Putins ir viens no retajiem foniem, uz kura tādi kā Bordāns un Pavļuts izskatās pēc demokrātiem

Nejaušam garāmgājējam varētu šķist, ka tās pašas dienas pulksten vienos, kad Veselības ministrija paziņoja, ka valdība ir mazinājusi pulcēšanās ierobežojumus, “lai ļautu sabiedrībai demokrātiskā veidā paust savu viedokli un nostāju pret notiekošo pasaulē”, valdība būs pirmo reizi divu gadu laikā precīzi uzķērusi sabiedrībā valdošo noskaņojumu. Cilvēki gribēja paust atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai.

Pulcēšanās pie Krievijas vēstniecības būtu notikusi arī bez valdības akcepta. Bet valdības atļaujai bija jābūt, jo koalīcijas spēki bija iecerējuši šo spontāno pulcēšanos izmantot kā PR kampaņu. Kā citādāk apzīmēt vairāku valdības ministru un koalīcijas deputātu aktīvu gozēšanos demonstrācijas pirmajās rindās pašā kameru priekšā dažas stundas pēc pašu veiktās pulcēšanās ierobežojumu mīkstināšanas?

Ceturtdienas rītā Latvijas interneta vidē norisinājās aktīvas sacensības par to, kurš ir lielākais Krievijas un Putina nosodītājs. Augstas konkurences apstākļos ar Krieviju un Putinu nebija gana, un ienaidnieki bija jāmeklē no sava vidus. Tika medīti gan tie, kuri jebkad agrāk ir pamanījušies izteikties tā, it kā nezinātu, kas notiks 2022. gada 24. februārī, gan tie, kas ne pārāk skaļi vai ar nepietiekamu degsmi tagad pauda nosodījumu Krievijas rīcībai.

Mazliet degsmes un lojalitātes apliecināšanas šādos brīžos ir saprotama un noderīga, cilvēkus vienojoša reakcija. Ja vien neļauj tam aiziet par tālu. Kāda Latvijas krievvalodīgā tviterī latviešu valodā rakstīja, ka ir norūpējusies par attieksmi, ko varētu sagaidīt, ja kāds tagad padomās, ka viņa nav lojāla Latvijai. Palīdzīgu roku bija gatavs sniegt viens iekarsis ienaidnieku medību dalībnieks, kurš viņu iedrošināja, sacīdams, ka viņai tagad ir pēdējais laiks sākt skaļi protestēt pret 9. maija svinībām, ja vēl to nav darījusi.

Lai ar kādiem riskiem tas nenāktu komplektā, kopīgs un visu pārējo nomācošs apdraudējums var kalpot par iemeslu iepriekšējo nesaskaņu un dalījumu aizmiršanai. Taču dienā, kad valdības lēmums atļaut pulcēšanos varēja būt pirmais no vairākiem lēmumiem sabiedrības vienotības un noturības pret apdraudējumu veicināšanai, tas diemžēl palika arī vienīgais. Drīz pēc ierobežojuma mīkstināšanas valdības un koalīcijas cilvēki skrēja filmēties un pabūt pūlī, kur iepriekšējās nesaskaņas tik tiešām varēja aizmirst.

Daudziem parastajiem cilvēkiem tas bija pirmais protests pa ilgiem mēnešiem, kad varēja neuztraukties par iespēju tikt administratīvi sodītiem. Protams, tas tikai uz īsu brīdi. Jūs smagi maldījāties, ja domājāt, ka varēsiet ceturtdienas vakarā aiziet uz kādu publisku vietu un ieraut pa mēriņam uz Ukrainas varoņu veselību kopā ar tiem, ar kuriem stāvējāt blakus mītiņā pie Krievijas vēstniecības. Kad dosities mājās un būs jāķeras pie konkrētiem sagatavošanās darbiem neskaidrajai tuvākajai nākotnei, katrs tomēr darīsiet to atkarībā no sava vakcinācijas statusa. Ja jums nav sertifikāta, jūs joprojām būsiet zemākas šķiras cilvēks.

Brīdī, kad valstij vajadzētu darīt visu iespējamo, lai neviens to nepamestu un lai atdzīvotos īstā, mazo cilvēku ekonomika, valdībai svarīgāk šķiet saglabāt savu seju. Tūkstošiem cilvēku Latvijā joprojām ir liegta iespēja strādāt savā profesijā, liegta iespēja saņemt noteiktus pakalpojumus. Tūkstošiem cilvēku Latvijā ir liegta kultūras dzīve.

Tomēr visdīvainākais 24. februāra mītiņā pie Krievijas vēstniecības ir tieši mūsu valdības un parlamenta locekļu dalība tajā. Amatpersonas, kurām ir tautas dots mandāts, kurām ir likumdevējvara un izpildvara, savā zemē iet pie citas valsts vēstniecības žoga stāvēt pūlī. Protams, ne pūļa vidū kā privātpersonas, bet pirmajās rindās, kameru priekšā, plecu pie pleca ar partijas biedriem.

To var izskaidrot vai nu ar totālu nekompetenci (kas atbilst pēdējos divos gados novērotajam), vai arī ar impotenci, iedomājoties, ka neko vairāk kā tautas pārstāvji pašu valstī viņi šajā situācijā patiešām nevar paveikt. Un, pat ja tā būtu (tā nav), vai tas nav necienīgi pret savu valsti tādu impotenci atklāti rādīt? Vai šīs valdības locekļi vispār saprot, ka viņi ir Latvijas valdība?

Saeimas vairākums neiet protestēt pie Saeimas, ministrs neraksta tviterī, kas valdībai ir jādara, un ministrs neiet protestēt pie citas valsts vēstniecības. Ja ministram patiešām ir kas sakāms citai valstij, tad viņš to paziņo izsauktam vēstniekam, tad viņš to nodod savam kolēģim otrā valstī. Ja ministrs neatbild par sarunām ar otru valsti, tad viņš dara visu savā nozarē iespējamo, lai stiprinātu savu valsti.

Nav šaubu, ka Putins ir kara noziedznieks. Bet mūsu valdībai viņš šodien ir izrādījies ļoti parocīgs. Putins ir viens no retajiem foniem, uz kura tādi kā Jānis Bordāns un Daniels Pavļuts izskatās pēc demokrātiem un var atļauties cēli atļaut “sabiedrībai demokrātiskā veidā paust savu viedokli un nostāju pret notiekošo pasaulē”. Zīmīgs pamatojums, jo pavisam lieks. Jums tiek dotas tiesības paust nostāju “pret pasaulē notiekošo”, jo Latvijā notiekošais nav jūsu darīšana.

Bet ko tas stāsta par mūsu izpratni par brīvību un valsts attiecībām ar tautu, ja tik ārkārtējā notikumā, kuru nosoda jebkurš Latvijai lojāls cilvēks, mums ir nepieciešams valdības rīkojums, lai saņemtu atļauju pulcēties? Ko tas stāsta par mūsu izpratni, ja policistiem ir nepieciešama īpaša pavēle no iekšlietu ministres, lai saprastu, ka nav jāsoda autovadītāji, kas izmanto skaņas signālu, lai protestētu pie Krievijas vēstniecības?

Varbūt tas stāsta, ka šie paši policisti bez īpašas pavēles arī neiedomāsies neievērot rīkojumus agresīvi apspiest totalitāru likumu pārkāpējus? Mēs nevarēsim stāties pretī nekādiem satricinājumiem, ja kritiskos brīžos paļausimies uz atļaujām un centralizētām instrukcijām no augšas, kuras var arī nekad nepienākt.

Novērtē šo rakstu: