Iesaki rakstu: 
Itin bieži DELFI portālā lasāms kāds izbijis centīgs "labā Šķēles" trubadūrs, kurš savulaik pēcāk ar savu daiļradi uzskatāmi demonstrēja, kas notiek ar cilvēku, kad nepiepildījusies politmīlestība viņā pārvēršas bezgala principiālā ienaidā.
Tā kā Šķēles Latvijas politikā vairs nav un, cerams, nekad arī nebūs, cienītajam publicistam nu ir parādījies jauns - nu, labi, patiesībā jau gadiem ilgs - jājamzirdziņš ar nosacīto nosaukumu "ļaunie Kremļa draugi, kas vēlas Latviju nostādīt piedauzīgi atdevīgā pozā un paklusām atdot Putinam".
Kremļa draugi, protams, ir atmaskojami un slānāmi, un arī Vladimiram Vladimira dēlam šeit vajadzētu izsniegt ja nu vienīgi viņa leģendārās ēzeļa ausis, - par to tā kā viss būtu skaidrs, kāda runa.
Taču šai sakarā man būtu mazs jautājums - kas tad īsti ir kaismīgās Kremļa draugu apkarošanas objekts un mērķis?
Variants numur viens - Kremļa draugi tiek ar lielu troksni apkaroti tāpēc, ka viņi ir uzskatāmi un labi apzināti un nevienam nav nekādu šaubu par to, kas viņi ir un ko viņi vēlas. Ar vārdu sakot - jauks objekts, kas pretī nepīkst (esat kādreiz dzirdējuši protestus - nē, nē, Kremli mēs ienīstam un no rokas tam neparko neēdam!?), turklāt ir ļoti pateicīgs, jo apkarotājam nodrošina noteiktas publikas daļas suminājumus un atzinību.
Variants numur divi - Kremļa draugi tiek apkaroti nevis tāpēc, ka viņi vienkārši ir pa rokai, bet gan tāpēc, ka ne tik daudz viņu aktivitātes kā viņu aizstāvētās vērtības draud ar Putina Krievijas ieviešanos mūsu Latvijā pa solītim vien, pa solītim vien.
Teikšu īsi - es saskatu faktiski tikai un vienīgi pirmo variantu. Vēl vairāk - ritmiskajā brēkāšanā par šo te Kremļa draugu kārtējām ļaundarībām ir skaidri redzams dūmu aizsegs, ar kuru tiek nomaskēts, kā Latviju par putinisma valstības filiāli padara pavisam citi spēki.
Kā to saprast? Lūk, kā.
Bijušais čekists, kas gandrīz vai vienpersoniski valda bijušajā ļaunuma impērijā, kurai attiecībā uz Latviju vēsturiski vienmēr ir bijusi vāji slēpta ģeopolitiska apetīte, - tas protams, ir seksīgi.
Bet, piedodiet, kāda tad bija jēga stāties ES un NATO, ja iekšās joprojām nerimstas trīsas par to, ka vienu dienu krievu tanki atkal ripināsies pa Doma laukumu? Vai ne? Turklāt kā reiz Putins ir tas, kura vadībā Krievija ir visāda, taču ne plānprātīgi un agresīvi rijīga. (Tas ir, rijīga jau ir gan, taču bezjēgā rij un šķiež pati savus resursus.)
Tas, kas ir reāli un uzskatāmi briesmīgi valstij un tās iedzīvotājiem, ir kas cits - pats putinisms kā tāds.
Tas nozīmē - valsts darbība ierēdņu armijas un "savējo" saujiņas interesēs, faktiska stagnācija, kas tiek pasniegta kā veiksmes un stabilitātes stāsts, specdienestu un to pārstāvju atklāti noziedzīgu grupu aizvien pieaugoša vara, valdošā režīma draugu un pārstāvju faktiska nesodāmība, korupcijas plaukšana un zelšana, kamēr tās apkarotāji aizņemti ar varas politisko pasūtījumu pildīšanu, un pāri visam - ierindas pilsoņa tiesību apšķērēšana tiktāl, ka atlikusī demokrātija sāk izskatīties vienkārši nožēlojami.
Pag, pag, jūs teiksiet, - kaut kas pazīstams... Jā, tieši tā - kaut kas ļoti un ļoti pazīstams.
Par visu pārējo pat nerunāsim, tur viss tāpat acu priekšā, bet paskaitiet kaut vai paši, kā solīti pa solītim, protams, visnotaļ valstisku interešu vārdā mūsdienu Latvijas Republikā tiek apcirptas iedzīvotāju un pilsoņu tiesības.
Faktiski likvidētas tautas nobalsošanas iespējas - izņemot gadījumus, kad to vajag valdošajai kliķei. Simtu miljonu un miljardu darījumu totāla noslepenošana un "ierobežotas pieejamības informācijas" zīmoga lietošana visur, kur vien ienāk prātā, - lai tik tā stulbā tauta neuzzinātu ko tai galīgi nevajadzīgu. Sabiedrisko mediju un to uzraugu padarīšana par sabiedrībai nepieejamiem un nekontrolējamiem. Tad vēl ķeršanās pie preses likuma, kurš, lūk, neesot pietiekami progresīvs, - vai kādam ir kaut mazākās šaubas, cik "progresīvs" būs gala produkts?
Un, protams, pēdējais "atklājums" - kā izrādās, valdošā kliķe jau pirms vairākiem gadiem roku rokā ar saviem tizlajiem, bet paklausīgajiem specdienestiem paklusām vien, paklusām vien parūpējusies, lai pie kriminālatbildības varētu saukt (un varētu arī nesaukt - viss atkarīgs no konkrētu varas pārstāvju labvēlības) faktiski ikvienu cilvēku, kam ienācis prātā, ka viņam ir tiesības parūpēties par to, lai vismaz viņa mājās svešas ausis un acis nevarētu ielūkoties (plašāk varat izlasīt portālā pietiek.com - neiešu atkārtoties).
Tas viss notiek paklusām, bez skaļa trokšņa - taču rezultāts ir viens: tieši tāpat kā Putina Krievijā ierindas Latvijas Republikas pilsonis kļūst mēnesi pēc mēneša beztiesiskāks. Tieši tas pats, tikai krāšņāk un skaļāk (vai ne tāpēc, ka tur pietiekami daudziem cilvēkiem personiskā brīvība un tiesības nav tikai tukša skaņa vien?) jau ir noticis Putina Krievijā. Un diemžēl vienīgā Latvijas putinisma atšķirība ir tā, ka šeit to nepersonificē viens dzērvju vadonis, - tā vietā ir pelēcīga daudzgalvaina masa, kuras vidū "Kremļa draugi" kā reiz nav manāmi.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
