī atpaliek no Krievijas Gaisa spēkiem. Tas, ka pēdējā laikā Krievija reti izmanto savus lidaparātus triecieniem Ukrainas teritorijas dziļumā, vēl nenozīmē, ka to krājums ir izbeidzies. Cerams, ka Ukrainas un rietumvalstu izlūkdienestiem ir precīzāka informācija par šo jautājumu.
Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs - ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes, pa pretinieka noliktavām un komadcentriem.
Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam. Tā ir klasika, kas ar dažām korekcijām strādā arī šodien (Guderiana taktika WWII).
Izlasot šo, lasītājam var rasties jautājums - kāpēc tāda steiga ar smagā bruņojuma piegādēm Ukrainai un tikai tagad. Faktiski tagad iet runa par to, kurš pirmais paspēs - Kremļa žurka vai ukraiņi. Lūk, mans viedoklis.
Jau pēc izgāšanās ar Kijivas ieņemšanu bija skaidrs, ka nekāda partizānu kara Ukrainā nebūs, bet būs pilna mēroga karš ar visa veida bruņojuma pielietošanu, turklāt, lai atbrīvotu savu teritoriju, Ukrainai būs nepieciešams smagais bruņojums un gaisa telpas kontrole. Par to rakstīju arī es vienā no saviem rakstiem mēnesi pēc krievu iebrukuma.
Varbūt bija nepieciešams sasniegt noteiktu skaitu ukraiņu bērnu upuru krievu sabumbotās pilsētās vai sagaidīt, kad pilnībā tiks sagrauta Ukrainas infrastruktūra, lai pēc tam varētu iepumpēt naudu tās atjaunošanā? Iespējams arī tas, bet ir vēl viens, vienkāršāks skaidrojums, un tā ir rietumvalstu politiķu elementāra mīšana no Kremļa žurkas uzbraucieniem.
Sākumā tas bija “otrā spēcīgākā armija pasaulē”. Izrādījās feiks. Tad sekoja kodolrungas vicināšana un kaut kādi tur multenēs rādīti superjaudīgi ieroči - kārtējais feiks (ja Kremļa žurka būtu gatavs pielietot Ukrainā taktiskos kodolieročus, tad sen būtu to izdarījis, par stratēģiskajiem vispār nav vērts runāt). Acīmredzot siltumnīcas apstākļos uzaugušiem un smalkās augstskolās skolotiem rietumvalstu politiķiem bija sveši tādi jēdzieni kā gopņiks vai gopņika uzbrauciens un tas, kā gopņiks noliekams vietā. Pašlaik saprašana rodas, diemžēl ar novēlošanos.
Slava Ukrainas tautai, pelnītu sodu korumpantiem un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
