Putnu maļamās vējdzirnavas uz visu nodokļu maksātāju rēķina ir lieliska sile man un kompanjoniem!

Nozares "žurku skrējiens"

Ir 2021./2022. gada apkures sezona. Rēķini par apkuri un elektroenerģiju strauji pieaug gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. 2022. gada 24. februārī Krievija uzsāk brutālu karu Ukrainā, un kļūst skaidrs – ceļa atpakaļ pie Krievijas energoresursiem vairs nav. Šis bija pagrieziena punkts, kad valstij steidzami vajadzēja meklēt alternatīvus enerģijas avotus. Un tirgus reaģēja – visā Latvijā sāka strauji parādīties vēja parku attīstības ieceres, un nozare piedzīvoja tādu kā "žurku skrējienu". Procesā iesaistījās arī attīstītāji bez pieredzes, kuri rīkojās sasteigti, nerēķinoties ar vietējām kopienām un pašvaldībām – viņi ātri kārtoja atļaujas, lai vēlāk tās pārdotu tālāk tiem, kuri vēja parkus varētu uzbūvēt.

Projekti nereti parādījās vietējās kopienās kā negaidīts svešinieks, bieži bez iepriekšējas sarunas, bez skaidrojuma un bez atbildēm uz pamatotiem jautājumiem. Bija gadījumi, kad cilvēki uzzināja par potenciālu vēja parku uz savas zemes tikai no sausas, formālas vēstules un nebija saņēmuši ne zvanu, ne uzaicinājumu uz sarunu. Tas rada pretestību, neuzticēšanos un leģitīmu jautājumu – kāpēc par mani izlemj bez manis? Un jāsaka – ir gadījumi, kad šāda prakse atkārtojas arī šodien.

Šie piemēri ir radījuši lielāko ēnu pār visu nozari – pietika ar dažiem, lai sabiedrībā virmotu neuzticēšanās vēja parku attīstītājiem. Nav iespējams uzbūvēt vēja parku, ja sabiedrība tajā nesaskata jēgu – un tieši šeit ir pieļautas būtiskas kļūdas.

Vēja parks sākas un beidzas ar sarunu

Labā prakse Eiropā rāda, ka vēja parks nav tikai inženiertehnisks objekts, tas ir arī sociāls process. Tas sākas ar sarunu – godīgu, atklātu un cieņpilnu. Attīstītāju pienākums ir skaidrot atļauju un vides izvērtēšanas procesus saprotamā valodā, atbildēt uz jautājumiem, kliedēt mītus un parādīt, kā konkrētā kopiena var iegūt no šī projekta. Jo biežāk un kvalitatīvāk šīs sarunas notiek, jo lielāka iespēja, ka vietējie iedzīvotāji nevis pretojas, bet kļūst par projekta sabiedrotajiem.

Taču, lai šāda komunikācija kļūtu par sistēmisku normu, nepieciešamas pārmaiņas vairākos līmeņos. Pirmkārt, lielākā atbildība ir jāuzņemas pašiem attīstītājiem. Nepietiek tikai ar formālu, likumā noteiktu informēšanu – projekts ir jāsāk ar cilvēkiem, jāturpina ar cilvēkiem un jānoslēdz ar cilvēkiem. Tas nozīmē uzturēt regulāru kontaktu ar vietējo kopienu visā projekta dzīves ciklā – arī pēc parka izbūves.

Otrkārt, valstij jābeidz būt pasīvai novērotājai. Ja mēs kā valsts sakām, ka vēlamies kļūt enerģētiski neatkarīgi un 2030. gadā vēlamies elektroenerģiju 100% apmērā saražot no atjaunojamiem resursiem, mums arī jārīkojas kā vienotai komandai – valdībai, ministrijām un pašvaldībām kopā.

Diemžēl šobrīd bieži redzam disonansi – valsts uzstāda mērķus, bet, piemēram, pašvaldības izstrādā teritorijas plānojumus, kas liedz attīstīt vai būtiski ierobežo vēja parku būvniecību. Tā nav stratēģiska saskaņotība, tā ir iekšēja pretruna, kas bremzē attīstību.

Situācija kaimiņos

Tas viss notiek laikā, kad Lietuva un Igaunija virzās uz priekšu daudz mērķtiecīgāk. Igaunija 2024. gadā pirmo reizi vēsturē saražoja vairāk nekā 1 TWh elektroenerģijas no vēja, kas ir būtisks kāpums salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem un nozīmīgs solis ceļā uz atjaunīgās enerģijas mērķiem. Viņu mērķis, līdzīgi kā Latvijā, ir līdz 2030. gadam panākt 100 % atjaunīgās enerģijas īpatsvaru. Saskaņā ar Lietuvas elektroenerģijas pārvades sistēmas operatora Litgrid oficiālajiem datiem, 2024. gadā Lietuvas vēja elektrostacijas saražoja 3,491 TWh elektroenerģijas, veidojot aptuveni 30% no kopējā patēriņa.

Latvijā vēja elektroenerģijas ražošana šobrīd sasniedz aptuveni 0,27 TWh gadā, kas būtiski atpaliek no Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Sagaidāms, ka jau tuvākajos gados vairāki vēja parki tiks pieslēgti kopējai sistēmai, taču temps ir pārāk lēns. Mēs daudz runājam par reindustrializāciju, konkurētspēju, par izrāvienu, bet realitātē paliekam aizmugurē. Ja nemainīsim pieeju, zaudēsim ne tikai elektroenerģijas neatkarību, bet arī investīcijas un ekonomiskās attīstības iespējas reģionos.

Latvijas Enerģētikas stratēģijā līdz 2050. gadam skaidri pausts – lielākais uzsvars nākotnē likts tieši uz vēja enerģiju, īpaši sauszemes parkiem. Tas nav zaļās politikas jautājums – tā ir valsts drošības un enerģētiskās neatkarības jautājums. Jo vairāk ražojam paši, jo mazāk esam atkarīgi no importa, tirgus svārstībām un ģeopolitiskajiem riskiem.

Mums jāpārtrauc vēja parkus uztvert kā svešu elementu ainavā – tie var kļūt par kopīgu panākumu stāstu. Taču, lai tas notiktu, jāmainās visiem – gan attīstītājiem, gan valsts institūcijām, gan arī mums pašiem. Veiksmīgs risinājums ir iespējams tikai tad, ja sabiedrība tiek iesaistīta jau no pirmā soļa, jo uzticēšanās ir atslēga. Un to nevar uzspiest – to var tikai nopelnīt.

* "Eurowind Energy Neue Energien" izpilddirektors

Novērtē šo rakstu: