Putins ir un paliek vecs čekistu okupants ar granātu rokā
Augusts Augustiņš27.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Būsiet jau pamanījuši, ka Krievijā un, iespējams, vienā otrā Purvciema vai Bolderājas dzīvoklī 16.martā tika atzīmēta vēl viena Krimas okupēšanas gadadiena. Tai par godu Maskavā Lužņiku stadionā notika krimnašistiem veltīts koncerts. Bet kā ķirsis pa virsu pobedobesijas tortei pirms koncerta ar runu uzstājās pats Putins. Viņš lēja ūdeni, bet pateica dažus teikumus, kuros būtu vērts ieklausīties.
„Padomju Savienības izveidošanas un pēc tam tās sabrukšanas rezultātā Krievija pazaudēja kolosālas teritorijas,” acīmredzot Putins šo pateica, atbildot uz Baidena neseno apsaukāšanos.
„Pagājušā gadsimta divdesmitajos boļševiki, veidojot Padomju Savienību, nezināmu iemeslu dēļ nozīmīgas teritorijas atdeva kaut kādiem kvazivalstiskiem veidojumiem,” Lužņiku stadionā brīnījās Geļendžikas pils iemītnieks.
Kā jums liekas, ko vajadzētu padomāt 14 „kvazivalstisko veidojumu” iedzīvotājiem, kuri dzīvo Putina vadītās agresorvalsts kaimiņvalstīs, izdzirdot Putinu runājam šādas lietas. Liekas, ka reiz kāds austriešu zellis ar mazu ūšeli zem deguna, vicinādams abas rokas, kaut ko līdzīgu par dzīves telpu stāstīja apdullinātajai vāciešu tautai.
Viens ir skaidrs, Putina revanšistiskā pozīcija, kas noliedz bijušo padomju republiku tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarību, kā minimums objektīvu iemeslu dēļ liek Krievijas kaimiņvalstu, it sevišķi Baltijas valstu iedzīvotājiem ieturēt distanci no trakajiem kaimiņiem.
Nav noslēpums, ka Putins ir runājis un turpina runāt par PSRS sabrukumu kā par kaut kādām ģeopolitiskām šausmām, jo viņam vitāli vajag attaisnot Krimas okupēšanu. Kremlis mūždien sūkstās, ka tam dara pāri, visu atņem, arī Krimu reiz atņēma, tāpēc mēs tagad visiem parādīsim un ierādīsim, kā vēži ziemo.
Beigās kā parasti tiek pieņemts slikti izplānots taktisks lēmums, liedzot sasniegt stratēģisko mērķi, vēl jo vairāk, tas ir neiespējami, ja tāda stratēģiskā mērķa Kremlim nemaz nav – ja nu vienīgi piesegt savas korumpētās [email protected]ļas.
Tāpēc arī Krievija un tās tauta hroniski nespēj tikt uz priekšu savā attīstībā, jo Putins, taktiski piesedzot savu [email protected]ļu, liedz Krievijai izmantot ilgtermiņa iespējas, kas vēlāk vai agrāk būtu nodrošinājušas visai Krievijas tautai zināmu labklājību un mieru.
Rodas loģisks jautājums, kam Putinam vai mūsdienu Krievijai vajag visas tās „zaudētās” teritorijas, jo tai taču pietiek pašai savu un tās pašas joprojām nav ne sakārtotas, ne attīstītas. Bet tieši tāpēc arī vajag kaut ko labāku, uz kā rēķina atkal iedzīvoties.
Kremļa mežonīgā ekstensīvā ekonomika pilnīgi izrij visus tai apkārt eksistējošos resursus, atstājot vien tukšu @1zd1rst# vietu, piemēram, papētiet, cik ļoti pašpasludinātās Luganskas un Doņeckas tautas republikas ir pārvērtušās par pilnīgu izgāztuvi un kas notiek ar Melnās jūras ekoloģiju Krimas pussalas apkārtnē.
Tieši tāpēc, lai šāda veida režīms spētu pastāvēt, tam ir jāturpina paplašināt teritoriju, respektīvi, pakļaut citas tautas un okupēt svešas teritorijas. Tikai laiki ir mainījušies, un šajā ģeopolitiskajā spēlītē piedalās arī citi barības ķēdes dalībnieki.
Lai būtu iespējams apgūt un attīstīt Krievijas plašo teritoriju, ir nepieciešama pilnīgi citāda domāšana un pilnīgi citādāks ekonomikas modelis, bet bandīti un korumpanti, kuri ir sagrābuši varu, zina tikai vienu – kā laupīt un skalot tautai smadzenes.
Patiesībā Putina Krievija bijušā čekista valdīšanas laikā ne ar ko labu nav izcēlusies, pilnīgi ne ar ko, ja nu vienīgi ar vardarbību, pasūtījuma slepkavībām un karu izraisīšanu kaimiņvalstīs. Ja kaut kādi „sasniegumi”, piemēram, zinātnē un medicīnā ir, tad tos tik pat labi var pierakstīt pa skuju taku aizgājušajai PSRS.
Putina Krievijas zīmols ir agresija, kas degradē visu valsti un tās tautu. Diemžēl, bet Putina Krievijas agresija ar katru brīdi turpina pieaugt, kas varētu liecināt par Putina režīma beigu tuvošanos, tomēr tas nebūs ne nedēļu, ne mēnešu jautājums, var paiet vēl vairāki gadi.
Ko gaidīt, kad zvērs ir izbadējies un nespēj remdēt savu apetīti. Tas varētu vienkārši nosprāgt no bada, bet zvēra uzmanības centrā ir nonākuši vairāki jēriņi, ar kuriem varētu pamēģināt remdināt izsalkumu. Tieši tā – tikai pamēģināt, jo zvēram var nepietikt spēka un jaudas, lai ko noķertu, jo tā ķermenis, proti, Krievija un tās tauta atrodas pilnīgā pagrimumā.
Visticamāk Putins uzskata, ka federācijas agresīva ekspansija ir vienīgais risinājums. Risinājums, kura rezultātā krievu karavīri lej citu tautu asinis Ukrainā, Sīrijā, Lībijā, Centrālāfrikas Republikā un sazin kur vēl.
Neceriet, Putins savus ieradumus nemainīs. Tas vilciens ir jau aizgājis, Krievijas ekonomikai vajadzēs daudz laika, lai atkoptos pēc uzliktajām sankcijām, lai arī ko Kremļa propaganda neteiktu. Ne velti šorīt ziņās lasīju, ka Ķīna maksā Krievijai viszemāko cenu par piegādāto gāzi. Neko darīt, Sji Dzjiņpins kā jau īsta maitu lija nepalaidīs garām kārtējo iespēju pamieloties pie lēnām noasiņojošā Putina Krievijas pūstošā ķermeņa.
Liekas, ka Putinam un viņa svītai tikai rūp pašu labklājība un drošība. Daži saka, ka viņš nezina, ko iesākt, bet es jums teikšu – viņš zina, ko dara un ar ko riskē. Tāpēc fakts, ka šim večukam ir pieeja ļoti daudzām kodolbumbām, ja vien arī tās nav jau nozagtas un notirgotas Indijai, dara mani nevis bažīgu, bet gan nepacietīgu, jo gribu redzēt, kas notiks tālāk. Vai tik tiešām saprātīgā pasaule ļaus Putinam iet uz pilnu banku? Te būtu vietā teiciens, ko atgādināt ANO, EDSO un NATO – „mērkaķis ar granātu rokā (drīzāk jau ar kodolkoferīti rokā)”!
Smieklīgākais ir tas, ka principā nav pat svarīgi vairs, kurš atrodas vai atradīsies pie Putina Krievijas vadības grožiem. Ja nemainīsies krievu attieksme pašā saknē pret savu valsti, ikdienas dzīvi un pret kaimiņvalstīm, tad, kā jau teicu, liec, kuru mērkaķi gribi, proti, vecu čekistu vai komunistu par Krievijas prezidentu, Krievija paliks tāda pati kā šodien – agresīva un nabadzīga.
Jebkurš karš ir divu vai vairāku būtību cīņa par resursiem. Putinam nepielec, ka nosacīta „uzvara” karā, kas beidzas ar vardarbīgu Krievijas teritorijas paplašināšanu, neko nedod, ja nu vienīgi vēl vairāk nospiež Krieviju uz ceļiem. Turklāt normālā pasaulē ar resursiem dalās, nevis par tiem lej asinis.
Tikai viens piemērs: pēdējo septiņu gadu laikā Krievija kā superlielvara, kā kodolvara, kā valsts, kas pirmā radīja vakcīnu pret COVID-19, nav spējusi atrisināt okupētās Krimas dzeramā ūdens apgādes jautājumu. Tā vietā Putins jau tieši izsaka teritoriālās pretenzijas citiem pēc PSRS sabrukuma neatkarību atguvušajiem „kvazi-valstiskajiem veidojumiem”.
Avots: Putins izsaka teritoriālas pretenzijas „kvazivalstiskajiem veidojumiem” savas uzrunas laikā Lužņiku stadionā, atzīmējot Krimas okupēšanas gadadienu kopā ar krimnašistiem. Vai Jums tas neatgādina kādu vīreli ar mazu ūšeli zem deguna, par kuru joprojām nedrīkst runāt Merkeles Vācijā?
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
