Iesaki rakstu: 
Jaunā sasaukuma Rīgas domes valdošā koalīcija, kura pavisam nesen, tā sacīt, “saņēma” varu galvaspilsētā, pēc trauksmes cēlēja ziņojuma izsniegusi “vilka pases” abiem ilggadējiem SIA ”Rīgas meži” vadītājiem — Aivaram Tauriņam un Jurim Buškevicam. Klausoties un iedziļinoties (analizējot) šīs darbības pavadošajos skaļajos paziņojumos, nav skaidrs, kas notiks ar šī uzņēmuma aktīviem. Īsāk sakot, “Rīgas mežu” liktenis ir biezā miglā tīts.
Kā tā? Publiski tika paziņots, ka taps vērtēta “Rīgas mežu” kokzāģētavas, tātad visa koksnes tālākas pārstrādes bloka atrašanās uzņēmumā. Nu jau citiem vārdiem sakot, no tā varētu arī “atbrīvoties”. Bet varbūt vērtēšanai varētu tikt “uzlikts” arī Rīgas mežu stādaudzētavas liktenis, un varbūt var apsvērt, vai vispār vajag nodarboties ar mežu apsaimniekošanu.
Kālab? Ikvienā (gandrīz ikvienā) jomā Latvijā ir simtiem profesionāļu, kas darbosies (lasi – apsaimniekos Rīgas pilsētai piederošos mežus) ar “lielu un patiesu prieku”. Vajag tik izsludināt attiecīgu, vēlams starptautisku, konkursu, un nauda Rīgas pilsētas maciņā ripos, to piepildīs un biezinās, un... pašiem domniekiem nevajadzēs ķēpāties. Slikta ideja?! Bet kāpēc gan ne?! Galvenais – ideja!
Gatera spridzeklis
Nenoliedzami, “Rīgas meži” pēdējo 10 gadu laikā ir ne tikai spējuši palielināt neto apgrozījumu, bet arī atvēzējušies iespaidīgu, bet daudziem tā īsti netīkamu projektu īstenošanai.
Vispirms “Rīgas mežu” vadība saprata, ka “pietiek” legāli “nodot” peļņu citiem spēlētājiem, un nolēma “peļņas centru” atstāt uzņēmuma, tātad Rīgas pašvaldības kabatā. Rezultātā tika izveidota kokzāģētava ”Norupe”. Un, lai tā pārstrādāja tikai 40 000–50 000 m3 baļķu gadā, kas no kopējā šīs izejvielas pārstrādes apjoma Latvijā neveidoja pat 1%, tomēr skujkoku zāģbaļku deficīta apstākļos arī šāds, lai neliels, apjoms ir gana iekārojams.
Un vēl... uzņēmuma vadība jau 2017. gadā publiskoja ieceres teju dubultot saražotās zāģētās produkcijas apjomus, kā arī uzbūvēt kokskaidu granulu ražotni ar jaudu 20 000 t gadā, kurā pārstrādātu koksnes pārstrādes procesā radušos koksnes atlikumus. Šāds nodoms bija sava veida uguns ielaišana (vai nonākšana) pakulās.
Tā kā tolaik Rīgas domi kontrolēja toreizējai un pašreizējai valdību veidojošajai koalīcijai opozicionārie konkurenti no “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai”, pašvaldībai piederošā uzņēmuma iesaistīšanās kokzāģēšanā un nevis tikai un vienīgi apaļkoksnes pārdošanā, bet jau dēļu realizācijā, tika pakļauta vētīšanai.
Lai arī sākotnēji šķiet smieklīgi, ka par dārgākas produkcijas ražošanas sākšanu “Rīgas mežu” nu jau bijusī vadība “taisnojās” Konkurences padomē, bet Valsts kontrole bija sagatavojusi veselu ziņojumu, secinot, ka “Rīgas meži” ir “paplašinājuši savu darbību un iesaistījušies zāģmateriālu ražošanā, kas neatbilst likumā noteiktajiem gadījumiem, kad publiska persona var veikt komercdarbību privātā lauciņā”, jo neesot runas ne par tirgus nepilnību novēršanu, ne pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai stratēģiski svarīgu preču radīšanu, ne par valsts drošību. (Tātad – atdodiet izejvielas, lai maksimāli lielāku peļņu gūst citi!)
Šīs kaujas publisko daļu varēja vērot Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs. Tajā skanējušie Valsts kontroles aprēķini bija šokējoši – proti, pārdodot kokzāģētavā pārstrādātos zāģbaļķus, uzņēmums būtu ieguvis daudz lielākus līdzekļus, nekā pārstrādājot baļķus zāģmateriālos un tos pārdodot. Tika minēta pat iespējamā negūtā peļņa - 3,36 miljoni eiro divu gadu laikā, ko būtu varēts izmantot citiem mērķiem. Pēc šādiem aprēķiniem un secinājumiem spriežot – būtībā mežu īpašnieki dēvējami par ekonomiskiem idiotiem, lai sāktu nodarboties ar kokapstrādi.
Jā, bet, šķiet, šādus sensacionālus secinājumus nav dzirdējuši Zviedrijas mežu īpašnieki, kuru kooperatīviem pieder ne tikai kokzāģētavas, bet pat celulozes un papīra fabrikas! Izdevīgāk tak pārdot apaļkoku un nopelnīt vairāk, nekā pārdot dēli. Bet lai nu paliek šis uz secinājumu paudēju un secinātāju sirdsapziņas, īpaši, ja Latvijā no visiem pieejamajiem skaļruņiem un bazūnēm skan – vajag ražot augstākas pievienotās vērtības produktus (citiem vārdiem sakot, dārgākas preces) un tās eksportēt.
Jā, un vēl no Latvijas tiek eksportēti neapstrādāti graudi, piens, arī apaļkoksne, bet par šo industriālo izejvielu pārstrādes nepieciešamību Latvijā ne Valsts kontrole, ne Konkurences padome nerunā! Ko tas nozīmē? Vien to, ka politiskās cīņas un iestāžu darbinieku vēlme sevi pierādīt nereti saslēdzas ar “dažu ļaužu” biznesa interesēm.
Vai vajag audzēt stādus?
Lai arī pašlaik nekas neliecina, ka jaunā, visu pārbaudošā Rīgas priekšniecība varētu ķerties “Rīgas mežu” stādaudzētavai un mežu apsaimniekošanai, tomēr, ja jau kokapstrādes esības lietderība tiek apšaubīta, kāpēc sava veida apšaubīšanai nevarētu pakļaut arī stādaudzētavas vajadzību uzņēmuma struktūrvienības statusā.
Labi, audzē paši sev un nedaudz stādu arī pārdod tirgū! Bet varbūt nav jēgas ķēpāties ar stādu audzēšanu pašiem, ko... Tos publiskā iepirkuma konkursā varētu nopirkt arī no citiem. Varbūt sanāk par kapeiku lētāk (ietaupīto varētu “kaut kam” novirzīt, piemēram, kādai kritiskai infrastruktūrai), bet stādaudzētavu pārdot “kādam” gribētājam, un atkal budžetā būtu nauda “kaut kam”.
Slima politiķa, pilsoņa, aktīvista... murgi?! Nebūt nē! Jau jau, ražojot un pārdodot dēļus, var nopelnīt mazāk nekā, tirgojot to pašu apaļkoksni, gan jau neticami gudrie visaugstākās matemātikas pārzinātāji varētu izrēķināt, ka stādaudzēšanas uzturēšanas izmaksas ir pārāk augstas pret saņemto stādu cenu, samaksu un ieguvumu.
Pārāk labi saimniekoja?!
Var patikt, var nepatikt, bet “Rīgas mežu” iepriekšējā vadība panāca uzņēmuma dubultsertifikāciju. Proti, kopš 2020. gada rudens uzņēmumam ir abu lielāko mežu sertifikācijas sistēmu – PEFC un FSC – mežu apsaimniekošanas sertifikāti un koksnes piegādes ķēžu sertifikāti. Jārēķinās, ka “Rīgas meži” ir viens no lielākajiem mežu apsaimniekotājiem Latvijā pēc apsaimniekotās mežu platības (ap
Tā kā “Rīgas mežu” ienākumi pēdējos 10 gados (līdz 2018. gadam, ieskaitot) ir būtiski pieauguši, tika sarūpēti abu sertifikācijas sistēmu sertifikāti, attīstīta produkcijas ar augstāku pievienoto vērtību ražošana, palielināta stādaudzētavas jauda. Jājautā: kāpēc šīs kompānijas ilggadējie vadītāji tiek patriekti?
Juridiski viss ir vienkārši un korekti, jo tas noticis, ņemot vērā trauksmes cēlēja ziņojumu, kura saturs gan vēl neesot īsti pārbaudīts, jo tam nepieciešams īpašs audits. Tātad “bezkompromisa tiesiskuma apstākļos” priekšniecību var atlaist, tikai balstoties uz trauksmes cēlēja ziņojumu, nevis tajā minētā pārbaudes. Proti, aizdomu ēna ir par Zaļās klases projektu, kur vienā ēkā esot ieguldīti 600 000 eiro. Nenoliedzami, minētā summa ir visai iespaidīga vienai būdiņai. Minētais tiešām “prasās” pēc lietas faktisko apstākļu pārbaudes. Nepacietīgi gaidīsim tās rezultātus un secinājumus.
Koku nauda kritiskai infrastruktūrai, ne mežiem
Mulsinoši, bet viens no Rīgas jaunajiem priekšniekiem jau pacenties izteikties, ka aicinājuši “Rīgas mežu” vadītājus uz sarunu un vēlējušies runāt par “ieguldījumiem kritiskajā infrastruktūrā, bet uzņēmuma nu jau bijusī priekšniecība prezentējusi grandiozus investīciju plānus, kas maz saskanot ar pašvaldības mērķiem”.
Lūk, tā! Viss ir vienkārši! Būtu bijuši “atsaucīgāki” un “saprotošāki”, vēl joprojām sēdētu savos krēslos. Varbūt... tomēr... vienkāršāk bija drosmīgi pateikt – iecēla jūs tie, kas vairs nav pie varas Rīgā, mēs ar jums strādāt negribam, tāpēc atlaižam. Varasvīru(a) skaidrotais, ka “visa nauda, kas ir iegūta par meža izciršanu, ir arī visu rīdzinieku nauda, kura mums būtu jāiegulda pilsētas vajadzībām”, vairāk atgādina laiku, kāds bija pirms gadiem 40-50, nevis 21. gadsimta kapitālsabiedrību darbību izprotošus vadītājus.
Samaksa par pārdoto koksni NAV viens un tas pats, kas peļņa, ko var izmantot, kā saimniekiem gribas. Ja šis galvaspilsētas vadības priekšstāvju sacītais nav nejauša pārteikšanās, šķiet, “Rīgas mežiem” gaidāmi drūmi laiki, jo, paņemot visu naudu (lai tikai kritiskai infrastruktūrai būtu), ko saņem par koku pārdošanu, tas nozīmē, ka mežam “atpakaļ” nedos neko un arī par uzņēmumu, kam ir divu meža sertifikācijas sistēmu sertifikāti, pēc brīža varēs sacīt – REIZ BIJA.
Foto - atlaistais Rīgas mežu valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
