Iesaki rakstu: 
„Latvijas Dzelzceļa” (LDZ) valdes priekšsēdētāja atlaišana pagājušajā nedēļā bija viens no Top notikumiem. Bija arī daudz izrunāšanās un izrakstīšanās šajā sakarā. Laiks pavilkt svītru un izdarīt secinājumus, un tie nav iepriecinoši.
Saprotams, ka patiesos iemeslus neviens publiski nenosauks, nav smuki nest strīdus ārā no uzņēmuma. Līdz ar to padomes priekšnieka Jāņa Langes paustais, ka viss ir kārtībā un nesakritis tikai nākotnes redzējums, vai arī paša atlaistā Māra Kleinberga apgalvotais, ka neesot bijis gatavs tik agresīvam izmaksu samazinājumam, varētu būt tikai daļa patiesības. Taču tas nav arī tik svarīgi. Daudz interesantāk ir tas, ko puses, tai skaitā ministrs, sarunāja ap šo tēmu.
Vispirms jau pārsteidz atsaukšanās uz nākotnes skatījumu. Skatīšanās nākotnē, tas ir dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānošana, jau sen nav LDZ kompetencē. To tagad plāno Satiksmes ministrija un apstiprina MK. Dīvaini, taču tādus Dzelzceļa likuma grozījumus ir apstiprinājusi Saeima, un tā tam būs būt. Tātad J. Langem ir jājautā Jānim Vitenbergam: "Ministra kungs, kurp dodamies?", nevis otrādi. Varbūt M. Kleinbergam bija citas domas par LDZ Cargo izdalīšanu ārpus koncerna (privatizāciju)? Varbūt.
Nākošais ir vēlme atrisināt LDZ finanšu problēmas, samazinot izmaksas. Iespējams, ka padomes locekļi Andris Liepiņš un Reinis Ceplis nav atmetuši savu hipotēzi, ka, samazinoties ieņēmumiem, ir iespējams proporcionāli samazināt arī izmaksas. Absurds, taču tā šie abi kungi domā. Nu vai arī pilda kādu uzdevumu.
Man nav īsti saprotams, kāpēc tad bija vajadzīgi jaunie elektrovilcieni ar konstruktīvo ātrumu līdz 160 km/h, ja drošības nolūkos, nespējot uzturēt sliežu ceļu atbilstošā stāvoklī, ātrumu visdrīzāk nāksies samazināt. Ar kravas vilcieniem vienkāršāk. Ar pašreizējo noslodzi var droši vilkties arī ar 30 km/h. Jaudas pietiks.
Ir vēl viens aspekts, kas šo taupīšanu pārvērš par izšķērdību. Jo sliktāk tiek uzturēts sliežu ceļš, jo ātrāk būs jāveic kapitālais remonts. Lai runātu par līdzekļu ekonomiju, ir jāatrod ekonomiskā līdzsvara punkts starp uzturēšanas izmaksām un investīciju izmaksām. Citādi neko ietaupīt neizdosies. Skopais un muļķis maksā divreiz.
Vēl piesardzīgu dara fakts, ka jaunais satiksmes ministrs kaut ko norunāja par nepieciešamību dzelzceļam diversificēties. Nez ko viņš ar to domāja? Diversificēties kādā jomā? Līdzīgi laida arī Tālis Linkaits savā iesākumā. Pat iecēla Padomē savus diversifikatorus A. Liepiņu un R. Cepli, taču četru gadu laikā tā neko arī nenodiversificēja. Varbūt šo vārdu politiķi lieto, jo skan gudri.
Nez kā varētu diversificēties dzelzceļa infrastruktūra, uzbūvēt uz sliedēm skrejceļu? Tas pats LDZ Cargo - uzsākt avio vai auto pārvadājumus? Var jau visu, bet vai vajag. Varbūt ar diversificēšanos ministrs domāja kravas? Varbūt jaunajam ministram tāpat kā T. Linkaitam sākumā likās, ka ir daudz neaustrumu kravu? Pirms kāda laika T. Linkaits taču atzinās, ka citu kravu neesot. Vai tam, lai to saprastu, bija vajadzīgi četri gadi? To jau viņam uzreiz teica. J. Vitenbergs taisās uzkāpt arī uz šī grābekļa?
Par to izmaksu samazināšanu kā varoņdarbu, ko M. Kleinbergs, protams, padomes priekšsēdētāja J. Langes vadībā ir veicis. Samazinoties kravu apjomam vairāk nekā uz pusi, ir tikai loģiski, ka samazinās arī strādājošo skaits. Viena daļa, kuru darbs ir saistīts ar kravu pārvadājumu un kravu apstrādi, gandrīz automātiski, savukārt infrastruktūras uzturēšanā, mainoties infrastruktūras noslodzei. Nekad neesmu sapratis šo apsēstību ar apņemšanos un ziņošanu par strādājošo skaita samazināšanu. Vai tad strādājošie ir tas, pret ko jācīnās. Būdams ekonomists, vienmēr esmu optimizējis izmaksas, ne strādājošos. Strādājošie ir tikai viena no izmaksu sadaļām.
Bet tagad galvenais antivaroņdarbs administrācijas izmaksu samazināšanā. Koncerna pārvaldes izmaksas (uzņēmuma padomes un valdes atalgojums, to var atrast koncerna gada pārskatā) laika posmā no 2018. gada līdz 2021. gadam pieauga gandrīz divkārtīgi. No 790 tūkst. eiro uz 1,4 milj. eiro. Kāpēc tad J. Lange nepalielījās kā krietns un rūpīgs saimnieks? Kāpēc kautrēties?
Vēl viena ne visai laba ziņa. Pēdējos četros gados LDZ nav veicis faktiski nekādas investīcijas. Ceļu kapitālā remonta apjomi bija nožēlojami. Jaunas tehnoloģijas nav parādījušās. Bija plānots vismaz sākt būvēt Vienoto kustības vadības centru, elektrificēties līdz Daugavpilij un Rēzeknei, kā arī praktiski par jaunu pārbūvēt Šķirotavu Daugavpilī, bet nekas netika izdarīts. Kaut arī šiem projektiem bija paredzēts ES līdzfinansējums un tie tika iekļautu Indikatīvajā dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānā, tātad pasūtīti no MK puses. Četru gadu laikā dzelzceļs tehnoloģiski ir pavisam atpalicis no kaimiņiem. Salīdzinājumam: laika posmā no 2005. līdz 2018. gada investīcijas dzelzceļā, kopā ar Eiropas naudām tuvojās 1 miljardam eiro.
P.S. Labi laiki valsts uzņēmumos piesaista negodprātīgus politiķus, kas ieceļ nekompetentus, bet sev lojālus vadītājus, kuri rada sliktus laikus uzņēmumiem.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
