Putins lūdzas palīdzību Makronam un Merkelei, lai palīdz izbeigt viena Ukrainas TV komiķa “provokatīvās militārās darbības”. Nē, tas nav joks
Imants Liepiņš19.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aiz Kremļa rūpīgi būvētās spēka, ambīciju, neievainojamības un likumu demonstratīvās ignorēšanas fasādes reizēm pazib plaisas vai pat īsti tukšumi vietās, kurās būtu jāstāv režīma nesošajām konstrukcijām. Putins arvien izliekas spēcīgs, bet kas patiesībā slēpjas aiz Kremļa demonstrētās patvaļas?
“Kremlis piektdien aicināja Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleri Angelu Merkeli pārliecināt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski ievērot [...] vienošanos,” lakoniski ziņoja AFP ziņu aģentūra.
Piektdien notika Makrona un Merkeles sarunas ar Zelenski, apliecinot atbalstu Ukrainai laikā, kad nerimst bažas par Krievijas karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā un anektētajā Krimā.
Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs sacīja: "Mums būtu ļoti svarīgi, lai Makrons un Merkele konferences laikā ar Zelenski izmantotu savu ietekmi un [...] izskaidrotu tēzi par nepieciešamību apņēmīgi izbeigt jebkādas provokatīvas darbības," tā Peskovs.
Protams, ka no Francijas, Ukrainas un Vācijas augstākā līmeņa sanāksmes rezultāts bija tieši pretējs — šīs valstis aicināja Krieviju atvilkt karaspēku. Dienu iepriekš to pašu bija aicinājis arī ASV prezidents Džo Baidens. Sausais atlikums: tā ir Krievija, kam jāizbeidz savas provokatīvās darbības.
Abstrahējoties no kārtējā gadījuma, kad citas valstis norādījušas Kremlim, kur tam ir īstā vieta (skaidrs gan arī, ka šī nebūs pēdējā reize, kad to būs nepieciešams darīt), pievērsīsim uzmanību vienam mazam sīkumam: kas tad ir tas briesmīgais, provokatīvais, vispasaules līmenī bīstamais Volodimirs Zelenskis, ar kuru Kremlis netiek galā un kura pierunāšanai jāsauc talkā gan Merkele, gan vēl arī Makrons?
Krievvalodīgā pilsētā, krievvalodīgā ģimenē dzimušais, tēva komandējumu dēļ bērnību Mongolijas mazpilsētā pavadījušais Zelenskis pirms kļūšanas par prezidentu bija komiķis, scenārists un producents, kurš lielāko daļu no mūža pavadījis, uzstājoties visādos korporatīvos pasākumos, televīzijas šovos un viesizrādēs. Vecākiem pēc daudziem gadiem atgriežoties no Mongolijas un apmetoties metalurģijas pilsētā Krivijrihā, tagadējais valsts prezidents nemaz nav pratis valsts valodu — to viņam skolā nācies mācīties no nulles, jo Mongolijā nebija, ar ko runāt ukrainiski.
Deviņdesmitajos gados kopā ar draugiem sācis piedalīties humoristu sacensībās “KVN”, ar savu komandu vispirms uzvarējis galvenajās sacensībās Maskavā, bet jau pēc dažiem gadiem izslēgts no Krievijas tirgus par “95. kvartāla komandai” raksturīgo aso politisko satīru šajā laikmetā, kad krievu satīriķiem visraksturīgākie temati joprojām ir “piedzīvojumi atvaļinājumā/kūrortā”, “pelmeņu vārīšanas īpatnības mūsu pilsētiņā” un “tie amerikāņi — viņi visi taču ir stulbi”.
Zelenskis un viņa kolēģi nebija gatavi kļūt par Krievijas tirgus piedēkļiem — dažu gadu laikā viņi sāka producēt seriālus, šovus, raidījumus un veselus raidījumu formātus ne tikai Ukrainas tirgum; viņu producentu kompānija nodarbināja aptuveni 300 cilvēku (piemēram, materiālu sešiem aktieriem divu stundu šovam palīdz rakstīt apmēram 60 rakstnieki), raidījumu licences pirka ārzemju producenti.
Brīvā tirgus apstākļos radot savu biznesu no nulles, Zelenskis un viņa kolēģi kļuva par miljonāriem ar dzīvokļiem Itālijā. Tomēr centrālā ideja palika nemainīga — ironija par visiem, kas to pelnījuši. Interesanti, ka Ukraina kļuva par mājvietu vairākiem Krievijas komiskajiem aktieriem, bet “95. kvartāla” galvenais rakstnieks Valērijs Židkovs karjeru savulaik sācis kā... krievu milicijas kārtībnieks Tambovas “mentenē”.
Pirms gadiem pieciem viens no seriāliem, ko izdomāja šis kolektīvs, bija “Tautas kalps” ar tīšuprāt karikatūrisku sižetu: kāds vēstures skolotājs no krievu plūsmas skolas, lamādamies internetā, pēkšņi kļūst populārs un pats sev par spīti tiek ievēlēts par prezidentu. Volodimirs Zelenskis, nospēlēdams šo lomu un vienlaicīgi esot redzams visādos citos ekrāna produktos, sāka parādīties socioloģiskajās aptaujās kā prezidenta kandidāts arī reālajā dzīvē — blakus tābrīža prezidentam Petro Porošenko, premjeram Arsēnijam Jaceņukam, mūžīgajai cīnītājai par augstākajiem amatiem Jūlijai Timošenko, Radikālās partijas līderim Oļegam Ļaško, dažādu kalibru prokrieviskajiem politiķiem un, protams, Ukrainas politikas stūrakmenim — Rabinovičam no Odesas. Tikmēr pārējie “95. kvartāla” komiķi un rakstnieki izveidoja parodijpartiju “Tautas kalps” — it kā seriāla reklamēšanai.
Izziņojis par iešanu politikā un kandidēšanu uz valsts prezidenta amatu paša vadītā Jaungada sagaidīšanas šova laikā, komiķis Zelenskis trīs mēnešus vēlāk uzvarēja prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, bet otrajā kārtā (kurā sacenšas divi vispopulārākie no pirmās kārtas) Zelenskis uzvarēja ar 73% balsīm — godīgā vēlēšanu cīņā iegūstot vairāk, nekā Krievijā Putins parasti saņem pat viltotās vēlēšanās. Taču tas nebija viss: savā inaugurācijas runā atlaidis Augstāko Radu, jaunais prezidents panāca, ka parodijpartija “Tautas kalps” transformējās par reālu politisko spēku, kas pirmo reizi jebkādā no pēcpadomju valstīm godīgā vēlēšanu cīņā izcīnīja absolūto 50+% vairākumu parlamenta vēlēšanās.
Iepriekš Zelenskis brauca uz Jūrmalu dziedāt un lēkāt pa Dzintaru koncertzāles skatuvi — tagad viņš ieradās kā jaunievēlēts prezidents valsts vizītē pie mūsu tobrīd nesen ievēlētā prezidenta Levita. Savukārt uz jautājumiem par ASV iekšpolitiku plosošajiem skandāliem starp Trampu un Baidenu jaunais Ukrainas prezidents atbildēja mierīgi un nopietni, bez nekāda humora: Ukraina nejauksies citu valstu iekšējās lietās. (Šķiet, tas bija pirmais un pēdējais gadījums, kad jebkāds televīzijas komiķis un parodists palaida garām iespēju iedzelt Trampam.)
Un tagad paskatīsimies uz šonedēļ notiekošo Kremļa saimnieka Vladimira Putina kontekstā: Krimas anektētājs, Sīrijas un Kalnu Karabahas militāro konfliktu pašpasludinātais “izšķīrējs”, Čečenijas un Dagestānas “teroristu” močītājs sorķīrā, vispasaules “krievvalodīgo tiesību aizstāvis”, ASV vēlēšanu mahinators un vispār daudzu starptautisko konvenciju demonstratīvs pārkāpējs šonedēļ bijis spiests prasīt savam preses sekretāram Peskovam, lai tas lūdzas palīdzību Merkelei un Makronam pret Zelenski. Jo Kremlis nevarot bez Parīzes un Berlīnes palīdzības tikt galā, lai par prezidentu ievēlētais, tautā popularitāti saglabājošais Ukrainas komiķis izbeigtu “provokatīvas darbības”.
Vārdu sakot — izskatās, ka Donbasa un Krimas deokupācija, pilsonisko brīvību un demokrātijas atjaunošana varētu būt tuvāk, nekā mēs visi domājam. Un ceram arī, ka Navaļniju drīz izlaidīs.
Piemēri ar Zelenska raidījumiem, kas ierakstīti tieši pirms prezidenta vēlēšanām:
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
