Iesaki rakstu: 
Pēdējā laika plašsaziņas līdzekļos redzamākā ziņa bija par nenotikušo P.Avena latviešu porcelāna izstādi Ogrē. No vienas puses jautājums ir, vai vispār vajadzēja rosināt rīkot šādu izstādi, kas, kā redzams, raisīja vai varēja eskalēt šķietamu spriedzi sabiedrībā. No otras puses jautājums arī turpmākai sarunai ir par spēju kritiski paraudzīties uz publiskās saziņas laukā dominējošo viedokļu vienveidību, vienotu naratīvu, ja ne oponējot vai piedāvājot alternatīvu skatījumu, tad vismaz cenšoties paplašināt pašas tēmas apvāršņus un dziļumu. Runa tātad ir par to, lai ne visi “pūš vienā stabulē”!
Tas, kas notika publiskās saziņas telpā sakarā ar šo… kā to lai īsti nosauc, iecerēto pārpratumu, vai?... ir kolektīvā publiskā nosodījuma izpildes liturģija. P.Avens diemžēl strukturāli aizvieto oligarhu iztrūkumu Latvijas sabiedriskajā telpā – ne A.Šķēle, ne A.Lembergs tikpat kā nav pieminēti, un pat vieglā smaguma oligarhs A.Šlesers “atsēž” deputāta mandātu bez reālām ietekmes svirām.
Sabiedrība pieprasa “upuri”, pieprasa “antivaroni”, kurš uzņemtos šo upurjēra lomu. P.Avens, kurš joprojām ir Latvijas pilsonis, kuram šeit ir īpašums (Madonas rajonā, nevis Jūrmalā, Mežaparkā vai Rīgas klusajā centrā), ir pilnībā piemērots, lai izpildītu šo lomu. Sabiedrība pieprasa, un tie, kuri “pārdod” sevi sabiedrībai (lēmēji, paši plašsaziņas līdzekļi, NVO), saka tieši to, ko sabiedrība alkst dzirdēt.
Ļoti iespējams, ka realitātē P.Avena gadījums ir mazliet citādāks. Šī iemesla dēļ jāplašina faktu loks un analīze, kas skar P.Avena gadījumu. Pirmkārt, neviena no Latvijas t.s. “kompetentajām iestādēm” nav oficiāli vai pat neoficiāli devusi rekomendējošos ieteikumus (ko var noprast pēc sarunām ar atbilstošām valsts amatpersonām) nerīkot šo izstādi vai, plašāk ņemot, pastiprināt pret P.Avenu sankcijas ārpus ES noteiktajām. Loģiski, ka “kompetentajām iestādēm” nav pamata un vajadzības publiski runāt vai aizstāvēt P.Avenu, kas būtu principā pretrunā ar viņu darbības specifiku.
Otrkārt. Galvenais arguments, kas vērsts pret P.Avenu, ir par viņu kā “Putina galma” cilvēku, kurš ir aicināts un piedalījies pieņemšanās, tikšanās reizēs pie cara, respektīvi, Krievijas prezidenta. Labu laiku pirms karadarbības sākuma Ukrainā uzņēmēji, kuriem tolaik bija aktīvs tranzīta bizness ar vai caur Krieviju, droši zināja teikt, ka P.Avens ir pabīdīts malā un nav vairs Kremlim pietuvināto personu lokā.
Tas, ka P.Avens bija aicināts un piedalījās pieņemšanās un tikšanās reizēs Kremlī, tikpat labi var būt skaidrojams tikai ar formālajiem, pagaidām P.Avenam piederošajiem aktīviem (līdzdalība daudzos būtiskos uzņēmumos un sistēmiskās kredītiestādēs) KF. Versijas par šo atstumšanu ir dažādas, taču ticamākā: būtisks atbalsts Krievijas opozicionāriem
Pagaidām visi, izņemot vienu, ir laimīgi un apmierināti: Latvijas lēmēji ir spējuši demonstrēt izlēmīgu un drosmīgu rīcību pret Kremlim pietuvinātu personu (kas tāda tomēr visticamāk nav), un sabiedrība ir saņēmusi kārtējo nelielo devu asiņu.
Arī tad, ja P.Avens publiski uzstātos ar uzrunu skaidrā latviešu valodā un ziedotu lielu daļu mantas vai, vēl labāk, visu mantu Latvijas sabiedrībai, būtu būtiska problēma: sabiedrība tam nespētu noticēt, jo baidītos pazaudēt savu “antivaroni”.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
